- Ko, pie velna, tas nozīmē? - namatēvs izsaucās.
- Emma, vai aizdedzies virtuves skurstenis? - vecā lēdija apjautājās.
- Dievs pasarg, vecmāmiņ! Nē! - abas jaunās lēdijas sāka spiegt.
- Kas noticis? - namatēvs ierēcās.
Puisis ierāva elpu un vājā balsī iesaucās:
- Viņi ir prom, kungs... pavisam prom, ser!
(Tika ievērots, ka šajā mirklī misters Tapmens nolika nazi un dakšiņu un kļuva ļoti bāls.)
- Kas ir prom? - misters Vordls nikni noprasīja.
- Misters Džingls un mis Reišele, pasta karietē, no «Zilā Lauvas» Magltonā. Es tur biju, bet nevarēju tos aizturēt; tad skrēju pateikt jums.
- Es samaksāju viņa ceļa izdevumus! - misters Tapmens iesaucās un kā prātu zaudējis pielēca kājās. - Viņš no manis paņēma desmit mārciņas!!... Aizturiet viņu!!...
Viņš mani ir apkrāpis!... Es to nepieļaušu!... Es gribu taisnību, Pikvik!... Es to necietīšu!
Un, izgrūzdams tamlīdzīgus nesakarīgus izsaucienus, nelaimīgais džentlmenis kā neprātīgs riņķoja pa istabu.
- Dievs, stāvi mums klāt! - izsaucās misters Pikviks, ar šausmu pilnu izbrīnu uzlūkodams sava drauga neparastās kustības. - Viņš ir kļuvis ārprātīgs! Ko mēs darīsim?
- Ko darīsim! - izsaucās druknais, vecais namatēvs, kas bija dzirdējis vienīgi šīs runas pēdējos vārdus. - Iejūdziet zirgu divričos! Es «Lauvā» dabūšu karieti un tūliņ tiem sekošu. Kur, - viņš iesaucās, kad puisis aizskrēja izpildīt pavēli, - kur ir tas nelietis Džo?
- Es esmu šite, bet es neesmu nelietis, - atbildēja kāda balss. Tā bija resnā puikas balss.
- Padodiet man viņu šurp, Pikvik! - Vordls kliedza, mezdamies uz nelaimīgo jaunieti. - Tas neģēlis Džingls viņu ir uzpircis, lai viņš ar pasaku stāstīšanu par manu māsu un jūsu draugu Tapmenu novestu mani uz nepareizām pēdām! (Še misters Tapmens atkrita krēslā.) Padodiet man viņu šurp!
- Nelaidiet viņu! - spiedza visas sievietes, caur kuru balsīm bija skaidri sadzirdami resnā puikas šņukstieni.
- Neturiet mani! - vecais vīrs kliedza. - Mister Vinkl, rokas nost! Mister Pikvik, laidiet mani vaļā, ser!
Bija skaists skats šajā kņadā un juceklī uzlūkot mierīgo un filozofisko izteiksmi mistera Pikvika sejā, kas gan bija mazliet piesarkusi aiz piepūles, jo viņš stāvēja, abām rokām cieši apkampis korpulenta namatēva resno viduci, tā apvaldīdams viņa versmainās dusmas, kamēr visas sanākušās sievietes izvilka, izgrūda un izbuksnīja resno puiku no istabas. Tikko misters Pikviks bija atlaidis rokas, ienāca kalps un paziņoja, ka divriči piebraukti.
- Nelaidiet viņu vienu! - sievietes klaigāja. - Viņš kādu nogalinās.
- Es došos viņam līdzi, - misters Pikviks sacīja.
- Jūs esat labs cilvēks, Pikvik, - namatēvs attrauca, satverdams viņa roku. - Emma, iedod misteram Pikvikam šalli, ko aplikt ap kaklu, - pasteidzieties! Parūpējieties par vecmāmiņu, meitenes; viņai ir slikti. Nu, vai kārtībā?
Tā kā mistera Pikvika mute un zods bija steidzīgi ietīti garā šallē, cepure uzlikta galvā un lielais mētelis uzmests uz rokas, viņš atbildēja apstiprinoši.
Viņi ielēca divričos.
- Laid, lai iet, Tom! - saimnieks izsaucās; un viņi aizbrauca pa šaurajiem lauku ceļiem, kratīdamies pa riteņu grambām un aizķerdamies pie dzīvžogiem, kas auga abās pusēs, un likās, ka kuru katru brīdi viņi sašķīdīs gabalos.
- Cik daudz viņi ir mums priekšā? - Vordls nokliedza, kad viņi piebrauca pie «Zilā Lauvas» durvīm, pie kurām, neraugoties uz vēlo stundu, bija salasījies neliels ļaužu pūlītis.
- Ne vairāk par trim stundas ceturkšņiem, - visi reizē atbildēja.
- Tūliņ karieti ar četriem zirgiem! Žiglāk! Divričus izjūgsit vēlāk!
- Nu, puiši! - viesnīcas saimnieks uzsauca. - Ratus ar četriem zirgiem ārā! Veicīgi!
Kustieties dzīvāk!
Zirgu puiši un zēni aizskrēja. Lukturi mirgoja, ļaudīm šurpu turpu skraidot; zirgu pakavi klabēja uz pagalma nelīdzenā bruģa; kariete rībēja, kad to vilka ārā no ratnīcas; visur bija troksnis un kustība.
- Nu, vai tā kariete šonakt būs gatava? - Vordls kliedza.
- Pašlaik jau pagalmā, ser, - zirgu puisis atsaucās.
Karieti atstūma, zirgus aizjūdza, foreitori1 uzlēca tiem mugurā, un ceļotāji iekāpa karietē.
- Lieciet vērā: ne ilgāk kā pusstundā septiņjūdžu posmu! - Vordls nokomandēja.
- Braucam!
Foreitori laida darbā pātagas un piešus, apkalpotāji klaigāja, zirgu puiši izgrūda uzmundrinošus saucienus, un zirgi aizauļoja pa galvu pa kaklu.
«Jauka situācija,» prātoja misters Pikviks, kad viņam atlika mirklis pārdomām.
«Jauka situācija Pikvika kluba prezidentam. Mitri pasta rati... sveši zirgi... piecpadsmit jūdžu stundā... un pulkstenis divpadsmit naktī!»
Pirmās trīs četras jūdzes neviens no abiem džentlmeņiem neizrunāja ne vārda, jo viņi bija pārāk dziļi iegrimuši katrs savās domās, lai kaut ko sacītu ceļa biedram.
Taču, kad viņi bija nobraukuši šo attālumu un iesilušie zirgi uzņēma īsti strauju gaitu, misters Pikviks, ko ātrā kustība bija ļoti uzmundrinājusi, vairs nespēja ilgāk palikt pilnīgi mēms.
- Es domāju, mēs tos katrā ziņā noķersim, - viņš ieteicās.
- Cerēsim, - ceļa biedrs atbildēja.
- Jauka nakts, - misters Pikviks ieminējās, skatīdamies uz spoži spīdošo mēnesi.
- Jo ļaunāk, - Vordls atteica, - mēness gaismā viņiem daudz vieglāk tikt no mums prom, bet mums tas ilgi nespīdēs. Pēc stundas būs norietējis.
- Diezgan nepatīkami tumsā braukt ar tādu ātrumu, vai ne? - misters Pikviks apjautājās.
- Es domāju gan, - viņa draugs sausi atbildēja.
Īslaicīgā pacilātība, kas bija pārņēmusi misteru Pikviku, sāka nedaudz atslābt, kad viņš iedomājās neērtības un briesmas, kas draudēja ceļojumā, kurā tik neapdomīgi bija devies. Viņu no pārdomām ar skaļu saucienu iztraucēja foreitors, kas jāja uz pirmā zirga.
- Jo-jo-jo-jo-joe! - pirmais puisis kliedza.
- Jo-jo-jo-joe! - sauca arī otrais.
- Jo-jo-jo-joe! - braši piebalsoja pats vecais Vordls, izbāzis galvu un pusi ķermeņa pa karietes logu.
- Jo-jo-jo-joe! - sauca misters Pikviks, uzņemdamies kliegšanas grūtumu, lai gan viņam nebija ne mazākās jausmas, kāda tai nozīme vai nolūks. Un, visiem četriem saucot «jo-joe!», kariete apstājās.
- Kas tad nu? - misters Pikviks iejautājās.
- Te ir aizkārtne, - vecais Vordls atbildēja. - Te mēs kaut ko uzzināsim par bēgļiem.
Pēc piecām minūtēm, kas pagāja, nerimstoši klauvējot un saucot, kāds vecs vīrs kreklā un biksēs iznāca no sarga mājiņas un pacēla aizkārtni.
- Vai sen jau še izbrauca cauri pasta kariete? - misters Vordls vaicāja.
- Vai sen?
- Nu jā!
- Nu, es īsti nezinu. Tas nevarētu būt visai ilgu laiku atpakaļ, ne arī visai īsu laiku atpakaļ, liekas - tā kā vidū starp abiem.
- Vai vispār kāda kariete ir braukusi garām?
- Kā ne! Viena aizbrauca.
- Cik sen, mans draugs? - misters Pikviks iejaucās. - Pirms stundas?
- Jā, man domāt, tā varētu būt, - vīrs atbildēja.
- Vai varbūt pirms divi stundām? - jautāja foreitors, kas sēdēja uz pakaļējā zirga.
- Kas viņu zina, varbūt arī tā, - večuks šaubīdamies atbildēja.
- Brauciet, puiši! - iesaucās ātri iekaistošais vecais džentlmenis. - Nav ko šķiest laiku ar šo veco idiotu.
- Idiotu! - smīnēdams izsaucās večuks, stāvēdams pie pusaizvērtās aizkārtnes ceļa vidū un vērodams karieti, kas ātri izzuda tālumā. - Es idiots? Ne uz to pusi. Jūs te pazaudējāt desmit minūtes un galu galā aizbraucāt tikpat gudri, kā atbraukuši. Ja uz šitā ceļa katrs sargs, kas saņem gineju, nopelnīs to jel uz pusi tik labi kā es, tad tu, vecais resnvēderi, to otru karieti nepanāksi līdz Miķeļiem.