Bija vakars. Izabella un Emīlija bija izgājušas pastaigāties kopā ar misteru Trandlu; kurlā, vecā lēdija bija iemigusi savā krēsla; no attālās virtuves tikko sadzirdama atskanēja resnā puikas monotonā krākšana; ņiprās kalpones vaļojās pie virtuves durvīm, baudīdamas vakara stundas jaukumu un sev par patikšanu pēc visiem likumiem ķircinādamās ar kādiem pie fermas piederošiem lamzakiem; un tur nu, visu aizmirsts un visus aizmirsis, sēdēja šis interesantais pāris un sapņoja tikai viens par otru; tur viņi sēdēja, pielipuši viens otram un, īsi sakot, atgādināja divus rūpīgi salocītus cimdus.
- Esmu aizmirsusi savas puķes, - neprecētā krustmāte ieminējās.
- Aplaistiet tās tagad! - misters Tapmens centās pierunāt.
- Jūs saaukstēsities vakara vēsumā, - neprecētā krustmāte maigi iebilda.
- Nē, nē, - misters Tapmens pieceldamies attrauca, - tas man darīs labu. Atļaujiet man jūs pavadīt.
Lēdija uzkavējās, lai sakārtotu saiti, kurā atradās jaunekļa kreisā roka, un, saņēmusi tā labo roku, vadīja viņu uz dārzu.
Dārza attālākajā stūrī atradās lapene ar sausseržiem, jasmīniem un vīteņaugiem - viens no tiem jaukajiem patvērumiem, ko humāni cilvēki mēdz celt zirnekļu vajadzībām.
Neprecētā krustmāte paņēma lielu lejkannu, kas gulēja apgāzta vienā stūrī, un gribēja atstāt lapeni. Misters Tapmens viņu aizturēja un novilka sev blakus uz soliņa.
- Mis Vordla! - viņš sacīja.
Neprecētā krustmāte sāka drebēt tā, ka daži oļi, kas nejauši bija iekļuvuši lielajā lejkannā, kratījās kā zirņi bērna grabulī.
- Mis Vordla, - misters Tapmens teica, - jūs esat eņģelis.
- Mister Tapmen! - Reišele iesaucās, kļūdama tikpat sarkana kā lejkanna.
- Jā gan, - daiļrunīgais pikvikietis trauca tālāk, - es to zinu pārāk labi.
- Saka jau, ka visas sievietes esot eņģeļi, - lēdija rotaļīgi nočukstēja.
- Ja tā, kas tad esat jūs vai ar ko es jūs bez pārdrošības varu salīdzināt? - misters Tapmens atjautāja. - Kur ir tāda sieviete, kas atgādinātu jūs? Kur vēl citur es varētu cerēt atrast tik retu teicamu īpašību un daiļuma savienojumu? Kur vēl citur es varētu meklēt... Ak!
Šai vietā misters Tapmens apklusa un paspieda roku, kas bija aptvērusi laimīgās lejkannas rokturi. Lēdija novērsās.
- Vīrieši taču ir tādi krāpnieki, - viņa maigi iečukstējās.
- Tādi viņi ir! - misters Tapmens izsaucās. - Bet ne visi vīrieši! Vismaz viens mīt šai pasaulē, kas nekad nevar mainīties... Ir viens, kas ar prieku veltītu visu savu dzīvi jūsu laimei... kas dzīvo tikai jūsu skatienos... kas elpo tikai jūsu smaidos... kas dzīves smago nastu nes tikai jūsu dēļ.
- Ja tāds cilvēks būtu atrodams... - lēdija ieminējās.
- Bet viņš ir atrodams, - dedzīgais misters Tapmens viņu pārtrauca. - Viņš ir atrasts. Viņš ir šeit, mis Vordla.
Un, pirms lēdija nojauta viņa nodomu, misters Tapmens bija nokritis uz ceļiem pie viņas kājām.
- Mister Tapmen, piecelieties! - Reišele iebilda.
- Nekad! - skanēja varonīga atbilde. - Ak Reišel! - Viņš satvēra tās padevīgo roku, un lejkanna nokrita zemē, kad viņš spieda roku pie savām lūpām. - Ak Reišel! Sakiet, ka jūs mani mīlat!
- Mister Tapmen, - neprecētā krustmāte teica, novērsusi seju, - man grūti izsacīt šos vārdus, bet... jūs man neesat pilnīgi vienaldzīgs.
Tikko izdzirdis šo atzīšanos, misters Tapmens traucās darīt to, uz ko viņu skubināja iekvēlinātās jūtas un ko, cik mums zināms (jo mēs ar šādām lietām esam maz pazīstami), ļaudis šādos apstākļos vienmēr dara. Viņš pielēca kājās, apmeta roku ap neprecētās krustmātes kaklu un spieda uz viņas lūpām daudzus skūpstus, kurus viņa pēc pienācīgas cīņas un pretestības izrādīšanas saņēma tik mierīgi, ka nav pasakāms, cik daudz reižu misters Tapmens viņu vēl būtu varējis noskūpstīt, ja lēdija nebūtu ļoti nemāksloti satrūkusies un iekliegusies baiļu pilnā balsī:
- Mister Tapmen, mūs novēro!... Mēs esam atklāti!
Misters Tapmens palūkojās apkārt. Viņu priekšā pilnīgi nekustīgs, ar savām lielajām, apaļajām acīm cieši skatīdamies lapenē, stāvēja resnais puika, taču viņa sejā nebija ne mazākās izteiksmes, ko pat vispieredzējušākais fizionomists būtu varējis attiecināt uz izbrīnu, ziņkārību vai jebkuru citu pazīstamu kaislību, kāda saviļņo cilvēka krūtis. Misters Tapmens blenza uz resno puiku, un resnais puika cieši skatījās uz viņu, un, jo ilgāk misters Tapmens vēroja pilnīgo tukšumu, ko pauda resnā puikas seja, jo stiprāka kļuva viņa pārliecība, ka tas vai nu nekā nav redzējis, vai arī nekā nesaprot no tā, kas viņa acu priekšā noticis. Ar šādu pārliecību misters Tapmens stingri noprasīja:
- Ko jūs šeit meklējat, ser?
- Vakariņas ir gatavas, ser, - skanēja tūlītēja atbilde.
- Vai jūs nupat šeit pienācāt, ser? - misters Tapmens noprasīja ar caururbjošu skatienu.
- Nupat, - resnais puika atbildēja. Misters Tapmens viņu atkal cieši uzskatīja, bet viņš nepamirkšķināja ne aci un nepakustināja ne vaibstu.
Misters Tapmens saņēma neprecētās krustmātes roku un devās uz istabu; resnais puika sekoja.
- Viņš par notikušo nekā nezina, - misters Tapmens pačukstēja.
- Nekā, - neprecētā krustmāte atbildēja.
Te aiz viņiem bija dzirdama kāda skaņa, kas izklausījās kā nepietiekami apspiesti smiekli. Misters Tapmens strauji atgriezās. Nē, tas nevarēja būt bijis resnais puika; visā viņa sejā neredzēja ne mazākās līksmes atspulgas, ne arī kādu citu izjūtu, tur bija vienīgi treknums.
- Viņš būs bijis cieši aizmidzis, - misters Tapmens čukstēja.
- Man par to nav ne mazāko šaubu, - neprecētā krustmāte atteica.
Abi sirsnīgi nosmējās. Misters Tapmens maldījās. Šoreiz resnais puika nebija aizmidzis. Viņš bija nomodā - pilnīgi nomodā - un bija redzējis visu, kas notika.
Vakariņas pagāja bez jebkāda mēģinājuma uzsākt vispārēju sarunu. Vecā lēdija bija aizgājusi gulēt; Izabella Vordla veltīja visu savu uzmanību misteram Trandlam; neprecētās krustmātes uzmanība bija pievērsta misteram Tapmenam, un Emīlijas domas, kā likās, aizņēma kaut kas tāls, - iespējams, ka tās kavējās pie Snodgrasa, kura nebija klāt.
Pulkstenis nosita vienpadsmit, divpadsmit, vienu, bet džentlmeņi nebija ieradušies. Ikviena sejā bija redzams samulsums. Varbūt viņiem uz ceļa uzglūnējuši laupītāji? Varbūt mājiniekiem vajadzēja sūtīt cilvēkus ar vējlukturiem pa visiem ceļiem, pa kuriem tie varētu nākt uz mājām? Vai varbūt... Klau! Tur jau tie nāca. Kas tos bija tik ilgi aizkavējis? Kāda sveša balss arī! Kam gan tā varēja piederēt? Visi iesteidzās virtuvē, kur nakts staiguļi bija iegājuši, un tūliņ ieguva pat pārāk pilnīgu skaidrību par lietas patieso stāvokli.
Misters Pikviks, abas rokas sabāzis kabatās un platmali pāršķiebis pār kreiso aci, balstījās pret virtuves galdu un, galvu klanīdams, nemitīgi izdalīja vismīlīgākos un vislabvēlīgākos smaidus, kaut gan viņu uz to nepamudināja nekāds redzams cēlonis vai iegansts; vecais Vordls, kvēlaini sasarcis, bija satvēris kāda džentlmeņa roku un šļupstēja mūžīgas draudzības apliecinājumus; misters Vinkls, balstīdamies pret astoņdienu pulksteni, vārgā balsī draudēja ar iznīcību katram ģimenes loceklim, kas uzdrīkstētos teikt, ka vispareizākais būtu iet atpūsties; bet misters Snodgrass bija ieslīdzis krēslā, un katra viņa izteiksmīgās sejas līnija atspoguļoja tik dziļas un bezcerīgas bēdas, kādas vien cilvēka prāts spēj iedomāties.