Pēc šiem vārdiem misters Pikviks ar trīcošu roku pielēja un iztukšoja glāzi, un viņa acis kļuva mitras, kad draugi visi kā viens piecēlās un no visas sirds uzdzēra uz viņa veselību.
Mistera Snodgrasa kāzām nebija daudz ko gatavoties. Tā kā viņam nebija ne tēva, ne mātes un līdz pilngadībai viņš bija atradies mistera Pikvika aizbildnībā, šis džentlmenis lieliski pazina viņa mantas stāvokli un nākotnes izredzes. Viņa ziņojums par abiem šiem jautājumiem Vordlu pilnīgi apmierināja - kā būtu apmierinājis gandrīz katrs ziņojums, jo vecajam, labajam džentlmenim sirds plūda pār malām aiz prieka un laipnības, - un, kad Emīlijai bija piešķirts pienācīgs pūrs, kāzas nolika pēc četrām dienām. Šāda steiga trīs šuvējas un vienu drēbnieku noveda gandrīz līdz ārprātam.
Licis aizjūgt savai ekipāžai pasta zirgus, vecais Vordls otrā dienā aizbrauca, lai atvestu savu māti uz pilsētu. Savu ziņojumu viņš vecajai lēdijai pateica ar parasto pēkšņumu, un viņa nekavējoties paģība, bet drīz tika atdzīvināta, lika tūliņ iesaiņot brokāta tērpu un sāka stāstīt līdzīgus notikumus, kas atgadījušies nelaiķa lēdijas Tolingloveras vecākās meitas kāzās. Stāsts ilga trīs stundas un tad vēl nebija ne līdz pusei.
Arī misis Trandlai bija jāpaziņo par Londonā notiekošajiem priekšdarbiem, un, tā kā viņas veselība bija delikātā stāvoklī, to viņai paziņoja misters Trandls, lai ziņas viņu pārāk stipri neiespaidotu, taču tās viņu neiespaidoja pārāk stipri, jo viņa tūliņ aizrakstīja uz Magltonu, pasūtīja jaunu cepuri un melnu atlasa tērpu un paziņoja, ka nolēmusi piedalīties ceremonijā. Tad misters Trandls ataicināja ārstu; ārsts teica, ka misis Trandlai pašai esot labāk jāzina, kā viņa jūtoties, un misis Trandla atbildēja, ka viņa jūtoties lieliski un esot nolēmusi braukt. Ārsts, būdams gudrs un sapratīgs ārsts un zinādams, kas der viņam un kas der citiem, teica, ka, mājās palikdama un uztraukdamās, misis Trandla varbūt nodarīšot sev vairāk ļauna nekā braukdama, tādēļ labāk lai braucot vien. Un viņa aizbrauca, un ārsts, būdams ļoti uzmanīgs, tai deva līdzi pusduci zāļu pudeļu, kas bija jāizdzer pa ceļam.
It kā ar šīm rūpēm vēl nepietiktu, Vordlam bija uzdots aizvest divas mazas vēstulītes divām mazām, jaunām lēdijām, kam bija jābūt par līgavas māsām. Vēstules saņēmušas, abas jaunās lēdijas krita izmisumā, jo viņām neesot ko tik svarīgā gadījumā uzģērbt un neesot laika, lai to iegādātos - apstāklis, kas abu mazo, jauno lēdiju abiem cienījamiem papiņiem sagādāja drīzāk apmierinājumu nekā citu ko.
Tomēr pārtaisīja vecus tērpus un izgatavoja jaunas cepures, un jaunās lēdijas izskatījās tik labi, cik vien to no viņām varēja sagaidīt, un, tā kā sekojošajā ceremonijā viņas īstā vietā raudāja un īstā laikā trīcēja, viņas izraisīja visu skatītāju apbrīnu.
Kā līdz Londonai tika abi nabaga radinieki - vai viņi gāja kājām vai pieķērās karietēm aizmugurē, vai viņus paveda vezumnieki, vai arī viņi pārmaiņus viens otru nesa, - tas nav zināms, bet klāt viņi bija jau pirms Vordla atgriešanās, un pirmie viesi, kas kāzu rītā pieklauvēja pie mistera Pikvika durvīm, bija abi nabaga radinieki saposušies un smaidoši.
Viņus tomēr sagaidīja sirsnīgi, jo misteru Pikviku neietekmēja ne bagātība, ne nabadzība. Jaunie apkalpotāji bija žigli un uzcītīgi. Sems nepārspējami jautrs un možs, bet Mērija mirdzoši skaista un izgreznojusies spilgtām lentām.
Līgavainis, kas šajā namā bija uzturējies jau divas vai trīs dienas, galanti izbrauca uz Dalvičas baznīcu pretī līgavai. Viņu pavadīja misters Pikviks, Bens Ellens, Bobs Soijers un misters Tapmens, bet aizmugurē stāvēja Sems Vellers, ģērbies jaunā un greznā, speciāli šim gadījumam izgatavotā livrejā ar baltu lentīti, savas sirdsdāmas dāvanu, pogcaurumā. Viņus sagaidīja Vordli un Vinkli, un līgava, un līgavas māsas, un Trandli, un, kad ceremonija bija beigusies, karietes ripoja atpakaļ uz mistera Pikvika māju, kur bija klāts brokastu galds un kur mazais misters Perkers tos jau gaidīja.
Šeit izklīda visi vieglie mākonīši, ko bija radījusi ceremonijas svinīgā daļa. Visu sejās mirdzēja prieks, un bija dzirdami tikai apsveikumi un laipnības. Viss bija tik skaists! Mauriņš mājas priekšā, dārzs aiz mājas, mazā oranžērija, ēdamistaba, viesistaba, guļamistaba, smēķētava un jo sevišķi kabinets ar gleznām, atzveltnes krēsliem, neparasta izskata skapjiem un dīvainiem galdiem, kā arī neskaitāmām grāmatām. Pa lielo logu varēja redzēt apakšā skaisto mauriņu un aiz tā jauku lauku ainavu ar šur un tur kokos grimstošām mājiņām. Un kur tad vēl aizkari un grīdsegas, un krēsli, un dīvāni! Viss bija tik skaists, tik solīds, tik kārtīgs un ieturēts tik izsmalcinātā gaumē, ka, pēc visu domām, grūti bija izšķirties, ko te visvairāk apbrīnot.
Visa tā centrā stāvēja misters Pikviks, un viņa sejā mirdzēja smaidi, kam nevarēja pretoties ne vīrieša, ne sievietes, ne bērna sirds. Būdams laimīgākais no visiem, viņš atkal un atkal spieda rokas vieniem un tiem pašiem cilvēkiem, un, kad viņa rokas nebija aizņemtas, tad viņš tās aiz prieka berzēja. Ikreiz, dzirdot jaunu sajūsmas vai ziņkārības izpausmi, viņš pagriezās uz to pusi un ielīksmoja visus ar saviem prieka pilnajiem skatieniem.
Brokastis pasniegtas. Misters Pikviks pavada veco lēdiju (kas visu laiku runājusi par lēdiju Tolingloveri) pie garā galda viena gala; Vordls nosēžas otrā galā; draugi sakārtojas gar abām malām; Sems ieņem vietu aiz sava kunga krēsla; smiekli un sarunas apklust, un misters Pikviks, noskaitījis lūgšanu, brīdi klusē un raugās visapkārt. To darot, pār viņa vaigiem plūst laimes asaras.
Atstāsim mūsu veco draugu vienā no tiem neaptumšotas laimes brīžiem, kādus mēs, ja vien meklējam, šad un tad varam atrast mūsu nīcīgajā dzīvē. Uz zemes ir tumšas ēnas, bet gaisma tādēļ liekas vēl spilgtāka. Daži cilvēki, līdzīgi sikspārnim vai pūcei, tumsā redz labāk nekā gaismā. Mums, kam nav šādu redzes spēju, labāk patīk uzmest pēdējo atvadu skatienu iedomātajiem draugiem, ar kuriem kopā esam pavadījuši daudzas vientuļas stundas, tādā brīdī, kad pār tiem mirdz īslaicīga saules gaisma.
Tāds liktenis ir lielākajai daļai cilvēku, kas sastopas ar citiem cilvēkiem un nodzīvo kaut līdz pusmūžam, - tie iegūst daudz patiesu draugu un notikumu dabiskajā norisē tos atkal pazaudē. Visu rakstnieku liktenis ir radīt iedomātus draugus un pazaudēt tos, kad darbs pabeigts. Ar to vēl viņu bēdas nebeidzas, jo no viņiem vēl prasa atskaiti par šo iedomāto draugu tālāko likteni.
Ievērojot šo paradumu, - kas, bez šaubām, ir slikts paradums, - mēs pievienojam dažus biogrāfiskus datus par cilvēkiem, kas sapulcējušies pie mistera Pikvika.
Misters un misis Vinkla, pilnos apmēros ieguvuši vecā džentlmeņa labvēlību, drīz pēc tam apmetās kādā jaunceltā mājā, kas nebija ne pusjūdzes no mistera Pikvika mājas. Misters Vinkls strādāja Sitijā par sava tēva Londonas aģentu jeb korespondentu; viņš apmainīja savu iepriekšējo uzvalku pret parasto angļu apģērbu un kopš tā laika un vienmēr pēc ārienes izskatījās kā civilizēts kristietis.