Un tāda bija atgriešanās, pēc kuras viņš bija ilgojies daudzus grūtus gadus un kuras dēļ bija panesis tik daudz ciešanu! Nevienas apsveicēja sejas, neviena piedodoša skatiena, nevienas mājas, kas uzņemtu, neviena, kas sniegtu palīdzīgu roku, - un tas viss vecajā ciematā. Kas gan bija pret šo vientulība mežonīgajos, biezajos mežos, kur nekad neredzēja cilvēku!
Viņš saprata, ka tālajā nebrīves un negoda zemē domās bija iztēlojis savu dzimto vietu tādu, kādu to atstāja, nevis tādu, kāda tā būs, viņam atgriežoties. Bēdīgā īstenība smagi ievainoja sirdi, un viņš sajuta pagurumu. Viņam nebija drosmes kaut ko izvaicāt vai aiziet pie vienīgā cilvēka, kas droši vien viņu būtu saņēmis ar laipnību un līdzjūtību. Viņš lēnām gāja tālāk un, gluži kā vainas apziņā vairīdamies no ceļa, iegriezās pazīstamā pļavā, kur, aizklājis seju ar rokām, nokrita zālē.
Viņš nebija ievērojis, ka blakus zemē guļ kāds cilvēks; tā apģērbs nošvīkstēja, kad tas pagriezās, lai uzmestu jaunpienākušajam skatienu, un Edmundss pacēla galvu.
Vīrs bija piecēlies sēdus. Tā stāvs bija stipri saliekts, bet seja krunkaina un dzeltena. Apģērbs liecināja, ka viņš ir darba nama iemītnieks; viņš izskatījās ļoti vecs, tomēr likās, ka šādu izskatu tam nebija vis piešķīruši daudzie gadi, bet drīzāk gan izlaidīga dzīve vai slimība. Viņš cieši noskatīja svešinieku, un sākumā nespodrajās un trulajās acīs, kad tās īsu brīdi bija vērojušas Edmundsu, parādījās satraukums un nedabiska kvēle, līdz pēdīgi likās, ka tās izlēks no dobumiem. Edmundss pamazām piecēlās uz ceļiem un arvien ciešāk vērās vecā vīra sejā. Klusēdami viņi blenza viens otrā.
Vecā vīra seja bija spokaini bāla. Drebēdams un grīļodamies viņš piecēlās kājās.
Arī Edmundss uzlēca stāvus. Sirmgalvis dažus soļus atkāpās. Edmundss viņam sekoja.
«Es gribu dzirdēt tevi runājam,» viņš teica neskanīgā, aizlūzušā balsī.
«Nenāc klāt!» vecais atkliedza, izgrūzdams briesmīgu lāstu.
Katordznieks gāja viņam tuvāk.
«Nenāc klāt!» sirmgalvis brēca. Bez prāta aiz šausmām viņš pacēla spieķi un spēcīgi iesita Edmundsam pa seju.
«Tēvs... velns!» katordznieks nomurmināja caur sakostiem zobiem. Saniknots viņš metās uz priekšu un sagrāba veco vīru aiz rīkles - bet tas bija viņa tēvs, un viņa rokas bezspēcīgi noslīga gar sāniem.
Vecais vīrs izgrūda griezīgu kliedzienu, kas aizskanēja pār vientulīgajiem laukiem kā ļauna gara kauciens. Viņa seja kļuva melna, pa muti un degunu tam sāka plūst asinis un nokrāsoja zāli tumši sarkanu. Viņš sagrīļojās un krita. Viņam bija plīsis kāds asinsvads, un viņš bija miris, pirms dēls tēvu paspēja pacelt no lipīgās peļķes.
- Tajā kapsētas stūrī, - vecais džentlmenis turpināja, dažus mirkļus klusējis, - tajā kapsētas stūrī, par ko es iepriekš runāju, guļ apbedīts kāds vīrs, kas pēc šī notikuma trīs gadus atradās manā dienestā un kas patiešām bija tik sagrauzts, nožēlas pilns un pazemīgs, cik vien cilvēks spēj būt. Neviens, atskaitot mani, šī vīra dzīves laikā nezināja, kas viņš ir un no kurienes nācis. Tas bija Džons Edmundss, atgriezies katordznieks.
VII NODAĻA
Nogurdinošie piedzīvojumi diena vai arī garīdznieka stāsta iemidzinošais iespaids tik spēcīgi stimulēja mistera Pikvika tieksmes pēc miega, ka nepagāja ne piecas minūtes, kopš viņam bija ierādīta ērta guļamtelpa, kad viņš jau bija iegrimis veselīgā bezsapņu miegā, no kura to atmodināja vienīgi rīta saule, pārmetoši raidīdama savus spožos starus istabā. Misters Pikviks nebija miegapūznis; viņš izlēca no gultas gluži kā dedzīgs karonis no savas telts.
- Jauka jauka vieta, - izdvesa sajūsminātais džentlmenis, atvērdams spraišļoto logu. - Vai kāds, kas reiz izjutis šādas ainavas skaistumu, varētu dienu pēc dienas lūkoties uz ķieģeļiem un dakstiņiem? Kurš iespētu dzīvot tur, kur govis redzamas vienīgi uz miesnieku izkārtnēm, kur smaržo gan pankūkas, bet nekas neatgādina Panu, kur nav graudu, bet vienīgi granīts? Kurš iespētu vilkt savu dzīvību tādā vietā? Kurš, es jautāju, to varētu izturēt? - Un, tā pēc vispār atzītiem precedentiem labu laiku nopratinājis tukšu gaisu, misters Pikviks izbāza galvu pa logu un palūkojās apkārt.
No siena kaudzēm līdz istabas logam cēlās stiprs, salds aromāts; gaisu pildīja neskaitāmas smaržas, kas plūda no mazā puķu dārziņa; koši zaļās pļavas mirdzēja rīta rasā, kas laistījās uz katras liegajā vēsmā trīsošās lapiņas; un putni dziedāja tā, it kā katrs dzirkstošais piliens viņiem būtu iedvesmas avots. Misters Pikviks iegrima aizgrābjošā un jaukā sapņainībā.
Viņu atmodināja skanīgs «hallo!».
Viņš palūkojās pa labi, bet nevienu neredzēja; viņa caururbjošais skatiens pagriezās pa kreisi un nopētīja apkārtni; viņš ieskatījās debesīs, bet tur viņu neviens negaidīja; un viņš darīja to, ko parasts cilvēks būtu darījis tūliņ, - ieskatījās dārzā un ieraudzīja misteru Vordlu.
- Kā jums klājas? - apvaicājās labsirdīgais mājastēvs, sajūsmināts par gaidāmo izpriecu. - Skaists rīts, vai ne? Cik jauki, ka esat tik agri kājās. Saposieties labi ātri un nāciet ārā! Es jūs te gaidīšu.
Misteram Pikvikam nevajadzēja otrreizēja aicinājuma. Ar desmit minūtēm viņam pietika, lai pabeigtu savu tualeti, un, kad šis laiks bija pagājis, viņš atradās blakus vecajam džentlmenim.
- Hallo! - savukārt izsaucās misters Pikviks, redzēdams, ka vecais džentlmenis apbruņojies ar bisi un ka vēl otra sagatavota gulēja zālē. - Kas te notiks?
- Nu, mēs ar jūsu draugu, - namatēvs atbildēja, - pirms brokastīm mazliet pamedīsim kovārņus. Viņš, šķiet, ir ļoti labs šāvējs.
- Esmu dzirdējis viņu sakām, ka viņš esot meistars, - misters Pikviks atbildēja, - bet redzējis gan nekad neesmu.
- Labi, - namatēvs atteica. - Kaut nu viņš nāktu drīzāk! Džo, Džo!
Resnais puika, kam rīta možums, šķiet, nebija ļāvis iegrimt miegā dziļāk par trim ceturtdaļām parastā mēra, iznāca no mājas.
- Uzej augšā un pasauc džentlmeni, pasaki viņam, ka mēs ar misteru Pikviku būsim pie kovārņu ligzdām. Parādi džentlmenim ceļu, - vai dzirdi?
Puika aizgāja izpildīt uzdevumu, un namatēvs, nesdams abas bises gluži kā otrs Robinsons Krūzo, devās laukā no dārza.
- Te ir tā vieta, - vecais džentlmenis sacīja, pēc dažu minūšu gājiena apstādamies kādā alejā.
Paskaidrojuma nemaz nevajadzēja, jo kovārņi, briesmas nenojauzdami, ar nepārtrauktu ķērkšanu pietiekami skaidri norādīja savu atrašanās vietu.
Vecais džentlmenis nolika vienu bisi zemē, bet otru pielādēja.
- Tur jau viņi nāk, - misters Pikviks ieteicās, un, viņam runājot, tālumā parādījās mistera Tapmena, mistera Snodgrasa un mistera Vinkla stāvi.
Resnais puika, nebūdams īsti drošs, kurš džentlmenis viņam jāsauc, parādot izcilu saprātību, bija pasaucis tos visus, lai tādā kārtā novērstu katras maldīšanās iespēju.
- Nāciet šurp! - vecais džentlmenis izsaucās, griezdamies pie mistera Vinkla. -