Resnais puika uzmanīgi palūkojās apkārt un, pabeidzis izlūkošanu, iebļāva vecajai lēdijai ausī:
- Mis Reišele!
- Kas?! - vecā lēdija spalgi iebrēcās. - Runā skaļāk!
- Mis Reišele! - resnais puika auroja.
- Mana meita!
Daudzkārtīgie galvas mājieni, ar kuriem resnais puika izsacīja savu apstiprinājumu, lika viņa treknajiem vaigiem drebināties līdzīgi galertam.
- Un viņa tam atļāva? - vecā lēdija izsaucās. Resnā puikas sejā iezagās smīns, un viņš sacīja:
- Es redzēju, ka viņa bučo pretim.
Ja misters Džingls no savas paslēptuves būtu varējis redzēt to izteiksmi, kāda pēc šī paziņojuma parādījās vecās lēdijas sejā, ļoti iespējams, ka piepeša smieklu lēkme būtu atklājusi viņa klātbūtni. Viņš klausījās uzmanīgi. Niknu izsaucienu fragmenti, tādi kā: «Bez manas atļaujas! - Viņas gados! - Es nelaimīgā sieviete! - Būtu pagaidījusi, kamēr es nomirstu!» - un tā joprojām sasniedza viņa ausis; un tad viņš dzirdēja resnā puikas zābaku papēžu čirkstoņu uz grants, kad tas aizgāja un atstāja veco lēdiju vienu.
Varbūt tā bija neparasta sagadīšanās, bet tomēr nenoliedzams fakts, ka iepriekšējā naktī piecas minūtes pēc savas ierašanās Menora fermā misters Džingls bija apņēmies bez kavēšanās iekarot neprecētās krustmātes sirdi. Viņš bija pietiekami acīgs, lai redzētu, ka viņa brīvā izturēšanās daiļajam uzbrukuma objektam nekādā ziņā nav nepatīkama; un viņam bija vairāk nekā stipras aizdomas, ka tai ir visiekārojamākā no visām īpašībām, proti, nelieli ienākumi. Viņam tūliņ iešāvās prātā, ka nepieciešams kaut kādā ceļā nobīdīt pie malas savu sāncensi, un viņš nekavējoties nolēma bez mazākās vilcināšanās sākt rīkoties, lai sasniegtu šo mērķi. Fīldings saka, ka vīrietis ir uguns, bet sieviete - pakulas un tumsības valdnieks tos abus savieno. Misters Džingls zināja, ka jauni vīrieši neprecētām krustmātēm ir tas pats, kas aizdedzināta gāze šaujampulverim, un viņš nolēma, nezaudējot laiku, radīt eksploziju.
Iegrimis pārdomās par šo svarīgo lēmumu, viņš iepriekš minēto krūmu aizsegā aizzagās no savas paslēptuves un tuvojās mājai. Fortūna, likās, bija nolēmusi parādīt viņa plānam labvēlību. Misters Tapmens un pārējie džentlmeņi atstāja dārzu pa sānu vārtiņiem tieši tajā brīdī, kad viņš tos ieraudzīja; un jaunās lēdijas, kā viņš zināja, drīz pēc brokastīm bija aizgājušas pastaigāties. Ceļš bija brīvs.
Ēdamistabas durvis bija pusviru. Viņš paskatījās iekšā. Neprecētā krustmāte adīja.
Viņš iekāsējās; viņa pacēla acis un pasmaidīja. Vilcināties nebija mistera Alfrēda Džingla dabā. Viņš noslēpumaini uzlika pirkstu uz lūpām, iegāja iekšā un aizvēra durvis.
- Mis Vordla, - misters Džingls teica ar mākslotu nopietnību, - piedodiet manu ielaušanos - nesen kā pazīstami - nav laika ceremonijām - viss atklāts.
- Ser! - neprecētā krustmāte ieteicās, diezgan izbrīnījusies par mistera Džingla negaidīto ierašanos un mazliet šaubīdamās par viņa gara spējām.
- Klusu! - teatrāli čukstēdams, sacīja misters Džingls. - Resns puika - ģīmis kā maizes klaips - apaļas acis - nelietis.
Te viņš izteiksmīgi pakratīja galvu, un neprecētā krustmāte uztraukumā nodrebēja.
- Liekas, jūs runājat par Džozefu, ser? - lēdija atsacīja, pūlēdamās izskatīties mierīga.
- Jā, kundze, - sasodīts tas Džo! - nodevīgs suns tas Džo - izstāstīja vecajai lēdijai - vecā lēdija neganta - mežonīga - trako - lapenē - Tapmens - bučojas un apkampjas - un tamlīdzīgas lietas - ē, kundze - ē?
- Mister Džingl, - neprecētā krustmāte sacīja, - ja jūs esat še ieradies, lai mani apvainotu...
- Nepavisam - nekādā ziņā, - nesamulsināmais misters Džingls atbildēja, - nejauši noklausījos - atnācu brīdināt jūs no briesmām - piedāvāt savus pakalpojumus - novērst skandālu. Nu, nekas - domājiet, ka tas apvainojums - es aizeju.
Un viņš pagriezās, it kā vēlēdamies izpildīt savus draudus.
- Ko lai es daru? - nabaga vecmeita vaicāja, izplūzdama asarās. - Mans brālis būs briesmīgi dusmīgs!
- Bez šaubām, - misters Džingls atteica pēc pauzes, - briesmīgi.
- Ak mister Džingl, ko es varu sacīt! - neprecētā krustmāte izsaucās jaunos izmisuma uzplūdos.
- Sakiet, ka viņš to nosapņojis, - misters Džingls aukstasinīgi atbildēja.
Dzirdot šo padomu, vecmeitas dvēselē iemirdzējās cerības stariņš. Misters Džingls to pamanīja un steidzās izmantot izdevīgo mirkli.
- Phe! - nekas nav vieglāk - nelietīgs puika - apburoša sieviete - resnajam puikam ar zirgu pātagu - jums noticēs - un punkts - viss kārtībā.
Mēs nezinām, vai neprecēto krustmāti iepriecināja iespējamība izglābties no nepatīkamā atklājuma sekām vai arī viņas bēdu asumu mazināja vārdi, kas to raksturoja kā «apburošu sievieti». Viņa viegli nosarka un uzmeta misteram Džinglam pateicīgu skatienu.
Pieglaimīgais džentlmenis dziļi nopūtās, pāris minūšu cieši skatījās neprecētās krustmātes sejā, melodramatiski nodrebēja un piepeši novērsa skatienu.
- Jūs, liekas, esat nelaimīgs, mister Džingl, - lēdija ieminējās ar žēlabainu līdzjūtību. - Vai es drīkstu izrādīt savu pateicību par jūsu laipno iejaukšanos un apvaicāties, kāds ir jūsu ciešanu iemesls, cerībā, ja iespējams, tās atvieglot?
- Ha! - misters Džingls izsaucās, atkal nodrebēdams. - Atvieglot! Atvieglot manas ciešanas, kad jūsu mīla pieder vīrietim, kas ir nejūtīgs pret šo laimi - kas pat šajā brīdī kaļ plānus, kā iemantot šīs būtnes brāļameitas jūtas - būtnes, kura... bet nē; viņš ir mans draugs; es neatklāšu viņa netikumus. Mis Vordla - ardievu!
Noslēdzot šo uzrunu, kas bija pati sakarīgākā, kādu viņš, cik zināms, jebkad bija teicis, misters Džingls pielika pie acīm jau agrāk minētā kabatas lakata atliekas un pagriezās pret durvīm.
- Palieciet, mister Džingl! - neprecētā krustmāte sparīgi izsaucās. - Tas, ko jūs sacījāt, zīmējas uz misteru Tapmenu, - paskaidrojiet!
- Nekad! - Džingls izsaucās profesionālā (t.i., teatrālā) tonī. - Nekad!
Un, lai rādītu, ka nevēlas tālāku izprašņāšanu, viņš pievilka krēslu cieši pie neprecētās krustmātes krēsla un apsēdās.
... Mister Džingl, - krustmāte sacīja, - es jūs lūdzu - es jūs gauži lūdzu, ja ar misteru Tapmenu saistās kāds drausmīgs noslēpums, atklājiet to!
- Vai es varu, - misters Džingls atteica, neatlaidīgi skatīdamies, krustmātes sejā, - vai es varu noskatīties - apburoša būtne - kritusi par upuri - bezsirdīgai mantkārei!
Likās, viņš dažas sekundes cīnījās ar pretējām jūtām un tad sacīja klusā, zemā balsī:
- Tapmens vēlas iegūt vienīgi jūsu naudu.
- Nelietis! - krustmāte iesaucās ļoti sašutusi. (Mistera Džingla šaubas izgaisa. Viņai bija nauda.)
- Ne tas vien, - Džingls turpināja, - mīl citu.
- Citu! - vecmeita izsaucās. - Kuru?
- Neliela auguma - melnas acis - jūsu brāļameita Emīlija.
Iestājās klusums.
Ja visā pasaulē bija kāds cilvēks, pret ko neprecētā krustmāte izjuta nāvīgu un dziļi iesakņojušos greizsirdību, tad tā bija tieši šī brāļameita. Krustmātes seja un kakls spēji kļuva sarkani, un viņa klusēdama ar neizsakāmu nicinājumu kratīja galvu.
Pēdīgi, kodīdama plānās lūpas, viņa iecirtīgi sacīja:
- Tas nevar būt. Es tam neticu.
- Novērojiet viņus! - Džingls atteica.
- Es to darīšu, - krustmāte sacīja.