III
Neilgi pirms pirmā pasaules kara Hamsuns ar visu ģimeni atstāj pilsētu un pāriet uz pastāvīgu dzīvi laukos — vispirms savā dzimtajā Hamerejā, bet vēlāk pārceļas uz dienvidiem — uz Grimstadi.
Šis lēmums nozīmēja kaut ko vairāk nekā tikai dzīves vietas maiņu un aizraušanos ar zemkopību. Norvēģija bija agrāra valsts, kura nekad nav pazinusi dzimtbūšanu, un brīvais zemnieks — zemturis bija šās zemes sociālās attīstības vadošais spēks līdz tam laikam, kamēr kapitālistiskās attiecības nebija pārņēmušas visas zemes sabiedrisko dzīvi. Hamsunam zemniecība ar tās patriarhālajām tradīcijām, organisko saikni ar zemi, ar dzimto augsni, ir sociālās stabilitātes galvenais faktors, norvēģu kultūras nacionālās savdabības garantija, tautas veselā gara avots. Uz visiem tā laika lokālajiem un pasaules notikumiem viņš sāk raudzīties no konservatīvās zemniecības pozīcijām, stādīdams šīs intereses par vienīgo materiālo un garīgo vērtību mērauklu. Hamsuns ar aizdomām un neuzticību izturējās pret pilsētām un to civilizāciju. Individuālās zemnieka — zemtura noskaņas ietekmēja arī paša Hamsuna individuālistiskās noskaņas. Tās bija pamatā viņa nepatikai pret proletariāta kolektīvo pasaules uzskatu, negatīvajai attieksmei pret sociālismu un darbaļaužu organizēto cīņu.
Vēsturisko notikumu gaita šķita apstiprinām Hamsuna pasaules uzskata principus: pasaules kara uzliesmojumu veicināja kapitālisms, buržuāziskā demokrātija — tie, pret kuriem Hamsuns vienmēr izturējās naidīgi. Karš un tā radītais posts, pēc viņa domām, ir paša vēsturiskā procesa nepareizības sekas, anomālija, kas cēlusies tāpēc, ka pilsētas kultūra, mašinizētā civilizācija, rūpnieciskais progress sabojā cilvēka raksturu, laupa cilvēkam dabisko saikni ar zemi un zemes darbiem. Progresa vienpusība modina cilvēkos rūgšanu, nemieru, protestu un naidīgumu. Hamsuns uzskatīja par savu pienākumu dot pozitīvu atbildi uz jautājumu par tiem spēkiem, kas spētu piešķirt vēsturiskā progresa attīstībai pareizu gaitu. Šī atbilde ir viņa romāns «Zemes sulas» (1917) — viens no monumentālākiem prozas sacerējumiem visā divdesmitā gadsimta literatūrā.
Vēstījums šajā romānā šķetinās tikpat gausi un rāmi, cik rāma ir tā varoņu dzīve, Nomaļā, mežainā apvidū ar auglīgu zemi, ko neviens neapstrādā un kas pieder valstij, ierodas kāds vīrs, ko sauc par Isāku, un ķeras pie darba — cērt kokus, dedzina celmus, ceļ sev māju un iekopj mežam atkarotos līdumus. Un, tā kā cilvēks nevar dzīvot viens, pie viņa pa taciņu, kas ved pāri purvam, ierodas sieviete — saticīga, stalta, vārdā Ingera. Sākumā viņa salīgst pie Isāka par strādnieci, vēlāk kļūst viņa sieva. Varbūt viņa nebūtu nākusi no ielejas pie Isāka, bet viņai ir zaķa lūpa, un tās dēļ viņa dzimtajā ciematā nav varējusi apprecēties. Isāku viņas zaķa lūpa nemulsina, un viņi abi sāk dzīvot kopā, rada bērnus, apstrādā tīrumus, kopj mājlopus.
Isāks kustas smagi kā dzirnavu rats, taču zeme no viņa roku darba kļūst auglīga, pamazām vairojas arī bagātība, un viņš, nopircis no valsts lielu, klaju zemes gabalu, kļūst par tā īpašnieku.
Vienkāršas, nevis primitīvas ir Isāka un Ingeras jūtas, tikpat vienkāršas kā viņu dzīve — darba un neapzinātas laimes pārpilna. Taču Ingera nožņaudz savu meitenīti, kas piedzimusi ar zaķa lūpu, un Isāks septiņus gadus paliek viens pats, jo Ingeru aizsūta uz cietumu. Šis bēdīgais notikums tomēr nesalauž viņu dzīvi: mājas, kuras viņi nosaukuši par «Selanru», kļūst bagātākas, dēli pieaug. Isāks mierīgi gaida atpakaļ Ingeru. Tiesa, pēc atgriešanās no cietuma, kur viņai klājies gluži labi, pat sašūta lūpa, Ingera, kas pieradusi pie pilsētas paražām, kļuvusi dīkdienīga, vieglprātīga, laukos viņai daudz kas vairs nepatīk. Taču pamazām ciemata diendienīgā dzīve atkal iesaista viņu savā ritējumā, un sajukums viņas dvēselē atkal izkliedējas.
Zemes sulas tomēr baro tikai tos, kas paliek uzticīgi zemei. Sīverts, Isāka vecākais dēls, tāpat kā tēvs, kļūst par zemkopi, viņa mūža dienas aizrit rāmi. Turpretī viņa brāli Eliseju aizrāvusi pilsētas dzīve: viņš mācījies pilsētā un pieradis pie tās; atgriezies laukos, viņš atver veikalu, un, ja tēvs nepalīdzētu, tad ātri vien izputētu.
Visu viņš dara bez nopietnības, pavirši. Viņa saknes atrautas no dzimtās zemes, viņam neatliek cits nekas kā doties uz Ameriku meklēt laimi, un tur viņš aiziet postā.
Tāpat Varvara, zemnieku meitene, arī sevi pazudina: naksnīgās pilsētas gaišās ielas, spožās vitrīnas, flirtēšana ar veikalu pārdevējiem — švītīgiem, izveicīgiem puišiem, sajauc viņai galvu, un viņa vairs nekādi nevar pielāgoties mājas dzīvei.
Tātad bez klajas publicistikas, lietodams vienīgi tēlainus izteiksmes līdzekļus, Hamsuns pauž domu par zemnieciskā dzīves veida pārākumu pār pilsētniecisko dzīves veidu. Visus viņa varoņus, kas saglabājuši uzticību zemei, nespēj salauzt neveiksmes un pārbaudījumi. Tie, kuri atraujas no dzimtās zemes, zaudē dvēseles mieru, kļūst šaudīgi, nelaimīgi cilvēki.
Romāns «Zemes sulas» uzrakstīts ļoti spēcīgi, tajā skaidri parādās Hamsunam raksturīgā nosliece uz tēlu vispārināšanu, papildu nozīmības piešķiršanu, un šī nozīmība tālu pārsniedz konkrētos sadzīves ietvarus. Romāna varoņi tverti monumentāli, tie ir episki pilnasinīgi, pat tādi kā kustīgā un veiklā ciemata tenku vācele Olina. Romāna noslēgumā Isāks iegūst bībeles patriarhiem līdzīgu cildenumu un pārvēršas it kā par simbolu vai zemniecības pirmatnējā spēka personificējumu.
Lielu sociālu satricinājumu laikā, pēckara grūtajos gados, Hamsuna romāns skanēja kā pasaules dziesma, kā vēstījums izmocītajiem cilvēkiem, aicinot viņus atgriezties pie mierīga darba no kaujas laukiem, kurus gluži kā vātis klāj granātu bedres un vago tranšejas. Tas, ka «Zemes sulas» būtībā ir konservatīva utopija, kas apšauba progresa lietderību, neatklājās uzreiz, tāpat kā uzreiz neatklājās Hamsuna anticivilizatoriskās tendences. Cilvēce nevarēja iznīcināt pilsētas, atmest tehniku un atgriezties pie arkla un sirpja. Arī pati zemniecība vairs nestāvēja savrup no kultūras un civilizācijas attīstības, kuras mainījās līdz ar sabiedrību. Hamsunam zemniecība likās sociāli vienots spēks, tiesa, viņš tajā atšķīra bagātos un trūcīgos, piemēram, sīkzemnieku Bredi Olsenu, vieglprāti, kas apveltīts ar daudziem bērniem, taču, pēc Hamsuna domām, zemnieku ekonomiskās nevienlīdzības pamatā ir tikai centība un darba mīlestība. Utopiskajā romānā, kuram netrūkst idillisma, tāds vērtējums ir iespējams, taču reālistiskas dzīves programmas īstenojumam, uz kādu pretendē Hamsuna romāns, šāds vērtējums neder, jo atklāj autora aplamo vēsturisko domāšanu. Par «Zemes sulām» Hamsunam piešķīra Nobeļa prēmiju, un rakstnieka autoritāte bija ārkārtīgi liela. Viņa radošās spējas ar gadiem nemazinājās, taču pēdējos darbos plaisa starp iztēles spēku un vēsturiskās domāšanas aprobežotību arī nemazinājās. Izturēdamies kritiski pret buržuāzisko sabiedrību, Hamsuns ignorē daudzas tendences, kas pastāv vēsturiskajā procesā, arī tādas, kuras spēj likvidēt un novērst kapitālisma radītās sabiedriskās iekārtas trūkumus. Jaunā, pēc pasaules kara radusies īstenība modināja Hamsunā visai skeptisku attieksmi. Viņa pirmajā pēckara romāna — «Sievas pie akas» (1920) manāmas skumjas un sarūgtinājums. Tā ir viena no Hamsuna visdrūmākajām grāmatām.