Tādam kaislīgam medniekam kā jūs jau sen vajadzēja būt uz masta, pat tad, ja paredzams tāds pieticīgs medījums kā kovārņi.
Misters Vinkls atbildēja ar piespiestu smaidu un paņēma rezervēto šauteni ar tādu sejas izteiksmi, kādu, iespējams, pieņemtu dažs filozofiski noskaņots kovārnis, ko nomākušas tuvojošās varmācīgās nāves priekšnojautas. Var jau būt, ka tā bija medību kaislība, taču tā izskatījās stipri līdzīga izmisumam.
Vecais džentlmenis pamāja, un divi skrandaini puikas, kurus izrīkoja jauneklīgais Lamberts1, tūliņ sāka rāpties katrs savā kokā.
- Kam te šie puikas? - aprauti vaicāja misters Pikviks.
Viņš bija diezgan uztraucies, jo viņam ienāca prātā, ka lauksaimniecības krīze, par ko daudz bija dzirdējis, varbūt piespiedusi šos mazos zemnieku puikas pelnīt sev iztiku tik nedrošā un riskantā kārtā, nostādot sevi par mērķi nepiedzīvojušiem medniekiem.
- Tikai tāpēc, lai sāktu spēli, - misters Vordls pasmiedamies atbildēja.
- Kādu spēli? - misters Pikviks noprasīja.
- Nu, runājot skaidrā angļu valodā - lai pabiedētu kovārņus.
- Ak tā! Un tās viss?
- Vai tagad esat apmierināts?
- Pilnīgi.
- Nu jauki. Vai man sākt?
- Esiet tik laipns! - atteica misters Vinkls, priecādamies par katru novilcinājumu.
- Tad paej iet sāņus! Nu tad - lai iet!
Zēns ieaurojās un sakratīja kādu zaru, uz kura bija ligzda.
Dedzīgi sarunādamies, izlidoja kāds pusducis jaunu kovārņu, lai apvaicātos, kas par lietu. Atbildes vietā vecais džentlmenis izšāva. Viens putns nokrita, bet citi aizlidoja.
- Pacel to, Džo! - vecais džentlmenis sacīja.
Jaunieša sejā rotājās smaids, kad viņš tuvojās. Iedomās viņš skatīja neskaidras kovārņu pīrāgu vīzijas. Atgriezdamies ar putnu, viņš jau smējās, jo tas bija trekns.
- Nu, mister Vinkl! - aicināja namatēvs, pielādēdams savu šauteni. - Šaujiet!
Misters Vinkls panācās uz priekšu un pacēla bisi. Misters Pikviks un viņa draugi nevilšus pieliecās, lai neciestu no smagā kovārņu biruma, kādu, pēc viņu domām, neizbēgami radīs mistera Vinkla nāvējošais stobrs. Brīdis svinīga klusuma - kliedziens... spārnu plakšķieni... kluss klikšķis.
- Kas nu! - vecais džentlmenis izsaucās.
- Vai nesprāgst? - misters Pikviks apvaicājās.
- Kļūme, - noteica misters Vinkls, kļuvis gluži bāls - droši vien aiz vilšanās.
- Savādi, - vecais džentlmenis attrauca, paņemdams bisi. - Nekad agrāk neesmu piedzīvojis, ka kādai no tām gadītos kļūme. Kā tā? Es neredzu kapsulu.
- Pasarg, dievs! - misters Vinkls izsaucās. - Patiešām, esmu aizmirsis kapsulu!
Mazā aizmāršība tika izlabota. Misters Pikviks atkal pieliecās. Misters Vinkls dūšīgi un apņēmīgi pagājās uz priekšu, un misters Tapmens skatījās, aizslēpies aiz koka. Zēns ieaurojās, un izlidoja četri putni. Misters Vinkls izšāva. Kāds - ne jau kovārnis - spalgi iekliedzās aiz sāpēm. Misters Tapmens bija izglābis neskaitāmu nevainīgu putnu dzīvības, saņemdams daļu lādiņa savā kreisajā rokā.
Aprakstīt jezgu, kas tam sekoja, nav iespējams. Kā misters Pikviks pirmajā uztraukuma brīdī apveltīja misteru Vinklu ar saucienu: «Nožēlojamais!» - kā misters Tapmens, visā garumā izstiepies, gulēja gar zemi, un kā misters Vinkls, šausmu pārņemts, nometās viņam blakus uz ceļiem; kā misters Tapmens gluži vai bez prāta saukāja kādas sievietes vārdu un tad atvēra vispirms vienu, pēc tam otru aci, bet pēdīgi, atkritis atpakaļ, tās abas aizvēra ciet, - visu to sīkumos aprakstīt būtu tikpat grūti kā attēlot nelaimīgā pakāpenisko atgūšanos, to, kā viņa roku pārsēja ar kabatas lakatiņiem un kā raižu pilnie draugi, ar rokām balstot, lēnā gaitā vadīja viņu atpakaļ.
Viņi tuvojās mājām. Lēdijas stāvēja pie dārza vārtiem, gaidīdamas tos ierodamies brokastīs. Parādījās neprecētā krustmāte; viņa smaidīja un ar mājieniem mudināja tos pasteigties. Bija redzams, ka viņa par notikušo nelaimi nekā nezināja. Nabadzīte! Ir brīži, kad nezināšana patiešām ir kā dieva svētība.
Viņi pienāca tuvāk.
- Kas noticis ar mazo, veco džentlmeni? - Izabella Vordla ievaicājās.
Neprecētā krustmāte neievēroja šo piezīmi; viņa domāja, ka tā attiecas uz misteru Pikviku. Viņas acīs Tresijs Tapmens bija jauneklis; viņa aplūkoja tā gadus caur pamazināmo stiklu.
- Nebīstieties! - sirmais namatēvs uzsauca, bīdamies, ka meitas uztrauksies.
Pavadoņi bija tik cieši saspiedušies ap misteru Tapmenu, ka viņas vēl nevarēja skaidri izprast, kas īsti atgadījies.
- Nebīstieties! - namatēvs atkārtoja.
- Kas noticis? - lēdijas klaigāja.
- Ar misteru Tapmenu atgadījās maza ķibele, vairāk nekā.
Neprecētā krustmāte izgrūda griezīgu spiedzienu, sāka histēriski smieties un atmuguriski iegāzās savu brāļameitu rokās.
- Uzlejiet viņai mazliet auksta ūdens! - vecais džentlmenis ierosināja.
- Nē, nē, - neprecētā krustmātē murmināja, - man tagad ir labāk. Bella, Emīlija - ārstu! Vai viņš ievainots?... Vai viņš miris?... Vai viņš... ha, ha, ha!
Še nu neprecētā krustmāte iekrita otrā histērisku smieklu lēkmē, ko palaikam pārtrauca spiedzieni.
- Nomierinieties! - ierunājās misters Tapmens, gandrīz līdz asarām aizgrābts par šo līdzjūtību viņa ciešanās. - Mīļā, dārgā kundze, nomierinieties!
- Tā ir viņa balss! - neprecētā krustmāte izsaucās, un tūliņ sāka parādīties stipri trešās lēkmes simptomi.
- Es lūdzu jūs, visdārgā kundze, neuztraucieties, - misters Tapmens mierinoši sacīja. - Esmu ievainots ļoti viegli, es jums galvoju.
- Tātad jūs neesat miris! - histēriskā lēdija izsaucās. - Ak, sakiet, ka neesat miris!
- Nemuļķojies, Reišel! - misters Vordls iejaucās daudz rupjākā veidā, nekā piederējās šīs scēnas poētiskajam raksturam. - Kāda velna pēc viņam jāsaka, ka viņš nav miris?
- Nē, nē, es neesmu miris, - misters Tapmens apliecināja. - Man nevajag citas palīdzības kā vienīgi jūsējās. Ļaujiet man atbalstīties uz jūsu rokas. - Un viņš piemetināja čukstus: - Ak mis Reišele!
Satrauktā sieviete pienāca klāt un piedāvāja viņam savu roku. Viņi iegāja ēdamistabā. Misters Tresijs Tapmens maigi piespieda viņas roku pie savām lūpām un atslīga uz dīvāna.
- Vai jūs paģībāt? - uzbudināta Reišele jautāja.
- Nē, - misters Tapmens atbildēja. - Tas ir sīkums. Man tūliņ būs labāk.
Viņš aizvēra acis.
- Viņš guļ, - neprecētā krustmāte nočukstēja. (Mistera Tapmena redzes orgāni bija slēgti gandrīz vai divdesmit sekundes.) - Mīļo... mīļo... mister Tapmen!
Misters Tapmens uzlēca kājās.
- Ak, sakiet šos vārdus vēlreiz! - viņš izsaucās.
Lēdija satrūkās.
- Jūs taču tos nedzirdējāt, - viņa kautri ieminējās.
- Ak jā, es dzirdēju! - misters Tapmens attrauca. - Atkārtojiet tos! Ja vēlaties manu atveseļošanos, atkārtojiet tos!
- Klusāk! - lēdija izsaucās, - Mans brālis.
Misters Tresijs Tapmens atkal apsēdās, un istabā ārsta pavadībā ienāca misters Vordls.
Roku izmeklēja, ievainojumu pārsēja un paziņoja, ka tas esot ļoti viegls, un, kad visu satrauktie prāti tādā kārtā bija apmierināti, viņi atkal ar jautrām sejām sēdās apmierināt savu ēstgribu. Vienīgi misters Pikviks bija kluss un atturīgs. Viņa seja pauda šaubas un vilšanos. Šī rīta notikumi bija satricinājuši - stipri satricinājuši - viņa ticību misteram Vinklam.
- Vai jūs spēlējat kriketu? - misters Vordls apvaicājās lieliskajam šāvējam.