Magltoniešu apvienotajiem bija pirmā roka, un skatītāju interese kļuva sevišķi spraiga, kad misters Damkins un misters Poders, divi šī ievērojamā kluba visslavenākie locekļi, ar nūjām rokās devās katrs uz saviem vārtiem. Misters Lafijs, Dinglijdellas krāšņākā rota, bija izvēlēts mest bumbu pret bīstamo Damkinu, un misters Stragls bija izraudzīts darīt to pašu laipno pakalpojumu līdz šim neuzvarētajam Poderam. Daži spēlētāji bija novietoti dažādās laukuma daļās «izlūkot», un ikviens no tiem ieņēma pienācīgu stāju, novietodams rokas uz ceļgaliem un stipri noliekdamies, it kā «pasniegtu muguru» iesācējam varžu lēkšanā. Tā dara visi īsti kriketa spēlētāji, un ir vispār pieņemts, ka jebkurā citā stāvoklī ir pilnīgi neiespējami pienācīgi «izlūkot».
Tiesneši novietojās aiz vārtiem; skaitītāji sagatavojās atzīmēt skrējienus; iestājās dziļš klusums. Misters Lafijs atkāpās nedaudz soļu aiz nekustīgā Podera vārtiem un uz dažām sekundēm pielika bumbu pie labās acs. Damkins, acīgi uzmanīdams Lafija kustības, paļāvīgi gaidīja bumbas lidojumu.
- Sāku! - metējs pēkšņi iesaucās.
Bumba lidoja no viņa rokas taisni un ātri pret vārtu centra mietiņu. Uzmanīgais Damkins bija modrs, bumba atsitās pret nūjas galu un aizlidoja tālu pāri izlūku galvām, kuri bija noliekušies pietiekami zemu, lai ļautu bumbai pārlidot pāri.
- Skrējiens - skrējiens - vēl viens!... Nu tad, atsitiet - atsitiet - stāt - vēlreiz - nē - jā - nē - atsitiet - atsitiet!
Šādi izsaucieni sekoja sitienam, un rezultāts bija tāds, ka magltoniešu apvienotie ieguva divus punktus. Arī Poders neatpalika lauru gūšanā, ar ko izgreznot sevi un Magltonu. Viņš apturēja nedrošās bumbas, palaida garām sliktās, uzķēra labās un lika tām lidot pār visu laukumu gan šurp, gan turp. «Izlūki» bija sakarsuši un noguruši; metēji mainījās un meta, kamēr sāka sāpēt rokas, - bet Damkins un Poders palika neuzvarēti. Ja kāds vecāks džentlmenis mēģināja apturēt bumbu, tā izritēja viņam starp kājām vai izslīdēja no pirkstiem. Ja to mēģināja saķert kāds tievs džentlmenis, tā atsitās viņam pret degunu un jautri atlēca ar dubultotu sparu, bet tievā džentlmeņa acis pildījās asarām, un viņš locījās aiz sāpēm. Ja bumbu svieda taisni vārtos, Damkins tos sasniedza ātrāk nekā bumba. Īsi sakot, kad Damkinu notvēra un Poderu notrieca, magltoniešu apvienotie bija ieguvuši piecdesmit četrus punktus, turpretī dinglijdelliešu rēķins bija tikpat balts kā viņu sejas. Zaudējums bija pārāk liels, lai to varētu atgūt. Veltīgi dedzīgais Lafijs un aizrautīgais Stragls lika lietā visu savu mākslu un pieredzi, lai atgūtu to, ko Dinglijdella šai kaujā bija zaudējusi; tas nedeva panākumus, un pēc īsas cīņas Dinglijdella padevās un atzina Magltonas pārākumu.
Svešinieks pa to laiku bija ēdis, dzēris un runājis bez mitēšanās. Par katru labu sitienu viņš izteica savu apmierinājumu un atzinību ar labvēlīgu pārākumu un tēvišķīgu aizgādnību, kam katrā ziņā vajadzēja ļoti iepriecināt attiecīgās puses spēlētājus; turpretī par katru neizdevušos mēģinājumu satvert bumbu un par katru neveiksmi tās apturēšanā viņš izgāza savu personisko nepatiku pār vainīgā galvu ar tādiem izteicieniem kā: «Eh, muļķīgi! - Nu, jēlnadzis! - Nemākulis! - Lielībnieks!» - un tā joprojām. Šie izsaucieni, kā likās, padarīja viņu apkārtstāvošo acīs par vislabāko un neapstrīdamāko tiesnesi visā cēlās kriketa spēles mākslā un noslēpumos.
- Lieliska spēlīte - labi spēlēts - daži sitieni apbrīnojami! - svešinieks noteica, kad abas puses, spēlei beidzoties, sadrūzmējās teltī.
- Vai jūs; ser, to esat spēlējis? - apvaicājās misters Vordls, ko ļoti uzjautrināja svešinieka runīgums.
- Spēlējis! Tik tiešām, ser, - tūkstošreiz - ne te - Rietumindijā - aizraujošs gabaliņš - karsta spēlīte - ļoti.
- Tādā klimatā spēlējot, vajag būt diezgan karsti, - misters Pikviks piezīmēja.
- Karsti! Taisni deg - svilst nost. Spēlēju reiz - uz vieniem vārtiem - ar draugu pulkvedi - sers Tomass Blezo - kuram vairāk skrējienu. Man krita pirmā roka -pulkstenis septiņi no rīta - seši iezemieši par izlūkiem - iesāku; turējos - karstums milzīgs - iezemieši visi paģība - tos aizvāca - norīkoja jaunu pusduci - arī paģība - Blezo met - divi iezemieši viņu atbalsta - nevarēja mani izsist - arī paģība - aizvāca pulkvedi - negribēja padoties - uzticams sulainis - Kvenko Semba - pēdējais palicis - saule tik karsta, nūja vienās tulznās, bumba apsvilusi brūna - pieci simti septiņdesmit skrējieni - diezgan izpumpējies - Kvenko saņēma pēdējo spēka palieku - izsita mani - es nomazgājos un gāju pusdienās.
- Un kas notika, ser, ar to... nu, kā viņu sauca? - vecais džentlmenis vaicāja.
- Blezo?
- Nē, ar otru džentlmeni.
- Kvenko Sembu?
- Jā, ser.
- Nabaga Kvenko - nekad neatlaba - meta uz manu rēķinu - izmeta uz savu - nomira, ser.
Še svešinieks paslēpa seju brūnā krūzē, taču mēs nevaram skaidri pasacīt, vai tādēļ, lai slēptu savas jūtas, vai tādēļ, lai izdzertu krūzes saturu. Mēs vienīgi zinām, ka viņš piepeši apklusa, ievilka garu, dziļu elpu un norūpējies skatījās, ka divi no Dinglijdellas kluba galvenajiem locekļiem tuvojās misteram Pikvikam un sacīja:
- Mēs, ser, gatavojamies iebaudīt pieticīgas pusdienas «Zilajā Lauvā»; mēs ceram, ka jūs un jūsu draugi mums pievienosities.
- Protams, - misters Vordls atsaucās, - pie saviem draugiem mēs pieskaitām arī misteru...
Un viņš palūkojās uz svešinieku.
- Džingls, - kustīgais džentlmenis attrauca, tūliņ saprazdams mājienu. - Džingls - Alfrēds Džingls, eskvairs, no Nekādas Nekurē.
- Es būšu ļoti priecīgs, - misters Pikviks piemetināja.
- Es arī, - teica misters Alfrēds Džingls, paņemdams zem vienas rokas misteru Pikviku un zem otras misteru Vordlu un konfidenciāli iečukstēdams pirmajam džentlmenim ausī: - Velnišķīgi labas pusdienas - aukstās, bet lieliskas - es šorīt iemetu zālē aci - putni, pastētes un tamlīdzīgas lietas - jauki zēni šitie - labi uzvedas arī - ļoti.
Tā kā nekādas iepriekšējas sagatavošanās nevajadzēja, kompānija, sadalījusies nelielās grupiņās pa divi un trīs, virzījās uz pilsētu; un pēc ceturtdaļstundas visi jau sēdēja Magltonas viesnīcas «Zilais Lauva» lielajā zālē; par priekšsēdētāju darbojās misters Dimkins, bet misters Lafijs izpildīja vicepriekšsēdētāja pienākumus.
Viesi daudz runāja un šķindināja nažus, dakšiņas un šķīvjus; nemitīgi skraidīja trīs resngalvaini apkalpotāji, un no galda strauji nozuda sātīgās ēdamvielas; visā šajā juceklī izveicīgais misters Džingls viens pats darbojās kā pusducis parasto cilvēku.
Kad ikviens bija ēdis, cik vien iespējams, traukus novāca un uz galda parādījās pudeles, glāzes un deserts; un apkalpotāji aizgāja, lai «sakoptos» jeb, citiem vārdiem izsakoties, lai piešķirtu savai privātai lietošanai un labumam ēdiena un dzēriena atliekas, ko tie bija pamanījušies pievākt.
Vispārējā smieklu un sarunu dūkoņā, kas tagad sākās, acīs dūrās kāds mazs vīrs, kura uzpūtīgā seja likās brīdinām: «Nesaki man nekā, es tik un tā runāšu pretī.» Viņš sēdēja ļoti kluss un šad tad, kad sarunas apsīka, palūkojās apkārt, it kā gatavodamies piebilst kaut ko ļoti svarīgu, un palaikam lika atskanēt īsam, neizsakāmi dižmanīgam kāsam. Pēdīgi kādā samērā klusā brīdī mazais vīrs iesaucās ļoti skaļā un svinīgā balsī: