Mistera Vinkla pārsteigums bija pārāk īsts un pārāk acīm redzams, lai doktora Slemmera draugs to nepamanītu, tāpēc viņš turpināja:
- Mans draugs doktors Slemmers lūdza mani piebilst: viņš esot stingri pārliecināts, ka jūs vakar bijis piedzēries un, iespējams, neapzināties, cik ļoti jūs esat viņu apvainojis. Viņš uzdeva man pasacīt, ka gadījumā, ja jūs ar to gribat aizbildināt savu uzvešanos, viņš apmierināsies ar rakstisku atvainošanos, kas jums jāuzraksta pēc mana diktāta.
- Rakstisku atvainošanos! - misters Vinkls atbildēja tik pārsteigts, cik vien iespējams.
- Protams, otra iespēja jums ir zināma, - apmeklētājs vēsi atbildēja.
- Vai ar šo paziņojumu jūs sūtīja pie manis, nosaucot manu vārdu? - jautāja misters Vinkls, ko šī neparastā saruna bija galīgi samulsinājusi.
- Es pats tur nebiju klāt, - apmeklētājs atbildēja, - un, tā kā jūs esot noteikti atteicies dot doktoram Slemmeram savu vizītkarti, šis džentlmenis mani lūdza sameklēt cilvēku, kas valkā ļoti neparastu uzvalku - gaiši zilu fraku ar zeltītu pogu, uz kuras redzams kāda cilvēka attēls un burti «P. K.».
Misters Vinkls no pārsteiguma burtiski sagrīļojās, kad dzirdēja tik sīku sava uzvalka aprakstu. Doktora Slemmera draugs turpināja:
- Pēc aptaujas, ko nupat izdarīju pie bufetes, es pārliecinājos, ka minētā uzvalka īpašnieks kopā ar trijiem džentlmeņiem šeit ieradies vakar pēc pusdienas. Es nekavējoties liku apvaicāties džentlmenim, ko aprakstīja kā grupas vadītāju, un viņš tūliņ norādīja uz jums.
Ja Ročestras pils galvenais tornis pēkšņi būtu nokāpis no saviem pamatiem un nostājies pie ēdamistabas loga, mistera Vinkla pārsteigums būtu bijis tīrais nieks salīdzinājumā ar to dziļo izbrīnu, kādā viņš noklausījās šos vārdus. Viņa pirmā doma bija, ka uzvalks ticis nozagts.
- Vai atļausit man jūs uz brīdi aizkavēt? - viņš teica.
- Protams, - nelūgtais viesis atbildēja.
Misters Vinkls steigšus uzskrēja augšā un trīcošām rokām atvēra somu. Uzvalks bija parastajā vietā, bet pēc rūpīgas apskates uzrādīja acīm redzamas pazīmes, ka iepriekšējā vakarā ticis valkāts.
- Tā tas ir, - misters Vinkls noteica, ļaudams uzvalkam izslīdēt no rokām. - Es pēc pusdienām iedzēru pārāk daudz vīna un ļoti neskaidri atceros, ka pēc tam pastaigājos pa ielām un smēķēju cigāru. Nav noliedzams, ka es biju ļoti piedzēries. Es būšu pārģērbies frakā, kaut kur gājis un kādu apvainojis, - par to man nav šaubu, un šis paziņojums nu ir tās briesmīgās sekas.
To izteicis, misters Vinkls gāja atpakaļ uz ēdamistabu ar drūmu un briesmīgu lēmumu pieņemt kareivīgā doktora Slemmera izaicinājumu un sagatavoties uz visļaunākajām sekām.
Pieņemt šādu lēmumu misteru Vinklu pamudināja dažādi apsvērumi; pirmais no tiem bija viņa reputācija klubā. Viņu vienmēr bija uzskatījuši par lielu autoritāti jautājumos, kas attiecās uz sportu un izveicību visos to izpausmes veidos. Ja viņš šai pirmajā pārbaudes gadījumā kāptos atpakaļ sava vadoņa acu priekšā, viņa vārds un stāvoklis būtu zaudēts uz visiem laikiem. Bez tam viņš atcerējās bieži dzirdējis no tādās lietās piedzīvojušiem cilvēkiem, ka pēc sekundantu klusas vienošanās pistolēs reti kad ielādējot lodes, un bez tam viņš domāja, ka, ja lūgs misteru Snodgrasu par savu sekundantu un izteiksmīgos vārdos attēlos briesmas, šis džentlmenis varbūt to paziņos misteram Pikvikam, kas, protams, nezaudējot laiku, paziņos vietējām varas iestādēm, nepieļaujot sava sekotāja nogalināšanu vai sakropļošanu.
Ar tādām domām viņš atgriezās ēdamistabā un paziņoja savu lēmumu pieņemt doktora izaicinājumu.
- Vai jūs man nenorādītu kādu savu draugu, ar ko norunāt sastapšanās laiku un vietu? - virsnieks noprasīja.
- Tas ir gluži lieki, - misters Vinkls atbildēja, - pasakiet to man, un par sekundantu es parūpēšos vēlāk.
- Teiksim... šovakar, saulei rietot? - virsnieks bezrūpīgi apjautājās.
- Ļoti labi, - misters Vinkls atteica, savā sirdī nodomādams, ka tas ir ļoti slikti.
- Vai jūs zināt Pita fortu?15
- Jā, es to vakar redzēju!
- Ja jūs papūlētos iziet uz lauka blakus cietokšņa grāvim un, nonākot pie nocietinājumu stūra, iegrieztos taciņā pa kreisi un tad ietu taisni pa to, kamēr ieraugāt mani, es jūs aizvadītu līdz kādai vientuļai vietai, kur šo lietu var nokārtot bez bailēm no iejaukšanās.
«Bez bailēm no iejaukšanās!» misters Vinkls nodomāja.
- Tas, liekas, būtu viss, - virsnieks noteica.
- Es arī vairāk nekā nevaru iedomāties, - misters Vinkls atbildēja.
- Ar labu rītu.
- Ar labu rītu.
Un virsnieks aizgāja, svilpodams jautru melodiju.
Brokastis torīt pagāja smagā noskaņā. Misters Tapmens pēc pagājušās nakts neierastās izklaidēšanās nebija spējīgs piecelties. Misters Snodgrass, šķiet, pārdzīvoja poētisku dvēseles depresiju. Pat misters Pikviks izrādīja neparastu pieķeršanos klusēšanai un zelterim. Misters Vinkls nepacietīgi gaidīja izdevību. Drīz tāda radās.
Misters Snodgrass lika priekšā apskatīt pili, un, tā kā misters Vinkls bija vienīgais no draugiem, kas vēlējās iet, viņi aizgāja kopā.
- Snodgras, - misters Vinkls ierunājās, kad viņi bija izgājuši uz ielas, - Snodgras, mans dārgais draugs, vai es varu paļauties uz jūsu klusuciešanu?
To teikdams, viņš no visas sirds un visā nopietnībā cerēja, ka nevar paļauties.
- Varat, - misters Snodgrass atbildēja. - Es zvēru...
- Nē, nē, - Vinkls pārtrauca, pārbiedēts no domām, ka viņa draugs neapzinādamies dos zvērestu neziņot par divkauju, - nezvēriet, nezvēriet, tas ir pilnīgi lieki!
Misters Snodgrass nolaida roku, ko runādams bija poētiski pacēlis pret debesīm, un sagatavojās uzmanīgi klausīties.
- Man vajadzīga jūsu palīdzība, mans dārgais draugs, kādā goda lietā, - misters Vinkls sacīja.
- Varat uz mani paļauties, - misters Snodgrass atbildēja, satverdams sava drauga roku.
- Ar kādu doktoru - doktoru Slemmeru no deviņdesmit septītā, - misters Vinkls teica, gribēdams lietu iztēlot tik nopietnu, cik vien iespējams, - duelis ar kādu virsnieku, kura sekundants ir kāds cits virsnieks, - šovakar, saulei rietot, kādā vientuļā laukā aiz Pita forta.
- Es jums pakalpošu, - misters Snodgrass apliecināja.
Viņš bija pārsteigts, bet nekādā ziņā ne iztrūcies. Tas ir savādi, cik aukstasinīgi šādos gadījumos var būt visi, izņemot pašus duelantus. Misters Vinkls to bija piemirsis. Viņš bija spriedis par sava drauga jūtām, pamatojoties uz savējām.
- Sekas var būt briesmīgas, - misters Vinkls teica.
- Es ceru, ka nebūs, - misters Snodgrass atsacīja.
- Doktors, man liekas, ir ļoti labs šāvējs, - misters Vinkls aizrādīja.
- Tāda ir lielākā daļa šo militārpersonu, - misters Snodgrass mierīgi piezīmēja. -
Bet jūs taču arī tāds esat, vai ne?.
Misters Vinkls atbildēja apstiprinoši un, redzēdams, ka nav savu draugu pietiekoši satraucis, mainīja taktiku.
- Snodgrass - viņš teica aiz uztraukuma dreboša balsī, - ja es kritīšu, sainītī, ko nodošu jūsu rokās, atradīsit vēstuli manam... manam tēvam.
Arī šis uzbrukums neizdevās. Misters Snodgrass bija aizgrābts, bet nodot vēstuli apņēmās tik labprāt, it kā viņš būtu bijis divpensu pastnieks16.
- Ja es kritīšu, - misters Vinkls teica, - Vai arī ja doktors kritīs, jūs, mans draugs, tiesās kā līdzzinātāju. Vai es varu pieļaut, ka manu draugu izsūta - varbūt uz visu mūžu!