- Uzmaniet viņa skatienus!
- Es to darīšu.
- Viņa čukstus.
- Es to darīšu.
- Viņš sēdēs tai blakus pie galda.
- Lai sēž.
- Viņš tai glaimos.
- Lai glaimo.
- Viņš tai izrādīs katru iespējamo uzmanību.
- Lai izrāda.
- Un viņš jūs atstās.
- Atstās mani! - neprecētā krustmāte iespiedzās. - Viņš atstās mani - vai tiešām!
Un viņa trīcēja aiz niknuma un vilšanās.
- Vai tad jūs būsit pārliecinājusies? - Džingls noprasīja. - Būšu.
- Un parādīsit rakstura stingrību?
- Parādīšu.
- Pēc tam ar viņu vairs neielaidīsities?
- Nekad.
- Izvēlēsities kādu citu?
- Jā.
- To jūs varēsit.
Misters Džingls nokrita uz ceļiem, palika šādā stāvoklī piecas minūtes un piecēlās kā neprecētās krustmātes atzīts iemīļotais - gan ar noteikumu, ka mistera Tapmena zvēresta laušana tiks skaidri un acīm redzami pierādīta.
Misteram Alfrēdam Džinglam nu vajadzēja pierādīt smagos apvainojumus, un viņš to izdarīja tajā pašā dienā pie pusdienu galda. Neprecētā krustmāte tikko spēja ticēt savām acīm. Misters Tresijs Tapmens bija nosēdies blakus Emīlijai, raidīja tai koķetīgus skatienus, čukstējās un smaidīja, par spīti misteram Snodgrasam. Ne vārdu, ne skatienu, ne acu uzmetienu viņš neveltīja tai, ko iepriekšējā vakarā bija dēvējis par savas sirds valdnieci.
«Sasodīts tas puika!» domāja vecais Vordls. Viņš par notikušo bija dzirdējis no mātes. «Sasodīts tas puika! Viņš noteikti ir gulējis. Tas viss ir izfantazēts.»
«Nodevējs!» domāja neprecētā krustmāte. «Mīļais misters Džingls nav mani vīlis. Ū, kā es ienīstu to nelieti!»
Šķietami neizprotamo mistera Tresija Tapmena izturēšanās pārmaiņu mūsu lasītājiem palīdzēs izskaidrot šāda saruna.
Bija vakars; darbības vieta - dārzs. Kādā sānceliņā bija redzami divi stāvi; viens diezgan īss un resns, otrs diezgan garš un tievs. Tie bija misters Tapmens un misters Džingls. Resnais iesāka sarunu.
- Kā es to izdarīju? - viņš vaicāja.
- Spīdoši - lieliski - es pats nenotēlotu labāk - jums šī loma jāatkārto rīt - katru vakaru, līdz turpmākajam norādījumam.
- Vai Reišele vēl arvien to vēlas?
- Protams - viņai tas nepatīk - bet tā jādara - jānovērš aizdomas - bailes no brāļa - saka, ka citādi nevarot - vēl tikai dažas dienas - kad vecajiem būs apmānītas acis - uzliksim kroni jūsu laimei.
- Vai viņa nelika man ko pasacīt?
- Mīlu - viskvēlāko mīlu - vissirsnīgākos sveicienus - nemainīgu pieķeršanos. Vai es varu viņai pasacīt kaut ko no jums?
- Mans dārgais draugs, - atbildēja misters Tapmens, kam nebija ne mazāko aizdomu, un dedzīgi satvēra sava «drauga» roku, - nododiet manus vissirsnīgākos sveicienus... sakiet, cik grūti man izlikties... sakiet visu, kas tādā gadījumā piemērots; katrā ziņā piemetiniet, ka es ļoti labi saprotu, cik nepieciešams bija tas padoms, ko viņa man šorīt deva ar jūsu starpniecību. Sakiet, ka es augstu vērtēju viņas gudrību un apbrīnoju viņas piesardzību.
- To es izdarīšu. Vai vēl kas?
- Vairāk nekā; vienīgi piemetiniet, cik ļoti es gaidu to brīdi, kad varēšu viņu saukt par savu un nekāda izlikšanās vairs nebūs vajadzīga.
- Protams, protams. Vai vēl kaut kas?
- Ak mans draugs! - nabaga misters Tapmens sacīja, atkal satverdams mistera Džingla roku. - Saņemiet manu vissiltāko pateicību par jūsu nesavtīgo laipnību un piedodiet man, ja es kādreiz, kaut vai domās, esmu jums nodarījis netaisnību, iedomādamies, ka jūs varētu stāvēt man ceļā. Mans dārgais draugs, vai kādreiz spēšu jums atmaksāt?
- Nerunājiet par to! - misters Džingls attrauca. Viņš pēkšņi apstājās, it kā kaut ko atcerēdamies, un sacīja: - Starp citu - vai jūs nevarat atlicināt desmit mārciņas?
Ārkārtējs gadījums - atdošu triju dienu laikā.
- Es domāju, ka varu, - atbildēja misters Tapmens, kam sirds bija pilna pateicības jūtām. - Trīs dienas, jūs sacījāt?
- Tikai trīs dienas - tad viss pāri - nekādu grūtību vairs.
Misters Tapmens noskaitīja naudu savam sarunas biedram saujā, un pēdējais, viņiem ejot uz māju, to gabalu pēc gabala iemeta kabatā.
- Esiet uzmanīgs, - misters Džingls brīdināja, - ne skatienu!
- Ne acu pamirkšķienu, - misters Tapmens apliecināja.
- Ne zilbi!
- Ne skaņu.
- Visu uzmanību brāļameitai - pret krustmāti drīzāk rupjš nekā pieklājīgs - vienīgais ceļš, kā apmānīt vecos!
- Es pacentīšos, - misters Tapmens skaļi apsolīja.
- Un es arī pacentīšos, - misters Džingls pie sevis noteica; un viņi iegāja mājā.
Pie pusdienu galda nospēlētā izrāde atkārtojās vakarā un nākamajās trijās dienās pēc kārtas katrā pusdienas un vakara maltītes reizē. Ceturtajā dienā namatēvam bija pacilāts noskaņojums, jo viņš bija pārliecinājies, ka pret misteru Tapmenu vērstie apvainojumi ir nedibināti. Pacilāts jutās arī misters Tapmens, jo misters Džingls bija pasacījis, ka viņa lieta tuvojas atrisinājumam. Pacilāts bija arī misters Pikviks, jo viņš reti kad bija citāds. Pacilāts nebija misters Snodgrass, jo viņš bija kļuvis greizsirdīgs uz misteru Tapmenu. Turpretī pacilāta bija vecā lēdija, jo viņa bija laimējusi vista spēlē. Pacilāti bija arī misters Džingls un mis Vordla to iemeslu dēļ, kuriem šai notikumiem bagātajā stāstā pietiekami svarīga nozīme, lai tos atstāstītu citā nodaļā.
IX NODAĻA
Vakariņas bija pasniegtas, krēsli novietoti ap galdu, pudeles, krūzes un glāzes sakārtotas uz bufetes, un viss norādīja, ka tuvojas visomulīgākais posms dienas divdesmit četrās stundās.
- Kur Reišele? - misters Vordls ieminējās.
- Jā, un Džingls? - misters Pikviks piemetināja.
- Patiešām, - namatēvs sacīja, - man brīnums, kā līdz šim neesmu pamanījis, ka viņa trūkst. Šķiet, viņa balss nav dzirdēta vismaz divi stundas. Emīlij mīļā, pazvani!
Pēc pazvanīšanas parādījās resnais puika.
- Kur ir mis Reišele?
Viņš nevarēja pasacīt.
- Tad kur ir misters Džingls?
To viņš nezināja.
Visi izskatījās pārsteigti. Bija vēls - jau pāri vienpadsmitiem. Misters Tapmens nosmējās bārdā. Viņi kaut kur kavējās, runādami par viņu. Ha, ha! Lieliska izdoma - labs joks.
- Nekas, - Vordls noteica pēc īsas pauzes. - Esmu pārliecināts, ka viņi tūliņ ieradīsies. Es nekad neviena dēļ negaidu uz vakariņām.
- Ļoti labs princips, - misters Pikviks atbildēja, - brīnišķīgs.
- Lūdzu, sēdieties! - aicināja namatēvs.
- Pateicos, - misters Pikviks teica, un viņi apsēdās.
Uz galda bija milzīgs auksta vērša cepeša gabals, un misters Pikviks saņēma no tā krietnu porciju. Viņš bija pacēlis dakšiņu pie lūpām un patlaban gribēja atvērt muti, lai iebaudītu kumosu aukstā cepeša, kad virtuvē piepeši sacēlās daudzbalsīga dūkoņa.
Misters Pikviks ieklausījās un nolaida dakšiņu. Arī misters Vordls ieklausījās un nemanot izlaida no rokas cepešu griežamo nazi, kas palika iedurts gaļas gabalā. Viņš paskatījās uz misteru Pikviku. Misters Pikviks paskatījās uz viņu.
Gaitenī atskanēja smagu soļu duna; durvis pēkšņi atvērās, un istabā iedrāzās puisis, kas bija tīrījis mistera Pikvika zābakus viņa ierašanās dienā. Vīru pavadīja resnais puika un visi mājas ļaudis.