Misters Tapmens un viņa biedrs kādu brīdi bija noskatījušies uz doktoru un atraitni, kad svešinieks pārtrauca klusumu:
- Kaudzēm naudas - pavecāka jaunkundze - plātīgs doktors - nav slikta ideja - labs joks.
Tādi bija saprotamie izteicieni, kas nāca no viņa lūpām. Misters Tapmens jautājoši paskatījās viņam sejā.
- Es dejošu ar atraitni, - svešinieks teica.
- Kas viņa ir? - misters Tapmens jautāja.
- Nezinu - savu mūžu neesmu redzējis - jāizgriež doktoram pogas - aiziet.
Un svešinieks šķērsoja zāli un, atspiedies pret kamīnu, sāka ar godbijīgu un melanholisku apbrīnu vērties mazās, vecās lēdijas tuklajā sejā. Misters Tapmens noskatījās mēmā izbrīnā. Svešinieks ātri guva panākumus; mazais doktors patlaban dejoja ar kādu citu lēdiju - atraitnei izkrita vēdeklis, svešinieks to pacēla un pasniedza - smaids - palocīšanās - reveranss - īsa saruna. Svešinieks droši devās pie ceremonijmeistara un atgriezās kopā ar to; maza iepazīšanās pantomīma, un svešinieks ar misis Badžeri ieņēma savas vietas kadriļā.
Lai cik liels bija mistera Tapmena pārsteigums par šo notikumu straujo gaitu, doktora pārsteigums bija daudzkārt lielāks. Svešinieks bija jauns, un atraitne jutās glaimota. Doktora lakstošanos atraitne vairs neievēroja, un doktora sašutums uz viņa nesamulsināmo sāncensi neatstāja nekādu iespaidu. Doktors Slemmers bija kā triekas ķerts. Lai viņu, doktoru Slemmeru no deviņdesmit septītā pulka, vienā acumirklī iznīcinātu vīrs, ko neviens agrāk nebija redzējis un ko pat tagad neviens nepazina!
Doktors Slemmers - doktors Slemmers no deviņdesmit septītā pulka atstumts! Neiespējami! Tas nevarēja būt! Jā, tā tomēr bija. Kas tas! Iepazīstina ar savu draugu!
Vai viņš varēja ticēt savām acīm! Viņš paskatījās atkal un ar sāpēm bija spiests atzīt, ka acis rāda patiesību; misis Badžere dejoja ar misteru Tresiju Tapmenu, tas bija neapšaubāms fakts. Atraitne viņa acu priekšā ar neparastu straujumu kustējās dejā, un misters Tapmens lēkāja tai apkārt ar vissvinīgāko sejas izteiksmi, dejodams tā (kā to mēdz darīt krietni daudz ļaužu), it kā kadriļa nebūtu nekāda smiekla lieta, bet smags pārbaudījums jūtām, tāds, kas prasa nelokāmu apņēmību.
Doktors klusi un pacietīgi panesa visu šo, kā arī to, kas sekoja pēc tam, - negusa14 piedāvāšanu, glāžu apmainīšanu, steigšanos pēc cepumiem un koķetēšanu, bet dažas sekundes pēc tam, kad svešinieks bija pazudis, lai pavadītu misis Badžeri līdz viņas karietei, viņš žigli metās laukā no zāles, un līdz šim apvaldītais sašutums spiedās ārā ar dusmu sviedriem no visām viņa sejas porām.
Svešinieks patlaban atgriezās, un misters Tapmens bija viņam blakus. Svešais runāja klusā balsī un smējās. Mazais doktors slāpa pēc viņa asinīm. Viņš taču gavilēja! Viņš triumfēja!
- Ser! - doktors teica briesmīgā balsī, pasniegdams vizītkarti un atkāpdamies gaiteņa stūrī. - Mans vārds ir Slemmers, doktors Slemmers, ser, - deviņdesmit septītais pulks - Četemas kazarmas - mana vizītkarte, ser, mana vizītkarte.
Viņš būtu vēl ko sacījis, bet dusmas viņu slāpēja nost.
- Ā! - svešinieks vēsi atbildēja. - Slemmers - ļoti pateicos - pieklājīga uzmanība - pašlaik neesmu slims, Slemmer, - bet, kad būšu, pieklauvēšu pie jums.
- Jūs... jūs esat afērists, ser! - saniknotais doktors elsa. - Zaķapastala... gļēvulis... melis... un... un... vai nekas jūs nepiespiedīs dot man savu vizītkarti, ser?
- O, es saprotu, - svešinieks noteica it kā pie sevis, - neguss šeit pārāk stiprs - devīgs saimnieks - ļoti muļķīgi - ļoti - limonāde daudz labāka - karstas telpas - vecāks džentlmenis - rīt par to būs jācieš - briesmīgi - briesmīgi.
Un viņš pagājās pāris soļu.
- Jūs esat apmeties šai namā, ser, - sadusmotais mazais vīriņš sauca, - jūs tagad esat piedzēries, ser; rīt jūs no manis kaut ko dzirdēsit, ser. Es jūs uzmeklēšu, ser, es jūs uzmeklēšu.
- Meklēt jūs varat, tikai šaubos, vai atradīsit, - nesatricināmais svešinieks atbildēja.
Doktors Slemmers uzlūkoja viņu neizsakāmā niknumā un ar strauju vēzienu uzgrūda sev galvā cepuri. Tad svešinieks ar misteru Tapmenu uzkāpa guļamistabā, lai noliktu atpakaļ uzvalku, ko viņi bija aizņēmušies no neapziņā iegrimušā Vinkla.
Šis džentlmenis gulēja ciešā miegā. Apģērbu ātri novietoja atpakaļ. Svešinieks bija ārkārtīgi jautrs, un misters Tresijs Tapmens, pilnīgi apmulsināts no vīna, negusa, ugunīm un lēdijām, uzskatīja visu šo lietu par lielisku joku. Viņa jaunais draugs atvadījās; un misters Tresijs Tapmens, pārvarējis nelielas grūtības, sameklējot to naktscepures vietu, kas paredzēta galvas ievietošanai, un pēdīgi, apgāzdams sveci, ko nopūlējās apdzēst, ar sarežģītu kustību sēriju iekļuva gultā un drīz pēc tam iegrima ciešā miegā.
Otrā rītā pulkstenis tikko bija nositis septiņi, kad mistera Pikvika visu aptverošo garu no neapziņas, kādā to bija novedis miegs, uzmodināja skaļa klauvēšana pie viņa istabas durvīm.
- Kas tur ir? - misters Pikviks izsaucās, pieceldamies gultā sēdus.
- Zābaku tīrītājs, ser.
- Ko jūs vēlaties?
- Lūdzu, ser, vai jūs man nevarētu pateikt, kurš džentlmenis no jūsu kompānijas valkā koši zilu fraku ar zeltītu pogu, uz kuras rakstīts «P. K.»?
«Tā ir nodota iztīrīt,» misters Pikviks nodomāja, «un šis cilvēks aizmirsis, kam tā pieder...»
- Misters Vinkls, - viņš atsaucās, - trešā istaba pa labi.
- Paldies, ser, - teica zābaku tīrītājs un aizgāja.
- Kas tur ir? - misters Tapmens atsaucās, kad skaļa klaudzināšana pie viņa durvīm pamodināja viņu no miega.
- Vai varu runāt ar misteru Vinklu, ser? - zābaku tīrītājs ārpusē atbildēja.
- Vinkl, Vinkl! - misters Tapmens sauca uz blakus istabu.
- Hallo! - no segu apakšas atskanēja vāja balss.
- Pēc jums prasa... pie durvīm...
Un, ar pūlēm izteicis šos vārdus, misters Tresijs Tapmens pagriezās uz otriem sāniem un atkal cieši aizmiga.
- Prasa! - misters Vinkls teica, žigli izlēkdams no gultas un uzvilkdams dažus apģērba gabalus. - Prasa! Tik tālu no pilsētas... kas, pie velna, te mani var prasīt?
- Kāds džentlmenis ēdamistabā, ser, - atbildēja zābaku tīrītājs, kad misters Vinkls atvēra durvis un nostājās viņa priekšā. - Džentlmenis saka, ka viņš jūs neaizkavēšot ne brīdi, ser, bet gaidīt viņš arī nevarot.
- Ļoti savādi! - misters Vinkls nobrīnījās. - Es tūliņ būšu lejā. Viņš steigšus apmeta pledu, uzvilka rītsvārkus un nogāja lejā. Kāda veca sieviete un pāris apkalpotāju slaucīja ēdamistabu, un kāds virsnieks dienesta uniformā skatījās ārā pa logu. Kad misters Vinkls ienāca, viņš pagriezās un stīvi palocīja galvu. Licis apkalpotājam iziet un ļoti rūpīgi aizvēris durvis, viņš teica:
- Misters Vinkls, man šķiet?
- Mans vārds ir Vinkls, ser.
- Jūs nebūsit pārsteigts, ser, ja es jums paziņošu, ka esmu šorīt šeit ieradies sava drauga uzdevumā - mans draugs ir doktors Slemmers no deviņdesmit septītā pulka.
- Doktors Slemmers! - misters Vinkls sacīja.
- Doktors Slemmers. Viņš lūdza mani izteikt viņa domas, ka jūsu vakardienas uzvešanās bijusi tāda, kādu neviens džentlmenis nevarētu paciest un (viņš piemetināja) kādu neviens džentlmenis pret otru neatļautos.