- Vai kaut kas noticis? - visas trīs lēdijas taujāja.
- Nekas nav noticis, - misters Pikviks atmurdēja. - Mēs... ar mums... viss kārtībā... Es saku, Vordl, ar mums viss kārtībā, vai ne?
- Es domāju gan, - jautrais namatēvs atteica. - Manas dārgās, te ir mans draugs misters Džingls - mistera Pikvika draugs misters Džingls ieradies... mazā vizītē.
- Ser, vai kaut kas atgadījies ar misteru Snodgrasu? - Emīlija jautāja ļoti nobažījusies.
- Nekas nav atgadījies, kundzīt, - attrauca svešinieks. - Pusdienas pēc kriketa - brīnišķīga sabiedrība - jaukas dziesmas - vecs portvīns - sarkanvīns - labs - ļoti labs - vīns, kundzīt - vīns.
- Tas nebija vīns, - misters Snodgrass nodudināja aizlauztā balsī. - Tas bija lasis.
(Tā vai citādi, bet šādos gadījumos tas nekad nav vīns.)
- Vai viņiem labāk nevajadzētu iet gultās? - ievaicājās Emma - Divi no puišiem uzvedīs džentlmeņus augšstāvā.
- Es neiešu gulēt, - stingri noteica misters Vinkls.
- Tāds puisis nav dzimis, kas mani vedīs, - izsaucās misters Pikviks braši un turpināja smaidīt tāpat kā iepriekš.
- Ur-rā! - vājā balsī noelsās misters Vinkls.
- Urā! - atbalsoja misters Pikviks, noņemdams platmali un triekdams to pret klonu, un tad gluži kā vājprātīgs aizsvieda virtuves vidū arī savas brilles. Pēc šāda lieliska joka viņš no visas sirds nosmējās.
- Lai dzeram... vēl vienu... pudeli! - misters Vinkls izsaucās iesākdams ļoti skaļi, bet nobeigdams pavisam klusi.
Galva viņam noslīga uz krūtīm, un, murminādams savu nelokāmo apņemšanos neiet gulēt un izteikdams asinskārīgu nožēlu, ka no rīta nav «pataisījis veco Tapmenu aukstu», viņš cieši aizmiga, un tādā stāvoklī viņu aiznesa uz istabu divi jauni milži, ko personiski uzraudzīja resnais puika, kura rūpīgai apsardzībai drīz pēc tam misters Snodgrass uzticēja arī savu personu. Misters Pikviks pieņēma mistera Tapmena piedāvāto roku un, dalīdams smaidus dāsnāk nekā jebkad, klusi pazuda; bet misters Vordls, atvadījies no visiem ģimenes locekļiem tik sirsnīgi, it kā viņam tūlīt būtu jākāpj uz ešafota, uzticēja misteram Trandlam godu uzvadīt viņu augšstāvā un devās projām, pavisam nemākulīgi mēģinādams izskatīties svinīgs un cienīgs.
- Kāds atbaidošs skats! - neprecētā krustmāte izsaucās.
- Pre-etīgs! - abas jaunās lēdijas attrauca.
- Šausmīgs - šausmīgs! - piemetināja misters Džingls, izskatīdamies ļoti nopietns, - viņš bija apmēram pusotras pudeles pārējiem priekšā. - Drausmīgs skats - ļoti!
- Kāds patīkams vīrietis! - neprecētā krustmāte pačukstēja misteram Tapmenam.
- Izskatīgs arī, - Emīlija Vordla atčukstēja.
- Noteikti, - piekrita neprecētā krustmāte.
Misters Tapmens domāja par Ročestras atraitni, un viņa prāts bija nemierīgs.
Saruna, kas sekoja nākamajā pusstundā, nebūt nenomierināja viņa satraukto prātu.
Jaunais viesis bija ļoti valodīgs, un viņa izstāstīto anekdotu skaitu pārspēja vienīgi viņa lielā pieklājība. Misters Tapmens juta, ka, mistera Džingla popularitātei augot, viņš (Tapmens) arvien vairāk paliek ēnā. Viņa smiekli bija piespiesti, jautrība - tēlota; un, pēdīgi noguldīdams savus sāpošos deniņus uz spilvena, viņš ar drausmīgu baudu nodomāja, kāds tas būtu gandarījums, ja šajā brīdī mistera Džingla galva te atrastos iespiesta starp pēli un matraci.
Nākamajā rītā nenogurdināmais svešinieks bija jau laikus kājās un, lai gan viņa biedri, iepriekšējās nakts uzdzīves nogurdināti, palika gultās, ļoti sekmīgi nopūlējās radīt jautrību pie brokastu galda. Viņa pūliņi bija tik sekmīgi, ka pat vecā, kurlā lēdija pieprasīja, lai vienu vai divas viņa vislabākās asprātības tai atstāsta caur klausāmo taurīti; un pat viņa labvēlīgā noskaņā sacīja neprecētajai krustmātei, ka «viņš» (domāts Džingls) «ir nekaunīgs jauns zēns»; tas bija uzskats, kam pilnīgi piekrita visi viņas patlaban klātesošie radinieki.
Vecajai lēdijai bija paradums jaukos vasaras rītos doties uz lapeni, kurā misters Tapmens bija guvis tik izcilus panākumus. Vecās lēdijas gājiens norisa šādā secībā: vispirms resnais puika noņēma no vadža aiz vecās lēdijas guļamistabas durvīm biezu, melnu atlasa cepuri, siltu kokvilnas šalli un resnu spieķi ar masīvu rokturi, un vecā lēdija, nesteigdamās uzlikusi cepuri un šalli, ar vienu roku balstoties uz spieķa, bet ar otru - uz resnā puikas pleca, lēnītiņām aizgāja uz lapeni, kur resnais puika viņu uz pusstundu atstāja ieelpot svaigu gaisu; šai pusstundai beidzoties, puika atgriezās un aizvadīja lēdiju atpakaļ uz mājām.
Vecā lēdija bija ļoti noteikta un sīkumaina; un, tā kā šī ceremonija trīs vasaras pēc kārtas bija izpildīta bez mazākās novirzīšanās no ierastās kārtības, viņa tajā rītā bija diezgan pārsteigta, redzēdama, ka resnais puika neatstāj vis lapeni, bet, izgājis dažus soļus no tās, uzmanīgi palūkojas uz visām pusēm un ar vislielāko noslēpumainību ļoti zaglīgi atgriežas atpakaļ.
Vecā lēdija bija ļoti bailīga (kā vairums vecu lēdiju), un viņas pirmais iespaids bija tāds, ka tumīgais puisis grib viņai nodarīt kādu smagu miesas bojājumu, lai iegūtu naudu, kas viņai patlaban klāt. Viņa būtu saukusi pēc palīdzības, bet vecums un nespēks jau sen bija atņēmis tai kliegšanas spējas; tādēļ viņa vēroja resnā puikas kustības ar lielām šausmām, kuras nebūt nekļuva mazākas, kad tas pienāca viņai cieši klāt un ļoti satraucošā un, kā viņai likās, draudīgā tonī iekliedza ausī:
- Saimeniec!
Atgadījās, ka misters Džingls šajā brīdī pastaigājās netālu no lapenes. Arī viņš izdzirda saucienu «Saimeniec!» un apstājās cerībā dzirdēt ko vairāk. Bija trīs iemesli, kādēļ viņš tā darīja. Pirmkārt, viņš bija ziņkārīgs, un viņam patlaban nebija nekā ko darīt; otrkārt, viņš nekādā ziņā nebija smalkjūtīgs; treškārt un pēdīgi, viņu slēpa daži ziedoši krūmi. Tā viņš te stāvēja un klausījās.
- Saimeniec! - resnais puika sauca.
- Nu, Džo, - trīcošā vecā lēdija atteica. - Es domāju, Džo, ka esmu bijusi tev laba saimniece. Es pret tevi vienmēr esmu bijusi ļoti laipna. Tev nekad nav vajadzējis pārāk daudz strādāt un vienmēr bijis pietiekoši ko ēst.
Pēdējie vārdi vērsās pie resnā puikas visdziļākajām jūtām. Viņš likās aizkustināts un atbildēja ar uzsvaru:
- Tas tiesa.
- Tad ko tu tagad gribi darīt? - vecā lēdija vaicāja, atgūdama drosmi.
- Es gribu likt šermuļiem skriet jums caur kauliem, - atbildēja puika.
Tas nu gan izklausījās ļoti asinskārīgs pateicības izrādīšanas paņēmiens, un, tā kā vecā lēdija nezināja, kādā ceļā Džo nodomājis sasniegt šādu iznākumu, visas viņas iepriekšējās šausmas atgriezās.
- Kā jūs domājat, ko es pagājušajā vakarā šai pašā lapenē redzēju? - puika noprasīja.
- Dievs, sargi! Ko tad? - izsaucās veca lēdija, ko bija satraukuši korpulentā jaunekļa svinīgā izturēšanās.
- Svešais džentlmenis - tas, kuram tā ievainotā roka, - bučojās un apkampās...
- Ar ko, Džo? Taču ne ar kādu no kalponēm?
- Daudz ļaunāk! - resnais puika auroja vecās lēdijas ausī.
- Vai ar kādu no manām mazmeitām?
- Daudz ļaunāk.
- Ļaunāk par to, Džo! - iesaucās vecā lēdija, kas, pieminēdama savas mazmeitas, ar to bija domājusi cilvēcīgās neģēlības pēdējo robežu. - Kas tā bija, Džo? Man tas jāzina.