- Pārāk nespēcīgs! - apmulsušais misters Pikviks atkārtoja.
- Viņš vienmēr apgāžas, kad viņu izņem no ilksīm, - kučieris turpināja, - bet, kad viņš ir ilksīs, mēs viņu pamatīgi iesprādzē un pamatīgi saņem grožos, tā ka viņš nekā nevar apgāzties; un mēs pielika pāri krietni lielu riteņu, tā ka, ja viņš vispār kustas, tie skrej viņam pakaļ, un tā viņam jāiet vien ir.
Misters Pikviks šo stāstu vārdu pa vārdam ierakstīja savā piezīmju grāmatiņā, lai to paziņotu klubam kā vienreizēju piemēru, cik sīksta var būt zirga dzīvība grūtos apstākļos. Tikko ieraksts bija pabeigts, viņi sasniedza «Zelta Krustu». Kučieris nolēca no bukas, un misters Pikviks izkāpa. Misters Tapmens, misters Snodgrass un misters Vinkls, kas bija nepacietīgi gaidījuši sava slavenā vadoņa ierašanos, nāca viņu apsveikt.
- Te jums par braucienu, - misters Pikviks teica, pasniegdams kučierim šiliņu.
Liels bija mācītā vīra pārsteigums, kad šī neizprotamā persona nosvieda naudu uz bruģa un gleznainos izteicienos izlūdzās to prieku par šo maksu viņu (misteru Pikviku) piekaut.
- Jūs esat traks, - teica misters Snodgrass.
- Vai piedzēries, - teica misters Vinkls.
- Vai traks un piedzēries, - teica misters Tapmens.
- Panāk šurp! - teica vedējs, vicinādams dūres kā pulksteņa pendeļus. - Panāk šurp visi četri!
- Te būs joki! - kāds pusducis ormaņu sāka klaigāt. - Sāc, Sem! - un visi līksmi sanāca apkārt.
- Kas noticis, Sem? - jautāja kāds džentlmenis ar melniem kalikona uzročiem.
- Kas noticis! - vedējs atcirta. - Kamdēļ viņš gribēj zināt manu numuru?
- Es nemaz negribēju zināt jūsu numuru, - pārsteigtais misters Pikviks atsaucās.
- Kamdēļ ta jūs to pierakstīj? - vedējs vaicāja.
- Es to nepierakstīju, - misters Pikviks sašutis attrauca,
- Vai tam kāds var ticēt, - vedējs turpināja, vērsdamies pie pūļa, - vai tam kāds var ticēt? Brauc tāds špijons tavā vāģī un pieraksta ne tik tavu numuru, bet vēl katru vārdiņu, ko tu pasaki. (Misteram Pikvikam atausa gaisma - tā bija piezīmju grāmatiņa.)
- Vai tā viņš darīja? - kāds cits vedējs noprasīja.
- Jā, tā viņš darīj, - pirmais atbildēja, - un tad, sakaitinājs mani, tā ka es viņam klūp virsū, piesauc trīs lieceniekus, lai to var pierādīt. Bet es viņam sados, lai kauč sešus mēnešus par to dabonu. Panāk šurp!
Un vedējs trieca savu cepuri pie zemes, nenieka nebēdādams par savu privātīpašumu, un nosita misteram Pikvikam brilles no deguna, un turpināja uzbrukumu, dodams sitienu pa mistera Pikvika degunu un otru - pa mistera Pikvika krūtīm, un trešo - pa mistera Snodgrasa aci, un ceturto pārmaiņas pēc - pa mistera Tapmena vesti, un tad nodancoja uz ielas un atkal atpakaļ uz trotuāra, un beidzot izsita no mistera Vinkla miesām visu elpu, kas tur pašreiz atradās; un visu to viņš izdarīja kādās sešās sekundēs.
- Kur policists? - sauca misters Snodgrass.
- Paliec viņus zem sūkņa! - ieteica karsto pīrādziņu pārdevējs.
- Jūs to nožēlosit! - elsa misters Pikviks.
- Spiegi! - klaigāja pūlis.
- Panāk šurp! - kliedza vedējs, kas visu laiku bez apstājas vicināja dūres.
Pūlis visu laiku šo ainu bija vērojis pasīvi, bet, kad paklīda ziņa, ka pikvikieši esot spiegi, tas sāka ļoti dzīvi apspriest karsto pīrāgu pārdevēja priekšlikuma lietderību, un nevar pasacīt, kādus personas aizskārumus tas galu galā būtu izdarījis, ja traci negaidot neizbeigtu kāda jaunpienācēja iejaukšanās.
- Kas te par jokiem? - noprasīja kāds diezgan garš, tievs jauns cilvēks zaļos svārkos, pēkšņi iznākdams no pagalma.
- Spiegi! - pūlis atkal sāka klaigāt.
- Mēs neesam spiegi! - misters Pikviks atbrēca tādā balsī, kas varēja pārliecināt katru bezpartejisku klausītāju.
- Ak jūs neesat spiegi, ko? - jaunais cilvēks teica, uzrunādams misteru Pikviku un izveicīgi grūzdams elkoņus apkārtstāvošo sejās, lai izlauztu sev ceļu caur pūli.
Mācītais vīrs dažos steidzīgos vārdos izskaidroja lietas īsto stāvokli.
- Nu tad nāciet, - teica zaļsvārcis, sparīgi vilkdams misteru Pikviku sev līdz un visu ceļu runādams. - Še, numur 924, saņem par braucienu un taisās, ka pazūd, - cienījams džentlmenis - es viņu labi pazīstu - ko te blēņojas - šurp, ser - kur jūsu draugi? - tikai pārpratums, kā redzu - tas nekas - katram var gadīties - vislabākās ģimenēs - no tam nemirst - jums neveicas - iesēdināt tādu - krietni pārmācīt - tad zinās - sasodītie nelieši.
Un, ar neparastu runīgumu bērdams garu virkni līdzīgu aprauta teikumu, svešinieks devās uz pasažieru uzgaidāmo istabu, bet mistera Pikviks un viņa mācekļi tam sekoja cieši uz pēdām.
- Ei, viesmīli - svešinieks iesaucās, neganti zvanīdams. - Visiem glāzes - groku, karstu un stipru, un saldu, un labi daudz - acs cietusi, ser? Viesmīl, jēlu bifšteku džentlmenim uz acs - pret sasitumu, ser, nav nekā labāka par jēlu bifšteku; auksts laternas stabs ļoti labs, bet laternas stabs neērts - sasodīti neveikli pusstundu stāvēt uz ielas ar aci pie laternas staba - ko - ļoti labi - ha, ha!
Un svešinieks, elpu neatņemdams, vienā vilcienā izdzēra puspintes karsta groka un atlaidās krēslā tik omulīgi, it ka nebūtu noticis nekas neparasts.
Kamēr viņa trīs ceļa biedri cītīgi izteica pateicību jaunajam paziņam, misteram Pikvikam bija pietiekoši daudz laika novērot tā apģērbu un ārējo izskatu.
Viņš bija apmēram vidēja auguma, bet sava kalsnuma un garo kāju dēļ izskatījās daudz lielāks. Zaļie svārki bezdelīgastu laikā bijuši smalks apģērba gabals, bet, acīm redzot, tajos laikos tie bija greznojuši daudz īsāku vīru par šo svešinieku, jo notraipītās un apdilušās piedurknes tikko sniedzās līdz delnu locītavām. Svārki bija cieši sapogāti līdz pašam zodam, tāpēc uz muguras draudēja pārplīst; kaklu rotāja vecs kaklauts, bet no krekla apkakles nebija ne zīmes. Melnās, paīsās bikses šur un tur rādīja tos spīdīgos plankumus, kas liecina par ilgu kalpošanu, un ar lencītēm bija ļoti cieši uzspīlētas uz lāpītām un labotām kurpēm, it kā lai noslēptu netīrās, baltās zeķes, kas tomēr bija skaidri redzamas. Viņa vecā, izlocītā platmale nevarēja noslēpt garos, melnos matus, kas nevērīgās cirtās nokarājās abpus sejas; un starp cimdiem un svārku piedurknēm bija redzamas kailas roku locītavas. Seja bija kalsna un noliesējusi, bet visai viņa ārienei piemita kaut kāda bezrūpīgas nekaunības un pilnīgas pašpārliecinātības izteiksme.
Tāds bija cilvēks, uz kuru misters Pikviks cieši noskatījās caur savām brillēm (ko bija laimīgā kārtā atkal atradis) un kuram viņš, kad draugi bija paguruši, sāka ar izmeklētiem izteicieniem izsacīt vissiltāko pateicību par nesen parādīto palīdzību.
- Tas nav nekas, - svešinieks teica, tūliņ viņu pārtraukdams, - diezgan runāts - ne vārda vairāk; brašs zēns tas vedējs - pamatīgi rīkojas ar saviem pieciem; bet, ja es bijis tas jūsu draugs zaļajos svārkos - velns lai parauj - iedauzītu viņam galvu - skaidrs kā diena - viens kaķa brēciens - pīrādziņu vīram arī - bez jokiem.
Šo sakarīgo runu pārtrauca Ročestras4 kučieris, kas ienāca un paziņoja, ka «Komodors»5 tūliņ došoties ceļā.
- «Komodors»! - svešinieks iesaucās, pielēkdams kājās. Mana kariete - par vietu samaksāts - ārpusē - samaksājiet jūs par groku - negribu mainīt piecnieku - sudrabnauda viltota - Bramedžemas pogas6 - tas neder - nav noieta - vai ne? - Un viņš blēdīgi pakratīja galvu.