Un, vēlreiz nosmīnējis, večuks aizvēra aizkārtni, iegāja savā mājā un aizbultēja durvis.
Pa to laiku kariete, nesamazinot ātrumu, tuvojās posma galapunktam. Mēness, kā Vordls bija pareģojis, drīz norietēja; garas tumšu, smagu mākoņu grēdas, kas kopš kāda laika bija pamazām pārvilkušās pār debesīm, tagad veidoja virs galvas vienu vienīgu melnu masu, un lielas lietus lāses, kas šad un tad atsitās pret karietes logiem, likās brīdinām ceļotājus, ka ātri tuvojas vētraina nakts. Arī vējš, kas pūta viņiem tieši pretī, nikniem brāzieniem traucās pa šauro ceļu un drūmi gaudoja gar ceļa malām augošajos kokos. Misters Pikviks novilka mēteli ciešāk, iekārtojās pēc iespējas ērtāk karietes stūrī un iegrima veselīgā miegā, no kura viņu atmodināja vienīgi karietes apstāšanās, zirgu puišu zvaniņa skaņas un skaļš sauciens:
- Tūliņ zirgus!
Bet še gadījās jauna aizkavēšanās. Foreitori gulēja tik mistiski cietā miegā, ka to atmodināšanai vajadzēja minūtes piecas. Zirgu puisis nez kā bija kaut kur nogrūdis staļļa atslēgu, un, kad tā atradās, divi nomiegojušies palīgi uzlika neīstajiem zirgiem nepareizus aizjūgus, tā ka visu jūgšanās procedūru vajadzēja sākt no jauna. Bijis misters Pikviks viens, šie daudzie kavēkļi būtu tūliņ izbeiguši pakaļdzīšanos, bet veco Vordlu tik viegli nevarēja iebiedēt; un viņš, iedunkādams vienu puisi un pagrūzdams otru, te savilkdams sprādzi, un tur saņemdams ķēdi īsāku, rīkojās ar tādu apņēmību, ka kariete bija gatava daudz ātrāk, nekā varēja sagaidīt apstākļos, kad jāpārvar tik daudz grūtību.
Viņi atsāka ceļojumu; un patiešām viņu izredzes nemaz nebija daudzsološas.
Posms bija piecpadsmit jūdžu garš, nakts tumša, vējš stiprs, un lietus gāza straumēm.
Ar šādiem apvienotiem kavēkļiem ātri braukt nebija iespējams; bija jau gandrīz viens naktī, un, lai nokļūtu līdz nākamajai pieturai, pagāja turpat divi stundas. Še tomēr viņi ieraudzīja kaut ko tādu, kas modināja cerības un pacilāja nomāktos prātus.
- Kad šī kariete iebrauca? - izsaucās vecais Vordls, izlēkdams no savas karietes un norādīdams uz kādu citu, kas, šķidriem dubļiem nošķiesta stāvēja pagalmā.
- Vēl nebūs ne stundas ceturksnis, ser, - atbildēja zirgu puisis, kam bija domāts jautājums.
- Lēdija un džentlmenis? - Vordls taujāja gandrīz bez elpas aiz nepacietības.
- Jā, ser.
- Gara auguma džentlmenis - frakā - garām kājām - tievs?
- Jā, ser.
- Pavecāka lēdija - kalsnu seju - diezgan kaulaina - ko?
- Jā, ser.
- Dieva vārds, Pikvik, tie ir viņi! - vecais džentlmenis iesaucās.
- Viņi būtu bijuši šeit jau agrāk, - zirgu puisis ieteicās, - bet viņiem bija pārtrūkušas streņģes.
- Tie ir viņi! - Vordls atkārtoja. - Viņi gan, dievs, sodi! Tūliņ četrjūgu! Mēs tos noķersim, pirms tie sasniegs nākošo pieturu. Puiši, katram gineju - mudīgāk - kustieties - jūs esat braši zēni!
Un, izteikdams tamlīdzīgus pamudinājumus, vecais džentlmenis skraidīja pa pagalmu un rosījās ar tādu trauksmi, ka tā pielipa arī misteram Pikvikam; un tās iespaidā šis džentlmenis vispārsteidzošākā kārtā iepinās aizjūgos un maisījās starp zirgiem un riteņiem, būdams stingri pārliecināts, ka, tā rīkodamies, viņš krietni vien sekmē sagatavošanos ceļojuma turpināšanai.
- Leciet nu iekšā - leciet! - vecais Vordls izsaucās, iekāpdams karietē, ievilkdams pakāpienus un aizcirzdams durvis. - Nāciet! Pasteidzieties!
Un, pirms misters Pikviks skaidri aptvēra, kas ar viņu notiek, viņš sajuta, ka vecā džentlmeņa rāviens no vienas puses un zirgu puiša grūdiens no otras iemet viņu pa pretējām durvīm karietē, un atkal viņi bija ceļā.
- Tā, tagad mēs kustamies, - vecais džentlmenis līksmi noteica. Pastāvīgā saduršanās vai nu ar karietes cieto koka sienu, vai ceļa biedra augumu misteram Pikvikam pietiekami skaidri liecināja, ka viņi patiešām kustas.
- Turieties! - druknais, vecais misters Vordls sacīja, kad misters Pikviks ar galvu atdūrās pret viņa plašo vesti.
- Vēl nekad savā mūžā tā neesmu kratīts, - misters Pikviks apliecināja.
- Nekas, - viņa ceļa biedrs mierināja, - drīz tas būs garām. Sēdiet tik stingri!
Misters Pikviks iespiedās karietes stūrī, cik cieši vien varēja; un kariete ripoja tālāk vēl ātrākā gaitā.
Tā viņi bija braukuši apmēram trīs jūdzes, kad piepeši misters Vordls, kas divi trīs minūtes bija skatījies ārā pa logu, ierāva dubļiem pārklāto galvu atpakaļ ratos un bez elpas aiz satraukuma iesaucās:
- Tur viņi ir!
Misters Pikviks izbāza galvu pa savas puses logu. Jā, netālu priekšā pilnos auļos drāzās četrjūga kariete.
- Uz priekšu, uz priekšu! - gandrīz spiedza vecais džentlmenis. - Puiši, divas ginejas katram - nelaidiet viņus prom - piespiediet - piespiediet!
Pirmās karietes zirgi skrēja ar vislielāko ātrumu, un aiz viņiem kā traki auļoja mistera Vordla zirgi.
- Es redzu viņa galvu! - ātri iekaistošais vecais vīrs izsaucās. - Sasodīts, es redzu viņa galvu!
- Es arī redzu, - misters Pikviks apstiprināja. - Tas ir viņš.
Misters Pikviks nebija kļūdījies. Mistera Džingla seja, pilnīgi pārklāta dubļiem, ko šķieda riteņi, bija skaidri saredzama pie otrās karietes loga, un roka, ko viņš spēcīgi vēcināja pret foreitoriem, liecināja, ka viņš tos uzmudina pastiprināt pūles.
Sasprindzinājums bija milzīgs. Viņi drāzās uz priekšu ar tādu ātrumu, ka lauki, koki un dzīvžogi likās traucamies garām kā viesulis. Viņi jau bija cieši blakus pirmajai karietei. Pat cauri riteņu rīboņai skaidri varēja sadzirdēt Džingla balsi, kas skubināja puišus. Vecais misters Vordls vai vārījās aiz uztraukuma un ārkārtīgām dusmām. Viņš neskaitāmas reizes bļāva: «Nelietis!» un «Bezgodis!» - sažņaudza dūri un izteiksmīgi kratīja to pret savu dusmu objektu, bet misters Džingls šiem draudiem atbildēja vienīgi ar nicinošu smīnu un izgrūda triumfa saucienu, kad viņa zirgi, ko arvien sparīgāk apstrādāja ar pātagu un piešiem, sāka auļot ātrāk un atstāja vajātājus aizmugurē.
Misters Pikviks tikko bija ievilcis iekšā pa logu izbāzto galvu un misters Vordls, paguris no kliegšanas, izdarījis to pašu, kad briesmīgs satricinājums atsvieda viņus pret karietes priekšsienu. Pēkšņs trieciens, skaļš brīkšķis... aizripoja kāds ritenis, un kariete apgāzās.
Pēc nedaudzām samulsuma un apjukuma sekundēm, kad nekas cits nebija uztverams kā vien zirgu raustīšanās un stiklu plīšana, misters Pikviks sajuta, ka viņu ar spēku velk ārā no karietes drupām; un, tikko viņš bija uz kājām un paguva atbrīvot galvu no mēteļa stērbelēm, kas traucēja izmantot aceņu pakalpojumus, viņa skatienam visā pilnībā atklājās notikusī nelaime.
Viņam blakus bez cepures, vairākās vietās saplēstām drēbēm stāvēja vecais misters Vordls, un viņiem pie kājām izklaidus gulēja karietes sastāvdaļas. Foreitori, kuriem bija izdevies pārgriezt streņģes, līdz nepazīšanai nošļakstīti ar dubļiem un sakratīti ātrajā jājienā, stāvēja pie zirgu galvām. Apmēram simt jardu priekšā atradās otra kariete, kas bija apstājusies, kad atskanēja brīkšķis. Foreitori, savilkuši sejas platā
smīnā, no segliem noskatījās uz saviem pretiniekiem, un misters Džingls redzami apmierināts pa karietes logu vēroja drupas. Patlaban ausa diena, un rīta pelēkajā
gaismā visa aina kļuva labi pārskatāma.
- Hallo! - nekaunīgais Džingls uzsauca. - Vai kāds cietis? Gados vecāki džentlmeņi - diezgan liels svars - bīstams pasākums - ļoti.