Citā reizē misters Vinkls būtu devis apstiprinošu atbildi. Taču šoreiz, sajuzdams, cik kutelīgs ir viņa stāvoklis, viņš kautrīgi atbildēja:
- Nē.
- Un jūs, ser? - misters Snodgrass jautāja.
- Es kādreiz spēlēju, - namatēvs atbildēja, - bet tagad esmu to atmetis. Esmu gan šejienes kluba biedrs, tomēr nespēlēju.
- Es domāju - šodien notiek liela sacīkste, - misters Pikviks ieminējās.
- Jā, - namatēvs atteica. - Jums, protams, patiks to noskatīties?
- Man, ser, - misters Pikviks atbildēja, - patīk redzēt katru sportisku nodarbību, kurā var droši piedalīties un kurā nemākulīgu ļaužu nevarīgās izdarības neapdraud cilvēka dzīvību.
Misters Pikviks apklusa un cieši uzskatīja misteru Vinklu, kas, vadoņa pētījošo acu uzlūkots, vēl vairāk zaudēja dūšu. Pēc dažām minūtēm izcilais cilvēks novērsa skatienu un piemetināja:
- Vai mēs rīkosimies pareizi, ja atstāsim savu ievainoto draugu lēdiju ziņā?
- Jūs nevarētu mani atstāt labākās rokās, - misters Tapmeņs sacīja.
- Skaidrs, ka ne, - misters Snodgrass piebilda.
Tāpēc nolēma, ka misteru Tapmenu atstās mājās sieviešu gādībā un pārējie viesi mistera Vordla vadībā dosies uz vietu, kur notiks tā lielā izveicības pārbaude, kas bija pamodinājusi visu Magltonu no tās stinguma un iepotējusi Dinglijdellai satraukuma drudzi.
Tā kā viņu ceļš, kas nebija garāks par divi jūdzēm, veda pa ēnainām gatvēm un nomaļiem kājceliņiem un tā kā sarunas risinājās par jaukajām ainavām, kas pavērās skatienam uz visām pusēm, misters Pikviks, nonācis Magltonas galvenajā ielā, gandrīz sāka nožēlot steigu, ar kādu viņi bija gājuši.
Ikviens, kura garam ir topogrāfiska ievirze, ļoti labi zina, ka Magltona ir korporatīva pilsēta2 ar mēru, vēlētājiem un pilntiesīgiem pilsoņiem3, un ikviens, kas iepazinies ar mēra vēstījumiem pilsoņiem vai pilsoņu vēstījumiem mēram, vai abu vēstījumiem korporācijai, vai visu triju - parlamentam, uzzinās no tiem, ko viņam jau agrāk vajadzēja zināt, - ka Magltona ir sena, parlamentā pārstāvēta pilsētiņa, kura kristiānisma principu dedzīgu aizstāvēšanu apvieno ar ciešu pieķeršanos komerciālām tiesībām, ko apliecina tas, ka mērs, korporācija un pārējie iedzīvotāji dažādos laikos ir iesnieguši ne mazāk kā tūkstoš četri simti divdesmit petīcijas pret nēģeru verdzību ārzemēs un tikpat daudz pret jebkādu iejaukšanos fabriku darba regulēšanā pašu mājās; sešdesmit deviņas - par labu baznīcas benefīciju pārdošanai un astoņdesmit sešas - ar prasību aizliegt tirgošanos uz ielām svētdienās.
Misters Pikviks stāvēja šīs slavenās pilsētas galvenajā ielā un ne bez ziņkārības un intereses nolūkojās ap sevi. Te bija četrstūrains tirgus laukums un tam centrā liela viesnīca ar izkārtni, kurā bija attēlots kāds objekts, kas mākslā ļoti parasts, bet dabā reti sastopams, proti, zils lauva ar trim gaisā paceltām līkām kājām, līdzsvarodams sevi uz ceturtās kājas vidējā naga gala punkta. Še bija redzami ūtrupnieka un uguns apdrošināšanas kantori, labības tirgotāja, manufaktūras precu pārdevēja, seglinieka, deģa, pārtikas preču tirgotāja un kurpnieka veikali - pēdīgi minētais preču nams bija piemērots arī vīriešu un sieviešu cepuru, uzvalku, kokvilnas lietussargu un derīgu zināšanu izplatīšanai. Te aiz maza, bruģēta pagalmiņa bija arī kāda no sarkaniem ķieģeļiem celta māja, ko katrs būtu pazinis kā advokāta īpašumu; bez tam te bija vēl cita no sarkaniem ķieģeļiem celta māja ar venēciešu aizvirtņiem un lielu misiņa durvju plāksni, kurā ikviens viegli varēja izlasīt, ka māja pieder ārstam. Daži zēni patlaban devās uz kriketa laukumu, un divi trīs veikalnieki, kas stāvēja pie savām durvīm, izskatījās tā, it kā arī viņiem gribētos iet uz to pašu vietu, ko gan, pēc visa spriežot, viņi patiešām būtu varējuši darīt, nezaudējot visai daudz no apgrozības.
Misters Pikviks, uzkavējies izdarīt šos novērojumus, lai aprakstītu tos kādā piemērotākā brīdī, steidzās piebiedroties saviem draugiem, kas bija nogriezušies no galvenās ielas un jau varēja saredzēt kaujas lauku.
Ar zemē iespraustiem mietiņiem bija iezīmēti vārti, un pie tādiem pašiem mietiņiem bija piestiprinātas pāris teltis, kur sacensības dalībniekiem atpūsties un atspirdzināties. Spēle vēl nebija sākusies. Divi trīs dinglijdellieši un magltoniešu apvienotie uzjautrinājās, ar majestātisku izskatu bezrūpīgi pamētādami bumbu cits citam rokā, un vēl daži džentlmeņi, ģērbušies tāpat kā pirmie - salmu cepurēs, flaneļa žaketēs un baltās biksēs (ietērps, kurā viņi izskatījās ļoti līdzīgi amatieriem mūrniekiem), bija izklīduši ap teltīm, no kurām vienu misters Vordls bija izvēlējies sev un draugiem par ceļa mērķi.
Desmitiem izsaucienu: «Kā jums klājas?» - apsveica vecā džentlmeņa ierašanos; un, kad viņš stādīja priekšā savus viesus kā džentlmeņus no Londonas, kuri ļoti vēlas būt aculiecinieki šīs dienas notikumiem, kas - par to viņš nešauboties - tos ļoti iepriecināšot, sekoja vispārēja salmu cepuru cilāšanās un flaneļa žakešu locīšanās.
- Es domāju, ser, jums labāk vajadzētu iet teltī, - sacīja kāds ļoti resns džentlmenis, kurš atgādināja pusi no pārgriezta gigantiska flaneļa baķa, kas uzstādīta uz diviem piepūstiem spilvena pārvalkiem.
- Jums tur būs daudz patīkamāk, ser, - skubināja kāds cits resns džentlmenis, kas ļoti atgādināja tā paša flaneļa baķa otru pusi.
- Jūs esat ļoti laipni, - misters Pikviks atsaucās.
- Lūdzu, šeit, - pirmais džentlmenis teica, - še skaita punktus; šī ir labākā vietiņa visā laukumā.
Un kriketists elsdams ievadīja tos teltī.
- Lieliska spēle - smalks sports - jauks vingrinājums, ļoti, - tie bija vārdi, kas ieskanēja mistera Pikvika ausīs, kad viņš iegāja teltī, un pirmais, ko viņš ieraudzīja, bija Ročestras karietē iepazītais zaļsvārcis draugs, kurš patlaban izteica savus atzinumus ne par mazu prieku un pamācību magltoniešu apvienoto izmeklētajam pulciņam Viņa apģērbs gan bija mazliet uzlabots, kājās zābaki, tomēr viņu nevarēja nepazīt.
Svešinieks tūliņ pazina savus draugus un, steigdamies tiem pretī un satverdams misteru Pikviku aiz rokas, ar savu parasto straujumu pievilka to pie sēdekļa, visu laiku runādams tā, it kā viss sarīkojums notiktu viņa speciālā aizgādībā un vadībā.
- Šurp - šurp - lielisks joks - milzums alus - veselas vātis; blāķiem gaļas - veseli vērši; sinepes - vezumiem; slavena diena - sēdieties taču - jūtieties kā mājās - priecājos jūs redzēt - ļoti.
Misters Pikviks, tā uzaicināts, apsēdās, un arī misters Vinkls un misters Snodgrass paklausīja sava noslēpumainā drauga norādījumiem. Misters Vordls uz to visu nolūkojās ar klusu izbrīnu.
- Misters Vordls - mans draugs, - misters Pikviks sacīja.
- Jūsu draugs!... Manu mīļo ser, kā jums klājas? - Mana drauga draugs... sniedziet man savu roku, ser!
Un svešinieks sagrāba mistera Vordla roku ar tādu dedzību, it kā bijis viņam tuvs paziņa jau daudzus gadus, tad atkāpās vienu vai divus soļus, gluži kā vēlēdamies visā pilnībā aplūkot viņa seju un augumu, un pēc tam atkal kratīja viņa roku, ja vien iespējams, ar vēl lielāku dedzību.
- Nu jā, bet kā jūs šeit nokļuvāt? - misters Pikviks vaicāja ar smaidu, kurā labvēlība sacentās ar pārsteigumu.
- Pavisam, vienkārši, - svešinieks attrauca. - Apstājos pie «Kroņa» - pie «Kroņa» Magltonā - satikos ar kompāniju - flaneļa žaketes - baltas bikses - anšovu sviestmaizes - piparotas nieres - lieliski zēni - brīnišķīgi.
Misters Pikviks bija pietiekami iepazinies ar svešinieka stenogrāfijas sistēmu, tādēļ no šiem steidzīgajiem un nesakarīgajiem vārdiem noprata, ka svešinieks šādā vai tādā kārtā iepazinies ar magltoniešu apvienotajiem un šo iepazīšanos ar savu īpatnējo izturēšanos novedis līdz tai labas draudzības pakāpei, uz kuru viegli pamatot visu kopīgi izteiktu ielūgumu. Ar to viņa ziņkārība bija apmierināta, un, uzlicis brilles, viņš sagatavojās noskatīties spēli, kas tikko bija sākusies.