- Tas bija aplam darīts, - vecais džentlmenis piebilda maigākā balsī, - pavisam aplam. Tas bija muļķīgi, romantiski, vieglprātīgi.
- Tā bija mana vaina, tikai mana vaina, ser, - raudādama attrauca Arabella.
- Blēņas! - teica vecais džentlmenis. - Tā nebija jūsu vaina, ka viņš jūs iemīlēja, man šķiet. Tomēr, bija gan, - vecais džentlmenis piemetināja, šķelmīgi paskatījies uz Arabellu. - Tā bija jūsu vaina. Viņš tur nekā nevarēja darīt.
Vai nu šis mazais kompliments, vai īpatnējais veids, kā mazais džentlmenis to pateica, vai arī viņa pārmainītais tonis - daudz laipnāks nekā sākumā, vai arī tas viss kopā lika Arabellai caur asarām pasmaidīt.
- Kur jūsu vīrs? - strupi nojautāja vecais džentlmenis, apvaldīdams smaidu, kas nupat gribēja izplaukt viņa sejā.
- Es viņu gaidu, ser, kuru katru brīdi, - Arabella sacīja. - Es viņu pierunāju šorīt iziet pastaigāties. Viņš jūtas ļoti nospiests un nelaimīgs, jo no tēva nav nekādu ziņu.
- Ak nospiests? - vecais džentlmenis noteica. - Tā viņam ar vajag!
- Es baidos, ka viņš mokās manis dēļ, - Arabella turpināja, - un es, ser, ciešu viņa dēļ. Tikai es viena esmu vainīga, ka viņš nokļuvis pašreizējā stāvoklī.
- Nebēdājiet vis par viņu, mana dārgā, - vecais džentlmenis iebilda. - Tā viņam vajag! Es par to priecājos. Pat ļoti priecājos, ciktāl tas attiecas uz viņu.
Tikko vecais džentlmenis bija izteicis šos vārdus, uz kāpnēm atskanēja soļi, kas likās pazīstami kā viņam, tā Arabellai. Mazais džentlmenis nobālēja un, ar pūlēm savaldījies, misteram Vinklam ienākot, piecēlās.
- Tēvs! - misters Vinkls izsaucās, pārsteigumā atkāpdamies.
- Jā, ser, - mazais, vecais džentlmenis atbildēja. - Nu, ser, kas tev būtu man sakāms?
Misters Vinkls klusēja.
- Es ceru, ser, ka tev pašam ir kauns no sevis, - vecais džentlmenis turpināja.
Vēl arvien misters Vinkls nesacīja ne vārda.
- Nu, vai tev ir kauns, ser, vai nav? - vecais džentlmenis tincināja.
- Nē, ser, - misters Vinkls atbildēja, paņemdams Arabellu zem rokas. - Man nav kauns ne pašam sevis, ne manas sievas dēļ.
- Redz, kā! - vecais džentlmenis ironiski iesaucās.
- Ļoti nožēloju, ser, ja esmu izdarījis ko tādu, kas mazinājis tavu mīlestību pret mani, - misters Vinkls turpināja, - bet tajā paša laika es teikšu, ka man nav ko kaunēties par to, ka šī lēdija ir mana sieva, ne arī tev būtu jākaunas, ka viņa ir tava meita.
- Dod man roku, Nat! - vecais džentlmenis izsaucās pavisam citādā balsī. - Noskūpsti mani, mīļā! Galu galā tu esi apburoša vedekla!
Pēc dažām minūtēm misters Vinkls devās meklēt misteru Pikviku un, atgriezies kopā ar šo džentlmeni, stādīja to priekšā savam tēvam. Piecas minūtes bez mitēšanās abi spieda viens otram roku.
- Mister Pikvik, es jums sirsnīgi pateicos par laipno izturēšanos pret manu dēlu, - vecais misters Vinkls teica parupji, bet atklāti. - Esmu straujš vīrs, un, kad mēs pagājušo reizi tikāmies, es biju pārsteigts un aizkaitināts. Tagad es pats visu pārbaudīju un jūtos vairāk nekā apmierināts. Vai man vēl kaut kā atvainoties, mister Pikvik?
- Nepavisam, - šis džentlmenis attrauca. - Jūs esat izdarījis tieši to, kā vēl trūka, lai es būtu pilnīgi laimīgs.
Pēc tam viņi atkal piecas minūtes spieda viens otram roku un izsacīja daudz komplimentu, kuriem piemita tā reti novērotā īpašība, ka tie bija patiesi.
Sems, kā jau dēlam pieklājas, bija pavadījis tēvu līdz «Skaistajai Mežonei» un, atgriezdamies no turienes, pagalmā sastapa resno puiku, kam Emīlija Vordla bija uzdevusi atnest kādu zīmīti.
- Paklausieties, - Džo teica, kļuvis neparasti runīgs. - Vai Mērija nav skaista meitene, ko? Man viņa tā patīk, tā patīk!
Misters Vellers neatbildēja neviena vārda, bet brīdi uzlūkoja resno puiku, gluži apstulbis par tā bezkaunību, tad aiz apkakles aizvilka to līdz stūrim un ar nekaitīgu, bet izskatīgu kājas spērienu atlaida. Pēc tam viņš svilpodams devās mājās.
LVII NODAĻA
Veselu nedēļu pēc mistera Vinkla laimīgās ierašanās no Birmingemas misters Pikviks un Seims Vellers ik dienas no rīta līdz vakaram uzturējās ārpus mājas, iegriezdamies tikai pusdienās un izskatīdamies tik noslēpumaini un nopietni, ka tas viņiem nemaz nepiestāvēja. Bija skaidrs, ka sagaidāmi ļoti svarīgi un ievērojami notikumi, bet, kādi tie būs, par to klīda dažādi minējumi. Daži (starp tiem misters Tapmens) bija gatavi domāt, ka misters Pikviks prāto par laulības saitēm, bet lēdijas šo minējumu sparīgi noraidīja. Citi drīzāk sliecās pieņemt, ka viņš nolēmis doties kādā tālā ceļojumā un patlaban ir aizņemts ar dažādiem priekšdarbiem, bet to stingri noliedza pats Sems, kas, Mērijas nopratināts, bija noteikti apgalvojis, ka nekādu jaunu ceļojumu vairs nebūšot. Pēdīgi, kad pēc sešu dienu veltīgas minēšanas visi bija galīgi samocījuši smadzenes, vienbalsīgi nolēma uzaicināt misteru Pikviku, lai tas apgaismo savu uzvešanos un skaidri pasaka, kāpēc viņš tā vairās no savu apbrīnotāju draugu sabiedrības.
Šajā nolūkā misters Vordls visus ielūdza pusdienās Edelfijā un, kad karafes bija divas reizes apceļojušas galdu, ķērās pie lietas.
- Mēs visi ļoti gribētu zināt, - vecais džentlmenis uzsāka, - kā mēs jūs esam apvainojuši un kas jums liek mūs pamest un staigāt apkārt vienam pašam.
- Vai tiešām? - misters Pikviks atsaucās. - Savāda sagadīšanās - šo pašu dienu es pats jums to gribēju pastāstīt. Ja jūs ieliesit man vēl glāzi vīna, es apmierināšu jūsu ziņkārību.
Karafes neparasti ātri pārgāja no rokām rokās, un misters Pikviks, ar jautru smaidu uzlūkojis savus draugus, turpināja:
- Visas šīs pārmaiņas, kas notikušas mūsu vidū, - misters Pikviks teica, - es domāju laulības, kas jau ir notikušas, un laulības, kas vēl notiks, - līdz ar pārmaiņām, kādas tās radīs, lika man ar skaidru galvu un bez kavēšanās pārdomāt manus nākotnes plānus. Es nolēmu apmesties uz dzīvi kādā klusā, skaistā vietā kaut kur Londonas tuvumā. Atradu kādu māju, kas pilnīgi atbilst manām prasībām, to es noīrēju un iekārtoju. Tā ir pilnīgi sagatavota apdzīvošanai, un es tur gribu apmesties bez kavēšanās, cerēdams, ka vēl daudz gadu varēšu pavadīt klusā un mierīgā atpūtā un ka dzīvē mani iepriecinās draugu sabiedrība, bet nāvē pavadīs viņu labās atmiņas.
Misters Pikviks brīdi apklusa, un visi ap galdu sačukstējās.
- Māja, ko esmu noīrējis, - misters Pikviks runāja tālāk, - atrodas Dalvičā. Pie tās ir liels dārzs, un vieta ir viena no skaistākajām Londonas apkārtnē. Māja var sniegt visas ērtības, varbūt pat mazliet luksa, bet par to jūs varēsit spriest paši. Sems nāks man līdzi. Pēc Perkera ieteikuma esmu nolīdzis saimnieci, ļoti vecu, un kalpotājus, kādi viņai liksies nepieciešami, es vēl sadabūšu. Es ierosinu šo mājokli iesvētīt, izdarot tajā kādu ceremoniju, kas mani ļoti interesē. Ja manam draugam Vordlam nav iebildumu, es vēlētos, lai viņa meitas kāzas nosvin manā jaunajā mājā tajā dienā, kad es uz turieni pārcelšos. Jaunu ļaužu laime, - misters Pikviks teica mazliet aizkustināts,- vienmēr ir bijusi manas dzīves lielākais prieks. Mana sirds sils, vērojot zem mana paša jumta manu visdārgāko draugu laimi.
Misters Pikviks atkal apklusa, un Emīlija un Arabella dzirdami iešņukstējās.
- Kā personīgi, tā ar vēstulēm esmu sazinājies ar klubu, - turpināja misters Pikviks, - iepazīstinot to ar savu nodomu. Mūsu ilgās prombūtnes laikā tas ir daudz cietis no iekšējām nesaskaņām, bet pēdīgi manas aiziešanas, kā arī vēl citu iemeslu dēļ galīgi iziris. Pikvika klubs vairs nepastāv. Es nekad nenožēlošu, - klusā balsī teica misters Pikviks, - es nekad nenožēlošu, ka gandrīz divus gadus esmu ticies ar visdažādāko raksturu cilvēkiem, lai gan mana jauno iespaidu meklēšana daudziem varēja likties smieklīga. Gandrīz visa mana agrākā dzīve bija veltīta veikala darīšanām un mantas krāšanai, bet tagad esmu skatījis daudzas ainas, par kādām man agrāk nebija ne jausmas, un es ceru, ka tās būs apgaismojušas manu prātu un papildinājušas manas zināšanas. Ja arī esmu paveicis maz laba, ceru, ka esmu izdarījis vēl mazāk ļauna un ka visi mani piedzīvojumi sniegs man tikai jautras un patīkamas atmiņas mana mūža beigās. Lai dievs svētī jūs visus!