To izdzirdis, misters Snodgrass sāka mazliet svārstīties, bet viņa varoņgars bija neuzvarams.
- Draudzības labad, - viņš dedzīgi izsaucās, - es uzņemtos visas briesmas!
Kā misters Vinkls savās domās nolādēja biedra nesavtīgo draudzību, kamēr abi klusēdami dažas minūtes gāja viens otram blakus, katrs savās pārdomās iegrimuši!
Laiks gāja uz priekšu, un misteru Vinklu sāka pārņemt izmisums.
- Snodgras, - viņš teica, piepeši apstādamies, - neļaujiet mani šai lietā traucēt - neziņojiet vietējām iestādēm, neaiciniet policistus, lai apcietinātu mani vai doktoru Slemmeru no deviņdesmit septītā pulka, kas pašlaik novietots Četemas kazarmās, lai tā aizkavētu divkauju! Es saku - nedariet to!
Misters Snodgrass silti satvēra sava drauga roku un aizgrābts atbildēja:
- Ne par ko pasaulē!
Misteram Vinklam pārskrēja drebuļi, kad viņam kļuva pilnīgi skaidrs, ka uz drauga bailēm nav ko cerēt un ka viņam nolemts kļūt par dzīvu mērķi.
Kad misteram Snodgrasam bija sīki izskaidroti visi lietas apstākļi un pie Ročestras ieroču tirgotāja noīrēts pāris divkauju pistoļu ar pietiekošu pulvera, ložu un kapsulu piedevu, abi draugi atgriezās savā viesnīcā; misters Vinkls - lai pārdomātu tuvojošos cīņu, un misters Snodgrass - lai sagatavotu kara ieročus tūlītējai lietošanai.
Bija drūms un nemīlīgs vakars, kad viņi atkal devās ceļā savā nepatīkamajā gaitā.
Misters Vinkls bija ietinies lielā mētelī, lai netiktu ievērots, un misters Snodgrass nesa padusē iznīcības ieročus.
- Vai jums ir viss vajadzīgais? - misters Vinkls uztraucies apvaicājās.
- Viss, - misters Snodgrass atbildēja, - pietiekami daudz munīcijas gadījumam, ja šāvieni nesasniegtu mērķi. Kastītē ir ceturtdaļmārciņas pulvera, un kabatā man ir divas avīzes aizbāžņiem.
Tie bija tādi draudzības pierādījumi, par ko būtu jāpriecājas katram saprātīgam cilvēkam. Jādomā, ka mistera Vinkla pateicības jūtas bija pārāk spēcīgas, lai tās varētu izteikt vārdos, jo viņš neteica nekā, bet turpināja iet - diezgan lēnām.
- Mēs būsim tieši laikā, - misters Snodgrass ieteicās, kad viņi pārkāpa pirmā lauka žogu, - saule nupat riet.
Misters Vinkls paskatījās uz norietošās saules ripu un ar sāpēm domāja, ka, iespējams, pēc dažām minūtēm viņš pats «norietēs».
- Tur ir tas virsnieks! - misters Vinkls iesaucās pēc dažu minūšu gājiena.
- Kur? - misters Snodgrass vaicāja.
- Tur - tas džentlmenis zilajā mētelī.
Misters Snodgrass paskatījās virzienā, kurā norādīja viņa drauga pirksts, un ievēroja kādu stāvu, kas bija ģērbies, kā sacīts. Virsnieks ar vieglu rokas mājienu parādīja, ka ievērojis viņu klātbūtni, un, kad viņš sāka iet, abi draugi tam nelielā attālumā sekoja.
Vakars ar katru brīdi kļuva drūmāks, un pār tukšajiem laukiem gaudoja skumīgs vējš kā milzis, kas tālumā svilpj savu suni. Apkārtnes skumjā aina darīja drūmas mistera Vinkla izjūtas. Kad tie gāja garām cietokšņa grāvja stūrim, viņš sarāvās: tas izskatījās kā milzīgs kaps.
Virsnieks piepeši nogriezās no takas un, pārkāpis pār pāļu žogu un pēc tam izspraucies caur dzīvžogu, nonāca kādā atdalītā laukā. Tur gaidīja divi džentlmeņi: viens bija mazs, resns cilvēks ar melniem matiem, bet otrs - stalta persona svārkos ar uzšuvēm - pilnīgi mierīgi sēdēja saliekamā krēslā.
- Otrs duelants un ārsts, kā liekas, - misters Snodgrass noteica. - Iedzeriet lāsīti degvīna!
Misters Vinkls satvēra appīto pudeli, ko pasniedza viņa draugs, un ieņēma garu malku uzmundrinošā šķidruma.
- Mans draugs, ser, - misters Snodgrass, - misters Vinkls stādīja priekšā, kad virsnieks pienāca pie viņiem.
Doktora Slemmera draugs paklanījās un izvilka kastīti, līdzīgu tai, ko nesa misters Snodgrass.
- Vairāk mums nav ko runāt, ser, kā šķiet, - viņš auksti piezīmēja, atvērdams kastīti, - ja jau atvainoties noteikti esat atsacījušies.
- Nav gan, ser, - atteica misters Snodgrass, kas sāka justies diezgan neomulīgi.
- Vai jūs nepanāktu šurp? - virsnieks sacīja.
- Protams, - misters Snodgrass atbildēja.
Nomērīja attālumu un izdarīja nepieciešamos priekšdarbus.
- Šīs te noteikti ir labākas par jūsējām, - pretinieka sekundants teica, sniegdams pretī savas pistoles. - Jūs redzējāt, ka es tās pielādēju. Vai jums būtu kādi iebildumi izmantot tās?
- Protams, ne, - misters Snodgrass atbildēja.
Šis piedāvājums atbrīvoja viņu no lielām nepatikšanām, jo viņa zināšanas par pistoles pielādēšanu bija diezgan neskaidras un nenoteiktas.
- Man šķiet, ka varam nostādīt savus duelantus vietās, - virsnieks sacīja tik vienaldzīgi, it kā duelanti būtu šaha figūras un sekundanti - spēlētāji.
- Šķiet, ka varam, - atbildēja misters Snodgrass, kas būtu piekritis katram priekšlikumam, tādēļ ka tādās lietās nekā nesaprata.
Virsnieks devās pie doktora Slemmera, un misters Snodgrass pienāca pie mistera Vinkla.
- Viss gatavs, - viņš teica, pasniegdams pistoli. - Dodiet man savu mēteli!
- Mans dārgais draugs, vai sainītis pie jums? - nabaga Vinkls ieminējās.
- Viss kārtībā, - misters Snodgrass atteica. - Esiet drošs un šaujiet viņam plecā!
Misteram Vinklam likās, ka šis padoms ir ļoti līdzīgs tiem padomiem, ko ielu kautiņu skatītāji vienmēr dod mazākajam zēnam, proti: «Meties virsū un sadod viņam!» - brīnišķīgs padoms, ja tikai zinātu, kā to izpildīt. Tomēr viņš klusēdams novilka mēteli - šo mēteli nekad nevarēja novilkt ātri - un paņēma pistoli. Sekundanti atkāpās, džentlmenis ar saliekamo krēslu darīja to pašu, un cīnītāji tuvojās viens otram.
Misters Vinkls vienmēr izcēlās ar savu neparasto humanitāti. Domājams, ka viņa nevēlēšanās tīšu prātu ievainot sev līdzīgu radījumu bija iemesls, kādēļ viņš, nostājies liktenīgajā vietā, aizvēra acis, un apstāklis, ka acis bija aizvērtas, neļāva viņam ievērot doktora Slemmera visai neparasto un neizskaidrojamo izturēšanos. Šis džentlmenis satrūkās, cieši paskatījās, atkāpās, izberzēja acis, atkal paskatījās un beidzot iesaucās:
- Stāt, stāt!
- Ko tas nozīmē? - doktors Slemmers vaicāja, kad pieskrēja viņa draugs un misters Snodgrass. - Šis nav tas cilvēks.
- Nav tas cilvēks! - teica doktora Slemmera sekundants.
- Nav tas cilvēks! - teica misters Snodgrass.
- Nav tas cilvēks! - teica džentlmenis ar saliekamo krēslu rokā.
- Protams, nav, - mazais doktors attrauca. - Šī nav tā persona, kas mani vakar apvainoja.
- Ļoti savādi! - virsnieks iesaucās.
- Ļoti, - teica džentlmenis ar saliekamo krēslu. - Jautājums ir vienīgi tāds, vai šis džentlmenis, ja viņš reiz atrodas divkaujas vietā, nav tomēr formāli jāuzskata par indivīdu, kas vakar apvainojis mūsu draugu doktoru Slemmeru, neskatoties uz to, vai viņš tas tiešām ir vai nav.
Izsacījis šīs domas ar ļoti gudru un noslēpumainu sejas izteiksmi, vīrs ar saliekamo krēslu ieņēma krietnu šņaucienu un dziļdomīgi paskatījās apkārt, kā jau cilvēks, kam šādās lietās ir saprašana.
Misters Vinkls, dzirdēdams, ka viņa pretinieks sauc, lai pārtrauc naidīgo darbību, bija atvēris acis un arī ausis un, no tā, kas pēc tam tika sacīts, sapratis, ka šai lietā, bez šaubām, ir kāds pārpratums, tūliņ aptvēra, kā pieaugs viņa reputācija, ja viņš noslēps īsto iemeslu, kāpēc ielaidies divkaujā. Tāpēc viņš droši panāca uz priekšu un teica:
- Es neesmu tā persona. Es to zinu.
- Tādā gadījumā, - vīrs ar saliekamo krēslu uzbrēca, - tas ir apvainojums doktoram Slemmeram un pietiekošs iemesls, lai lietu nekavējoties turpinātu.