- Sem! - saimniece iesaucās. - Kur ir tas sliņķis, tas slaists... nu, tas Sems! Ak te jūs esat! Kāpēc jūs neatbildat?
- Nav smalkais tonis atbildēt, kamēr jūs vēl runā, - Sems īgni noņurdēja.
- Tā ka tūliņ notīriet šīs kurpes septiņpadsmitajam numuram un aiznesiet uz atsevišķo viesistabu, numurs pieci, pirmajā stāvā!
Saimniece nometa pagalmā lēdijas kurpju pāri un aizsteidzās projām.
- Numurs pieci, - Sems noteica, paceldams kurpes, un, izņēmis no kabatas krīta gabaliņu, izdarīja uz zoles parasto atzīmi. - Lēdijas kurpes un sevišķa viesistaba. Jādomā, tā vis nebūs aizbraukuse kravas ratos.
- Viņa atbrauca šorīt agri, - atsaucās meitene, kas vēl vienmēr balstījās uz galerijas margām, - kopā ar kādu džentlmeni īrētā karietē, un tas ir viņš, kas prasa zābakus. Tādēļ izdari nu labāk, kas vajadzīgs, un miers mājās.
- Kāpēc ta tu agrāk nesacīj? - Sems ļoti sašutis pārmeta, sameklēdams kaudzē, kas atradās viņam priekšā, vajadzīgos zābakus. - Es tak domāj, ka tas ir parastais trīspensu vīrelis. Sevišķa viesistaba! Un lēdija ar vēl! Ja viņā kauču pilīte no džentelmeņa, tad viņš ir vērts šiliņu dienā, neskaitot īpašos uzdevumus.
Šo iedvesmojošo pārdomu uzmundrināts, misters Semjuels laida darbā suku ar tik sirsnīgu cītību, ka pēc dažām minūtēm zābaki un kurpes, laistīdamās tā, ka būtu iesvēlušas skaudību patīkamā mistera Vorrena dvēselē (jo «Baltajā Briedī» lietoja Deja un Martina zābakziedi3), ieradās pie piektā numura durvīm.
- Iekšā! - kāda vīrieša balss atsaucās, atbildot Sema klauvējienam.
Sems paklanījās smalki jo smalki un iegāja istabā, kur pie brokastu galda sēdēja lēdija un džentlmenis. Pakalpīgi nolicis džentlmeņa zābakus pie viņa labās un kreisās kājas un lēdijas kurpes pie viņas labās un kreisās kājas, viņš atkāpās līdz durvīm.
- Apkalpotāj! - džentlmenis sacīja.
- Jā, ser, - Sems atbildēja, pievērdams durvis un atstādams roku uz durvju roktura.
- Vai jūs nezināt - kā nu to tur sauc - Doktoru Apvienību?4
- Jā, ser.
- Kur tā atrodas?
- Pie Pāvila baznīcas, ser; zema, velvēta ieeja no ielas, vienā stūrī grāmatveikals, otrā - viesnīca, un vidū divi vīri, kas piedāvā licences.
- Piedāvā licences! - džentlmenis nobrīnījās.
- Piedāvā licences, - Sems apstiprināja. - Divi ziķeri baltos priekšautos - un paceļ cepures, kad jūs iet iekšā. «Licenci, ser, licenci?» Jocīgi putni šitentie, ser, un viņu priekšniecība ar - Oldbeilijas5 proktori6 - nu riktīgi un gruntīgi.
- Ko viņi īsti dara? - džentlmenis jautāja.
- Ko dara? Jūs apstrādā, ser. Un tas vēl nebūtiņās nav tas ļaunākais. Viņi piedabū vecus džentelmeņus darīt tādas lietas, kas tiem nav ne sapņos rādījšās. Mans tēvs, ser, bij kučiers. Atraitnis viņš bij un pamatīgs resnis - resns kā muca, jānudie. Sieva viņam ņem un nomirst - un atstāj mantojumā četrisimt mārciņas. Iet viņš uz Apvienību, lai aprunātos ar advokātu un dabūtu savu naudiņu, iet varen uzcirties - zābaki ar atlokiem, puķu pušķis pogcaurumā, cilinders ar platām malām, zaļa šalle - caur un cauri džentelmens. Iet caur velvi un pārliek, kur ieguldīt naudu. Te pienāk viens tāds ar baltu priekšautu un paceļ cepuri: «Licenci, ser, licenci?» - «Kas tas tāds?» saka mans tēvs. «Nu licence, ser,» saka tas otrs. «Kāda licence?» saka mans tēvs. «Tāda, ka var precēties,» saka tas otrs. «Parauj jods,» saka mans tēvs, «tas man nekad ne prātā nav nācs» - «Bet es tomēr domā, ser, ka jums vajdzētos licences,» saka tas otrs.
Mans tēvs paliek stāvam un mazlietiņ apdomājas. «Nē,» viņš saka, «nolāpīta būšana, bet es ir par daudz vecs, bez tam arī daudz par resnu,» viņš saka. «Ne uz to pusi, ser,» saka tas otrs. «Jūs domā?» saka mans tēvs. «Tur nav ko domāt,» atbild tas otrs, «pagājušo pirmdien mēs apprecināj vienu džentelmeni, kas bija divreiz resnāks par jums.» - «Vai no tiesas?» saka mans tēvs. «No tiesas gan, apprecināj,» saka tas otrs, «jūs jau ir tīrais bērnelis blakus viņam... Šeitan, ser... šeitan!» - Un mans tēvs, jāndie, iet viņam pakaļ - gluži kā piejaucēts mērkaķis leijerkastei. Ieiet abi mazā dibensistabelē, tur sēž viens zellis starp netīru papīru kumšķiem un nez kādām skārda kastēm - un lūko izrādīties, ka ir dikti aizņemts. «Lūdzu piesēst, ser, kamēr es izgatavo jums izziņu,» saka advokāts. «Pateikšan, ser,» saka mans tēvs un sēž nost, un apskatas - platām acīm, vaļā muti - tos vārdus, kas uz kastēm. «Jūsu vārds, ser?» vaicā advokāts. «Tonijs Vellers,» atbild mans tēvs. «Kādas draudzes?» vaicā advokāts. «Skaistā Mežone,» atbild mans tēvs, tādēļ ka tamī vietā viņš parasti pieturēj savos braucienos, bet par tādām draudzēm tur nekā nezin. «Un lēdijas vārds?» jautā advokāts. Mans tēvs - kā no debesīm nokrits. «Sasper jods, kā man to zināt?» viņš saka. «Ko? Nezināt!» saka advokāts. «Ne vairāk kā jūs,» saka mans tēvs, «bet vai es to nevar vēlāk ierakstīt?» -«Tas neiet,» saka advokāts. «Labi,» saka mans tēvs, brīsniņu apdomājs, «rakstiet - misis Klarka.» - «Kāda Klarka?» prasa advokāts, mērkdams spalvu tintē. «Sjūzena Klarka, no «Grenbijas Marķīza» Dorkingā,» saka mans tēvs. «Ta jādomā, viņa būs nācēja, ja es uzrunās. Es gan šai nav vēl ne vārdiņa bilds, bet viņa būs nācēja, es zin.» Licenci uztaisīj, un misis Klarka bij nācēja - un kas tas trakākais: viņi ir precējšies vēl tagadiņ, - un tā es nekad nav ne acīs redzējis nevienu no tām četrisimt mārciņām. Lūgtam piedošanu, ser, - Sems piebilda, kad bija beidzis savu stāstu, - bet, kad man šitās bēdu lietas sanāk prātā, es nekādi nevar apstāties, nu gluži kā jauna ķerra ar iesmērētiem riteņiem.
To pastāstījis un brītiņu pagaidījis, lai pārliecinātos, vai no viņa vēl kaut ko nevēlas, Sems atstāja istabu.
- Pusdesmit - īstais laiks - tūliņ ceļā, - ieteicās džentlmenis, kuru, šķiet, mums nevajadzēs lasītājam stādīt priekšā kā misteru Džinglu.
- Laiks... ko darīt? - neprecētā krustmāte koķeti atvaicāja.
- Gādāt licenci, dārgo eņģelīt, - ko iesniegt baznīcai - lai es rītdien jūs varētu saukt par savējo, - misters Džingls atteica un paspieda neprecētās krustmātes roku.
- Licenci! - Reišele nosarkdama atsaucās.
- Licenci, - misters Džingls atkārtoja. - Pēc licences es aizsteidzos, Viens divi - būšu atpakaļ!
- Kā jūs gan steidzaties! - Reišele iebilda.
- Mana steigšanās - tā ir nieks pret tām stundām, dienām, nedēļām, mēnešiem, gadiem, kad būsim savienoti, - tās steigsies - tās skries - laidīsies - lidos kā bultas - drāzīsies - kā tvaika mašīnas - ar tūkstoš zirgu spēkiem - mana steigšanās - nav ko runāt.
- Vai nevaram... vai nevaram apprecēties jau šodien? - Reišele apjautājās.
- Neiespējami - tas nav izdarāms - jāpaziņo mācītājam - licence šodien - laulību ceremonija rīt.
- Man tik ļoti bail, ka mans brālis mūs neatrod! - Reišele ieminējās.
- Neatrod! Muļķības! Par daudz sakratīts apgāžoties - bez tam - vislielākā uzmanība - atstājām pasta karieti - gājām kājām - paņēmām važoni - nokļuvām Boro - vispēdējā vieta pasaulē, kur viņš iedomāsies meklēt - ha, ha! - lieliska izdoma - ļoti.
- Nepalieciet ilgi projām! - neprecētā krustmāte mīļi noteica, kad misters Džingls uzmauca galvā savu ielocīto cepuri.