Īsu brīdi valdīja dziļš klusums, un tad Sems klusā un aizsmakušā, bet tomēr stingrā balsī sacīja:
- Es ir jums dikti pateicīgs, ser, par jūsu laipnu sirdi. No jumsim to varē sagaidīt, bet tas tomēr nevar notikt.
- Kā nevar notikt? - pārsteigts izsaucās misters Pikviks.
- Semivel! - ar cienību sacīja misters Vellers.
- Es saka, ka tas nevar notikt, - Sems atkārtoja skaļākā balsī. - Kas tad būs ar jums, ser?
- Mans mīļais draugs, - misters Pikviks atbildēja, - nesenās pārmaiņas manu draugu dzīvē turpmāk pilnīgi izmainīs arī manu dzīves veidu. Turklāt es kļūstu vecāks, un man vajadzīga atpūta un miers. Mans klejošanas laiks, Sem, ir pagājis.
- Kas to var zināt, ser, - Sems pretojās. - Tā jūs tagad domā. Ja nu jūs pārdomā - un tas ļoti var notikt, jo jums vēl tagadīt ir divdesmit pieci gadi veca dvēsele, - kas t' ar jums bez mans notiks? Tas neiet, ser, tas neiet.
- Ļoti labi, Semivel, tur ir daudz no patiesības, - misters Vellers atzinīgi teica.
- Es, Sem, runāju pēc ilgām pārdomām, būdams drošs, ka savu vārdu turēšu, - misters Pikviks teica, galvu kratīdams. - Man sākas cita dzīve. Mani klejojumi ir beigušies.
- Labi, labi, - Sems atbildēja. - Tad taisni tāpēc jau pie jums vienādiņ jābūt kādam, kas jūs saprot, par jums gādā un par jums rūpējas. Ja jūs grib dabūt kādu smalkāku puisi, labs ir - ņemat viņu, bet - ar algu vai bez algas, ar uzteikšanu vai bez uzteikšanas, ar ēšanu vai bez ēšanas, ar dzīvokli vai bez dzīvokļa - Sems Vellers, ko jūs paņēma tai vecā Boro viesnīcā, no jums neatstāsies, lai notiek kas notikdams; un, lai visi un ikviens dara, ko var, šito te neviens nespēs aizkavēt!
Pēc šīs deklarācijas, ko Sems izteica ļoti pacilātā balsī, vecākais misters Vellers piecēlās no krēsla un, aizmirsis laiku, vietu un pieklājības likumus, pavicināja cepuri virs galvas un trīs reizes skaļi iesaucās: «Urā!»
- Mans mīļais draugs, - teica misters Pikviks, kad misters Vellers, mazliet nokaunējies par savu sajūsmu, atkal bija apsēdies, - jums taču jāpadomā arī par meiteni pašu.
- Es, ser, domā par to meiču, - Sems paskaidroja. - Es jau ir padomājs par viņu, es ar viņu ir runājs, ir viņai teics, kāda ir mana zitivācija, viņa ir ar mieru gaidīt, kamēr viss nokārtojas, un es tic, ka viņa to darīs. Ja viņa to nedara, tad viņa nav tā meiča, ko es bij domājs, un es no viņas ar prieku atsakās. Jūs, ser, mani pazīst jau sen. Ko es reiz ir nodomājs, to nekas negrozīs.
Kas varētu turēties pretī šādai apņēmībai? Ne jau misters Pikviks. Šajā brīdī viņa vienkāršo draugu nesavtīgā mīlestība tam sagādāja vairāk lepnuma un prieka, nekā viņa sirdij to varētu sniegt desmittūkstoš pasaules ievērojamāko vīru draudzības apliecinājumi.
Kamēr mistera Pikvika istabā risinājās šī saruna, viesnīcā ieradās kāds mazs, vecs džentlmenis tabakas krāsas uzvalkā. Viņam sekoja nesējs ar nelielu somu. Sarunājis gultas vietu naktij, viņš apjautājās apkalpotājam, vai šeit esot apmetusies kāda misis Vinkla, un apkalpotājs, protams, atbildēja apstiprinoši.
- Vai viņa pašlaik ir viena? - vecais džentlmenis jautāja.
- Man liekas gan, ser, - apkalpotājs atbildēja. - Es varu pasaukt viņas istabeni, ser, ja jūs...
- Nē, to man nevajag, - vecais džentlmenis aši attrauca. - Ievediet mani viņas istabā bez pieteikšanas!
- Kā, ser? - apkalpotājs izsaucās.
- Vai jūs esat kurls? - mazais, vecais džentlmenis noprasīja.
- Nē, ser.
- Tad esiet tik laipns un klausieties. Vai tagad jūs mani dzirdat?
- Jā, ser.
- Tas ir labi. Ievediet mani misis Vinklas istabā bez pieteikšanas!
Izteicis šo pavēli, mazais, vecais džentlmenis iespieda apkalpotāja saujā piecus šiliņus un cieši noskatījās viņā.
- Tiešām, ser, - apkalpotājs stomījās, - es nezinu, ser, vai...
- Ā, es redzu, ka jūs to darīsit, - mazais džentlmenis atteica. - Tad labāk dariet tūliņ. Aiztaupīsiet laiks.
Džentlmenis izturējās tik aukstasinīgi un mierīgi, ka apkalpotājs, nesacīdams vairāk ne vārda, iebāza piecus šiliņus kabatā un veda viņu augšā.
- Šī ir tā istaba, vai ne? - džentlmenis sacīja. - Jūs varat iet.
Apkalpotājs paklausīja, izbrīnā prātodams, kas šis džentlmenis tāds varētu būt un ko viņam vajag. Mazais, vecais džentlmenis nogaidīja, kamēr apkalpotājs aiziet, un tad pieklauvēja pie durvīm.
- Iekšā! - Arabella atsaucās.
- Hm, balss katrā ziņā ir patīkama, - mazais, vecais džentlmenis nomurmināja pie sevis, - bet tas vēl neko nenozīmē.
To pasacījis, viņš atvēra durvis un iegāja. Arabella, kas sēdēja pie kāda rokdarba, svešinieku ieraugot, piecēlās mazliet apmulsusi, kas tomēr izskatījās ļoti jauki.
- Lūdzu, kundze, palieciet sēžot, - nepazīstamais teica ienākdams un aizvēra durvis. - Misis Vinkla, kā liekas?
Arabella pamāja ar galvu.
- Nataniēla Vinkla sieva, kas apprecēja Birmingemas veča dēlu? - teica svešinieks, acīm redzamā ziņkārē aplūkodams Arabellu.
Arabella atkal pamāja ar galvu un nemierīgi paskatījās visapkārt, it kā pārlikdama, vai nesaukt pēc palīdzības.
- Es redzu, kundze, ka jūs esat pārsteigta, - vecais džentlmenis ieminējās.
- Atzīstos, ka jā, - atbildēja Arabella, arvien vairāk izbrīnīdamās.
- Ar jūsu atļauju, kundze, es paņemšu krēslu, - svešinieks teica.
Viņš apsēdās un, izvilcis no kabatas briļļu maksti, nesteidzīgi izņēma brilles un uzlika tās uz deguna.
- Jūs mani nepazīstat, kundze? - viņš apvaicājās, tik cieši skatīdamies uz Arabellu, ka tā patiešām sāka uztraukties.
- Nē, ser, - viņa bailīgi atbildēja.
- Nu jā, - džentlmenis sacīja, pārmezdams kreiso kāju pār celi, - kā lai jūs mani pazītu? Taču mans vārds, kundze, jums ir pazīstams.
- Vai tiešām? - Arabella attrauca drebēdama, kaut pati nezināja, kādēļ. - Vai drīkstu jautāt, kā tas skan?
- Tūlīt, kundze, tūlīt, - svešinieks atteica, nenovērsdams acis no viņas sejas. - Jūs, kundze, nesen kā apprecējāties?
- Jā, nesen, - tikko dzirdami atbildēja Arabella, nolikdama sāņus rokdarbu un arvien vairāk uztraukdamās par kādu domu, kas tai jau pirmīt bija ienākusi prātā.
- Man liekas, jūs neaizrādījāt savam vīram, ka iepriekš vajadzētu aprunāties ar viņa tēvu, no kura viņš ir atkarīgs? - svešinieks sacīja.
Arabella pielika mutautiņu pie acīm.
- Jūs pat nemēģinājāt kaut kādā netiešā ceļā uzzināt, ko vecais vīrs domā par šo lietu, kas viņu, bez šaubām, ļoti interesē? - svešinieks turpināja iztaujāt.
- Nevaru to noliegt, ser, - Arabella sacīja.
- Un jums pašai nav pietiekami daudz mantas, lai sniegtu palīdzību savam vīram to pasaulīgo labumu vietā, kurus, kā jums zināms, viņš iegūtu, ja apprecētos pēc sava tēva gribas? - vecais džentlmenis trauca tālāk. - To, lūk, zēni un meitenes sauc par nesavtīgu mīlestību, līdz tiem pašiem rodas savi zēni un meitenes, un tad viņi šo lietu redz pavisam citādā gaismā.
Arabella, asarām strauji plūstot, taisnodamās sacīja, ka viņa esot jauna un nepiedzīvojusi; ka tikai mīlestība piespiedusi viņu spert šo soli un ka viņai jau gandrīz no bērnības trūcis vecāku padoma un vadības.