Un tagad jaunā cilvēka lielīgā bezjūtība un vienaldzība tika tiešām pārbaudīta, un pelnītā atmaksa krita uz viņu tik smagi, ka tas tikko nekļuva ārprātīgs. Pagāja diena, un mātes nebija, aizsteidzās otra - un tā neatnāca, pienāca trešās dienas vakars, un vēl viņš to nebija redzējis, - bet pēc divdesmit četrām stundām viņam vajadzēja no tās šķirties - varbūt uz mūžu. Ak, kā ilgi aizmirstās domas par pagājušajām dienām pārņēma viņa prātu, kad viņš gandrīz skriešus mēroja šauro pagalmu - it kā viņa steigšanās varētu paātrināt ziņu saņemšanu no mātes, - un cik rūgta bezpalīdzības un atstātības sajūta viņu sagrāba, kad viņš dzirdēja patiesību! Māte, vienīgā, kas no ģimenes bija viņu mīlējusi, gulēja slima - varbūt uz miršanu - ne tālāk par jūdzi no tās vietas, kurā viņš atradās; būtu viņš brīvs un nesaistīts, dažās minūtēs jau atrastos pie mātes gultas. Viņš metās pie vārtiem un, satvēris dzelzs treliņus, raustīja tos ar izmisuma spēku, tā ka tie sāka skanēt, un triecās pret biezo mūri, it kā gribēdams izlauzt ceļu caur akmeni, bet stiprā ēka izsmēja viņa vājos pūliņus, un viņš, rokas salicis, raudāja kā bērns.
Es atnesu mātes piedošanu un svētību tās dēlam cietumā un aiznesu viņa nožēlas apliecinājumu un dedzīgu lūgumu pēc piedošanas pie tās slimības gultas. Ar sirdssāpēm un līdzjūtību es dzirdēju, kā nožēlas pārņemtais cilvēks izdomāja tūkstošiem mazu plānu, kā pēc savas atgriešanās viņu iepriecināt un atbalstīt, bet es zināju arī, ka viņa māte būs no šīs pasaules šķīrusies jau daudzus mēnešus pirms tā brīža, kad viņš sasniegs izsūtīšanas vietu.
Viņu aizveda naktī. Dažas nedēļas pēc tam nabaga sievas dvēsele aizlidoja - es droši ceru un stipri ticu - uz mūžīgas laimības un miera vietu. Es noturēju apbedīšanas dievkalpojumu pie viņas mirstīgajām atliekām. Viņa atdusas mūsu mazajā kapsētā.
Pie viņas kapa stāv piemiņas akmens. Viņas bēdas zināja cilvēki, viņas tikumu - dievs.
Notiesāto aizvedot, iepriekš bija nokārtots, ka viņš rakstīs mātei tūliņ, līdzko saņems atļauju, un vēstules adresēs man. Tēvs kopš dēla apcietināšanas brīža bija noteikti atsacījies ar viņu satikties, un tam bija vienalga, vai dēls dzīvs vai miris.
Vairākus gadus no viņa nebija nekādu ziņu, un, kad bija pagājusi vairāk nekā puse izsūtīšanas laika, bet es netiku saņēmis nevienu vēstuli, nolēmu, ka viņš miris, un, patiesību sakot, arī cerēju, ka tas tā ir.
Taču Edmundss, ieradies izsūtīšanas vietā, bija pārvietots tālu zemes iekšienē, un ar to varbūt izskaidrojams fakts, ka, lai gan viņš nosūtīju vairākas vēstules, neviena nenonāca manās rokās. Viņš palika tajā pašā vietā visus četrpadsmit gadus. Pēc soda izciešanas, stingri turēdamies pie sava vecā lēmuma un solījuma, ko bija devis mātei, viņš, pārvarēdams neskaitāmas grūtības, ceļoja atpakaļ uz Angliju un kājām atgriezās savā dzimtajā vietā.
Kādā jaukā augusta svētdienas vakarā Džons Edmundss ienāca ciematā, ko ar kaunu un negodu bija atstājis pirms septiņpadsmit gadiem. Tuvākais ceļš veda caur kapsētu. Vīra sirds pildījās karstām trīsām, kad viņš pārkāpa pār žogu. Staltās, vecās gobas, caur kuru zariem rietošā saule šur un tur meta uz ēnainā kājceliņa greznus gaismas starus, atmodināja bērnības dienu atmiņas. Viņš domās iztēlojās, kā toreiz, pieķēries mātei pie rokas, mierīgi gāja uz baznīcu. Viņš atminējās, ka arvien palūkojās augšup tās bālajā sejā un ka tās acis reizēm pildīja asaras, kad tā nolūkojās uz viņu, - karstas asaras, kas krita zēnam uz pieres, kad māte noliecās, lai viņu noskūpstītu, un tad arī viņam bija jāraud, lai gan viņš toreiz maz zināja, cik rūgtas ir mātes asaras.
Viņš atcerējās, cik bieži ar dažiem bērnišķīgiem rotaļu biedriem jautri bija skrējis pa šo celiņu, šad un tad atskatīdamies, lai redzētu mātes smaidu vai dzirdētu tās maigo balsi; un tad likās, it kā no viņa atmiņām būtu pacelts kāds priekškars, un neatbildēti laipni vārdi, nonicināti brīdinājumi un lauzti solījumi sāka drūzmēties viņa atcerē, līdz sirds pagura un viņš ilgāk vairs nespēja izturēt.
Viņš iegāja baznīcā. Vakara dievkalpojums bija beidzies un draudze izklīdusi, bet baznīca vēl nebija slēgta. Viņa soļi dobji atbalsojās zemajā celtnē, un tajā valdīja tāds klusums un miers, ka viņš gandrīz baidījās būt viens. Viņš palūkojās visapkārt. Nekas nebija mainījies. Telpa likās mazāka nekā citkārt, bet tur vēl bija tie paši vecie tēli, uz kuriem viņš tūkstošreiz bija skatījies ar bērnišķīgu bijību, mazā, kancele ar izbalējušo apsitumu un altāris, pie kura bieži bija skatījis baušļus, ko godāja bērnībā un aizmirsa vīra gados. Viņš tuvojās vecajam solam, - tas izskatījās auksts un pamests. Spilvens bija aizvākts, un bībeles vairs nebija. Varbūt viņa māte tagad aizņēma kādu pieticīgāku vietu vai arī, iespējams, tā kļuvusi nespēcīga un viena nevarēja nokļūt līdz baznīcai. Viņš neuzdrošinājās domāt par to, no kā baidījās. Edmundsam pārskrēja aukstas tirpas, un viņš stipri drebēja, kad pagriezās uz iešanu.
Kāds vecs vīrs ienāca pa durvīm tieši tajā brīdī, kad viņš tās sasniedza. Edmundss atrāvās atpakaļ, jo viņš to labi pazina; daudz reižu viņš to bija redzējis kapsētā rokam kapus. Ko tas varētu pasacīt pārnākušajam katordzniekam? Vecais vīrs ielūkojās svešiniekam sejā, padeva labvakaru un lēni gāja tālāk. Tas viņu bija aizmirsis.
Edmundss nogāja lejā no pakalna un iegriezās ciematā. Laiks bija silts, un ciema ļaudis, baudīdami vakara mieru un atpūtu pēc darba, sēdēja pie savām namdurvīm vai pastaigājās mazajos dārziņos. Daudzas acis pavērsās pret bijušo katordznieku, un viņš savukārt raidīja uz abām pusēm aizdomu pilnus skatienus, lai redzētu, vai kāds viņu nepazīst un nevairās no viņa. Gandrīz katrā mājā bija svešas sejas, vienā cilvēkā viņš sazīmēja kāda veca skolas biedra spēcīgo stāvu - tas bija zēns, kad viņš to pēdējo reizi redzēja, - jautra bērnu bariņa vidū; citā vietā viņš redzēja sēžam atpūtas krēslā pie durvīm vāju, nespēcīgu, vecu vīru, ko atminējās vienīgi kā veselīgu un spēcīgu strādnieku; bet tie visi viņu bija aizmirsuši, un viņš pagāja garām nepazīts.
Noejošās saules pēdējā liegā gaisma klājās pār zemi, mezdamas košu atblāzmu uz dzeltenajiem labības statiem un stiepdama garumā augļu koku ēnas, kad viņš apstājās pie vecās mājas - savas bērnības mītnes, pēc kuras sirds garajos un grūtajos bēdu un nebrīves gados bija tiekusies ar tādu mīlestības spēku, kas nav aprakstāms. Žodziņš pie mājas bija zems, - viņš labi atminējās laikus, kad tas viņam bija licies kā augsta siena, - un viņš palūkojās tam pāri vecajā dārzā. Tur bija daudz vairāk stādu un košu puķu nekā tos laikus, bet tur bija vēl vecie koki - rau, tas pats koks, zem kura viņš, noguris no rotaļām saulē, bija neskaitāmas reizes gulējis un sajutis lēno piezogamies laimīgās bērnības maigo, mīlīgo miegu. Mājā skanēja balsis. Viņš ieklausījās, bet ausīm tās bija svešas; viņš tās nepazina. Turklāt tās bija jautras, bet viņš labi zināja, ka nabaga vecā māte, viņam projām esot, nevarēja būt priecīga. Durvis atvērās, un pa tām klaigādams un draiskodamies izskrēja pulciņš mazu bērnu. Pie durvīm parādījās tēvs ar mazu puisīti uz rokas, un bērni, plaukšķinādami sīkās rociņas, sadrūzmējās tam apkārt un vilka ārā, lai tas pievienotos viņu jautrajām rotaļām. Katordznieks iedomājās, cik daudz reižu šajā pašā vietā bija vairījies no tēva skatiena. Viņš atcerējās, ka bieži bija slēpis trīcošo galvu zem gultas segas un dzirdījis rupjus vārdus, smagus sitienus un mātes raudas; un, lai gan, aiziedams no šīs vietas, viņš skaļi iešņukstējās dvēseles sāpēs, viņa roku bija savilkta dūrē un zobi sakosti nāvīgā naidā.