- Mister Lafij!
Iestājās dziļš klusums, un uzrunātais atbildēja:
- Jā, ser!
- Es vēlos sacīt dažus vārdus tieši jums, ser, ja jūs palūgsit džentlmeņus piepildīt glāzes.
Misters Džingls aizbildnieciski iesaucās: «Klausieties, klausieties!» - ko atbalsoja visi pārējie mielasta dalībnieki; un, kad glāzes bija piepildītas, viceprezidents, valdot dziļam klusumam, pieņēma gudru izskatu un teica:
- Mister Stepl.
- Ser, - mazais vīrs uzsāka pieceldamies. - To, kas man ir sakāms, es vēlos sacīt jums un nevis mūsu cienījamam priekšsēdētājam, tādēļ ka mūsu cienījamais priekšsēdētājs ir zināmā mērā, - es varu sacīt, pat lielā mērā - tas objekts, par ko man jāsaka vai arī, ja tā varētu teikt, kas man...
- Jāapgaismo, - pateica priekšā misters Džingls.
- Jā, jāapgaismo, - mazais vīrs atsacīja. - Es pateicos savam cienījamam draugam, ja viņš man atļautu sevi tā nosaukt (četri «Klausieties!» un viens «Protams!» no mistera Džingla puses), par pareizo vārdu. Ser, es esmu dellietis - dinglijdellietis. (Piekrišanas saucieni.) Es nevaru pretendēt uz godu būt vienam no Magltonas iedzīvotājiem; un es, ser, atklāti atzīstu, ka pēc šī goda netīkoju; un es jums, ser, pateikšu, kādēļ netīkoju («Klausieties!»); es ar mīļuprātu piešķirtu Magltonai visus tos pagodinājumus un nopelnus, uz ko tai tiesības pretendēt, - to ir pārāk daudz, un tie ir pārāk labi zināmi, tādēļ man tie nav jāapstiprina vai jāuzskaita. Bet, ser, kad mēs atceramies, ka Magltona ir dzemdinājusi Damkinu un Poderu, lai nekad neaizmirstam, ka Dinglijdella var lepoties ar Lafiju unļ Straglu. (Skaļi piekrišanas saucieni.) Nedomājiet, ka es vēlos mazināt iepriekš nosaukto džentlmeņu nopelnus. Ser, es apskaužu viņus par tām brīnišķīgajām jūtām, kas viņus šajā gadījumā saviļņo. (Piekrišanas saucieni.) Droši vien ikkatrs no džentlmeņiem, kas mani klausās, zinās atbildi, ko deva kāds cilvēks, kas - parastu izteicienu lietojot - mita mucā, imperatoram Aleksandram. «Ja es nebūtu Diogens,» viņš sacīja, «es vēlētos būt Aleksandrs.» Es labi varu iedomāties šos džentlmeņus sakām: «Ja es nebūtu Damkins, es gribētu būt Lafijs, ja es nebūtu Poders, es gribētu būt Stragls.» (Sajūsma.) Bet, Magltonas džentlmeņi, vai tikai kriketa spēlē izceļas šie jūsu līdzpilsoņi? Vai jūs neesat paraduši domāt reizē par Damkinu un rakstura stingrību? Vai jūs nekad neesat mācīti saistīt Podera vārdu ar īpašuma tiesībām? (Skaļi aplausi.) Vai jūs nekad, cīnoties par savām tiesībām, savām brīvībām un savām privilēģijām, neesat padevušies, kaut arī uz brīdi, mazdūšībai un izmisumam? Un, kad jūs izjutāt šādu nomāktību, vai tad Damkina vārds no jauna neiededza jūsu krūtīs nupat izdzisušo uguni, un vai nepietika ar vienu vārdu no šī vīra mutes, lai uguns atkal uzliesmotu tik gaiši, it kā nekad nebūtu nodzisusi? (Liela piekrišana.) Džentlmeņi, es lūdzu jūs apvīt vienotos vārdus «Damkins un Poders» ar jūsmīgu apsveikumu košo oreolu.
Te mazais vīrs apklusa, bet mielasta dalībnieki sāka klaigāt un dauzīt galdus, un šīs izdarības ar maziem pārtraukumiem turpinājās visā atlikušajā vakara daļā. Uzsauca vēl citus tostus. Misters Lafijs un misters Stragls, misters Pikviks un misters Džingls katrs savu reizi tika cildināti ar nesalīdzināmu daiļrunību, un katrs no viņiem pienācīgi pateicās par parādīto godu.
Tā kā mēs kūsājam entuziasmā pret cēlo lietu, kam esam nodevušies, mēs būtu izjutuši vārdos neizsakāmu lepnumu un apzinātos izdarījuši kaut ko, kas pelna nemirstību, bet kas mums tagad paiet secen, ja vien mēs būtu varējuši saviem aizrautīgajiem lasītājiem uzskicēt kaut visneskaidrākās šo runu kontūras. Misters Snodgrass kā parasti uzrakstīja milzumu piezīmju, kas, bez šaubām, būtu mums sniegušas ļoti noderīgas un vērtīgas ziņas, ja vien vārdu kvēlā daiļrunība vai arī vīna uzbudinošais iespaids nebūtu padarījis šī džentlmeņa roku tik ārkārtīgi nedrošu, ka viņa rokraksts kļuvis gandrīz nesalasāms un stils pilnīgi nesaprotams. Ar pacietīgas pētīšanas palīdzību mums izdevās uziet dažas rakstu zīmes, kam ir tikko uztverama līdzība ar runātāju uzvārdiem; mēs varam arī atšķirt kādas dziesmas pierakstu (jāpieņem, ka to dziedājis misters Džingls), kurā bieži jo bieži atkārtojas vārdi «kauss», «dzirkstī», «sarkans», «dzidrais» un «vīns». Mums arī liekas, ka pašās piezīmju beigās varam atrast neskaidrus norādījumus uz «ceptiem kauliem», un tad ir sastopami vārdi «auksts» un «ārā», bet, tā kā katru hipotēzi, ko mēs varētu uz tiem dibināt, būtu nepieciešams balstīt tikai uz minējumiem, tad nevēlamies nodoties nekādiem prātojumiem, kādus tie varētu izraisīt.
Tādēļ atgriezīsimies pie mistera Tapmena, vienīgi vēl piebilstot, ka tajā pašā vakarā dažas minūtes pirms divpadsmitiem Dinglijdellas un Magltonas ievērojamo vīru sapulce ar lielu izjūtu un pacilātību nodziedāja skaisto un aizgrābjošo tautas dziesmu:
1 - Jauneklīgais Lamberts. - Deniēls Lamberts bija fenomenāli resns cilvēks, svarā ap divdesmit pudu, kurš pagājušā gadsimta pašā sākumā uzstājās balagānos; miris 1809. gadā, 40 gadu vecumā.
2 - Magltona ir korporatīva pilsēta. - Pilsētas nosaukumu Dikenss izdomājis. Epitets «korporatīva» norāda uz to, ka šī pilsēta kādreiz saņēmusi no karaļa pašvaldības tiesības un tātad nav pakļauta grāfistes pārvaldes iestādēm.
3 - Pilntiesīgi pilsoņi (angl. - freemen) - pilsoņi, kas tajos laikos, kad Dikenss sarakstīja «Pikviku» (1827. g.), bija saglabājuši pilnībā visas politiskās tiesības līdz ar dažām faktiskām privilēģijām - vēsturisku tradīciju atliekām (piemēram, tikai «frīmeni» drīkstēja piedalīties pilsētas pašpārvaldes orgānu vēlēšanās,). Pēc vēlēšanu reformas 1832. gadā un municipālās reformas 1835. gadā izzuda atšķirība starp pilntiesīgajiem un pārējiem pilsoņiem, jo arī pēdējiem pēc jaunajiem likumiem tika piešķirtas vēlēšanu tiesības.
VIII NODAĻA
Dinglijdellas klusā noslēgtība, tik daudzu skaistā dzimuma pārstāvju klātbūtne, rūpes un gādība, ko tās viņam parādīja, sekmēja to maigo jūtu augšanu un attīstību, kuras daba bija dziļi iedēstījusi mistera Tresi ja Tapmena krūtīs un kurām tagad, likās, bija lemts tiekties pret vienu vienīgu piemīlīgu objektu. Jaunās lēdijas bija glītas, viņu izturēšanās valdzinoša un raksturs nepeļams; bet viņas savā vecumā nevarēja pretendēt uz tādu cieņas pilnu iznesību, tādu nepieejamības izpausmi gaitā un tik majestātiskiem skatieniem, kas neprecēto krustmāti darīja atšķirīgu no visām sievietēm, kuras misters Tapmens bija redzējis. Bija acīm redzams, ka viņu raksturos ir kaut kas radniecīgs, viņu dvēselēs kaut kas saskanīgs, viņu krūtīs kaut kādas noslēpumainas savstarpējas simpātijas. Viņas vārds bija pirmais, kas nāca pār mistera Tapmena lūpām, kad viņš ievainots gulēja zālē; un tās histēriskie smiekli bija pirmās skaņas, ko uztvēra viņa ausis, kad draugi viņu balstīdami vadīja uz mājām. Bet vai viņas satraukumu bija izraisījis pievilcīgs sievišķīgs jūtīgums, kas būtu bijis tikpat neapvaldāms katrā līdzīgā gadījumā, vai arī to izsauca kvēlākas un kaislīgākas jūtas, ko bija varējis pamodināt vienīgi viņš no visiem vīriešiem? Šādas šaubas nomocīja mistera Tapmena smadzenes, kad viņš izstiepies gulēja uz dīvāna, un viņš nolēma šīs šaubas tūliņ uz visiem laikiem izklīdināt.