Nāgels lūkojās uz viņu. Cik ļoti spilgti baltie mati izcēla acu melnumu! Ar vienu roku viņa knibinājās gar kleitas pogām, un šī roka bija tik vārga, gariem pirkstiem, zili dzīslota, pelēcīgu ādu, varbūt pat nebija īsti tīra, tomēr viņu dīvaini ietekmēja, likās tik šķīsta un aizkustinoša.
— Jā, — viņa ierunājās, — tas droši vien būtu jauki…
Bet viņai pat nav kleitas, pat pieklājīgu svārku tādam vakaram…
Nāgels viņu pārtrauca: esot taču palikušas vēl trīs dienas, līdz ceturtdienai vēl visu varot sagādāt. Jā, laika vēl diezgan. Tātad norunāts?
Galu galā viņa padevās.
— Nedrīkst taču sevi dzīvu aprakt, — Nāgels aizrādīja. — Tam nav nekāda labuma. Turklāt ar tādām acīm ar tādiem zobiem — nē, tas ir grēks! Un tur tas dažas kronas uz galda, ar tām pietiks kleitai, jā, jā, labāk nerunājiet! Jo vairāk tāpēc, ka tā ir mana izdoma, bet jūs piekritāt, tikai lai man iztaptu.
Viņš, kā parasti, pateica arlabunakti — īsi un laipni neizraisīdams viņā ne mazāko nemieru. Pavadījusi Nāgelu līdz ārdurvīm, viņa pati vēlreiz sniedza viņam roku un pateicās, ka viņš ielūdzis viņu uz bazāru. Jau ilgus gadus viņa nekur neesot bijusi, esot no sabiedrības pilnīgi atradusi. Bet viņa centīšoties uzvesties labi…
Lielais bērns, viņa pat apsolīja uzvesties labi! It kā runa būtu par to!…
XVI
Pienāca ceturtdiena, mazliet līņāja, taču bazāru tomēr vakarā atklāja, spēlēja mūzika, un bija liels ļaužu pieplūdums. Bija salasījusies ne tikai visa pilsēta, bet daudzi atbraukuši arī no laukiem, lai piedalītos šajā retajā izpriecā.
Kad Juhans Nāgels ap deviņiem ieradās svētku zālē, tā jau bija ļaužu pārpilna.
Viņš palika stāvam pie durvīm un brīdi klausījās kādā runā. Viņš bija bāls un, kā vienmēr, ģērbies dzeltenajā uzvalkā; taču saiti no rokas bija noņēmis, acīmredzot brūces jau bija sadzijušas.
Priekšā pie pašas skatuves viņš ieraudzīja ārstu Stēnersenu ar kundzi; mazliet iesāņus stāvēja Minūte un pārējie dzīvo bilžu dalībnieki, bet Dagnijas viņu vidū nebija.
Zālē bija neizturams karstums no svecēm un tik pilns, ka Nāgels drīz vien devās ārā; durvīs viņš sastapa pilnvaroto Reinertu un sveicināja, bet pilnvarotais tikko palocīja galvu. Nāgels palika stāvot gaitenī pie sienas.
Pēkšņi viņš ieraudzīja kaut ko tādu, kas vēl ilgi pēc tam nodarbināja viņa domas un modināja vislielāko ziņkāri: pa kreisi no viņa bija atvērtas durvis uz nelielu, apgaismotu telpu, kas noderēja par garderobi, un pie pakaramā viņš pamanīja Dagniju Kjelanu, kas aptausta viņa mēteli. Viņš nemaldījās — nevienam citam pilsētā nav tāda dzeltena pavasara mēteļa, tas tiešām bija viņa mētelis, turklāt viņš skaidri atcerējās, kur to pakāris. Šķita, ka viņa kaut ko meklē vai arī izliekas meklējam un visu laiku tausta viņa mēteli. Nāgels tūlīt aizgriezās, lai nepārsteigtu Dagniju.
Šis dīvainais notikums viņu satrauca. Ko viņa meklēja, kāda viņai daļa gar Nāgela mēteli? Viņš par to domāja visu laiku un nespēja aizmirst. Ej nu sazini, varbūt viņa gribēja pārbaudīt, vai mēteļa kabatās nav ieroča; varbūt viņš Dagnijai likās tāds neprātis, kas spējīgs uz visu. Bet ja nu viņa iebāzusi mēteļa kabatā vēstuli? Tas nav iespējams. Nē, nē, viņa laikam meklēja pati savu mēteli, un tā ir tikai nejauša sagadīšanās. Kā viņam varēja ienākt prātā tik fantastiskas iedomas!… Pēc laiciņa, kad Dagnija, atgriezusies zālē, lauzās cauri pūlim līdz skatuvei, Nāgels metās pie sava mēteļa un trīsošu sirdi pārbaudīja tā kabatas. Tur nebija nekādas vēstules, itin nekā, tikai viņa cimdi un kabatas lakatiņš.
Zālē atskanēja skaļi aplausi, pilsētas galva bija beidzis atklāšanas runu. Tagad ļaudis plūda ārā no zāles gaitenī, blakus telpās, visur, kur bija mazliet vēsāks, apsēdās gar sienām un dzēra atspirdzinājumus. Ģērbušās kā apkalpotājas — baltos priekšautos un servjetēm uz rokas, vairākas pilsētas jaunās dāmas šaudījās starp publiku, turēdamas abās rokās paplātes ar glāzēm.
Nāgels ar acīm meklēja Dagniju, bet viņa nekur nebija redzama. Viņš sveicināja Andresenas jaunkundzi, kurai arī bija balts priekšauts; Nāgels palūdza vīnu, bet viņa atnesa šampanieti.
Pārsteigts viņš paraudzījās uz jauno dāmu.
— Jūs taču cita nekā nedzerat, — viņa smaidīdama sacīja.
Šī dzēlīgā uzmanība viņu tomēr mazliet uzjautrināja. Viņš lūdza, lai jaunkundze izdzer ar viņu kādu glāzi, un viņa tiešām tūliņ apsēdās, lai gan darba bija pilnas rokas.
Nāgels pateicās par laipnību, izsacīja komplimentus par viņas tērpu un apjūsmoja senu sudraba saktu, ar kuru bija sasprausts viņas kleitas izgriezums. Viņa izskatījās diezgan pievilcīga: iegarenā, aristokrātiskā seja ar prāvo degunu bija ārkārtīgi smalka, gandrīz vai slimīgi smalka, tā bija stinga kā maska, to neizvaibstīja nervoza mīmika.
Viņa runāja apvaldīti, rāmi, viņas klātienē varēja justies mierīgi, viņa bija sabiedrības dāma šā vārda tiešā nozīmē. Kad viņa piecēlās, Nāgels sacīja:
— Šovakar te droši vien ir ieradusies kāda persona, kurai es labprāt parādītu mazliet uzmanības. Es runāju par Gudes jaunkundzi, Martu Gudi, nezinu, vai jūs viņu pazīstat. Manuprāt, viņai jau ir jābūt šeit. Nemaz nespēju pateikt, cik ļoti es viņu šā vai citādi gribētu iepriecināt; viņa ir tik vientuļa, man par viņu stāstīja Minūte. Kā jūs domājat, jaunkundz, vai es drīkstu palūgt viņu te pie šā galdiņa? Jā, protams, ja jums nav iebildumu atrasties viņas sabiedrībā.
— Nē, nepavisam, nepavisam! — Andresenas jaunkundze atbildēja. — Es ar prieku viņu tūliņ uzmeklēšu. Es zinu, kur viņa sēž.
— Bet jūs pati, es ceru, arī atgriezīsieties?
— Jā, pateicos!
Kamēr Nāgels tā sēdēja un gaidīja, ienāca pilnvarotais Reinerts, advokāts un Dagnija. Nāgels piecēlās un sveicināja. Kaut gan te valdīja karstums, arī Dagnija izskatījās bāla. Viņai bija iedzeltena kleita ar īsām piedurknēm, ap kaklu smaga zelta važa, pat pārlieku smaga. Šī važa viņai galīgi nepiestāvēja. Dagnija brīdi palika stāvam pie durvīm, vienu roku viņa bija aizlikusi uz muguras un burzīja pirkstos savu matu pīni.
Nāgels piegāja viņai klāt. Ar nedaudziem kaislīgiem vārdiem viņš izlūdzās piedošanu par piektdienas pārkāpumu — tā bijusi pēdējā, pati pēdējā reize, viņai nekad vairs nebūšot iegansta viņam kaut ko piedot. Viņš runāja klusā balsī, izteica tikai šos nepieciešamos vārdus.
Dagnija klausījās, pat lūkojās uz viņu, un, kad viņš beidza, viņa sacīja: — Es gandrīz vairs neatceros, par ko jūs runājat, esmu visu aizmirsusi, gribu aizmirst.
Un viņa aizgāja, uzmetusi Nāgelam pilnīgi vienaldzīgu skatienu.
Visapkārt bija liela kņada, šķindēja glāzes un tasītes, paukšēja korķi, skanēja smiekli un izsaucieni, zālē dārdināja pūtēju orķestris, tas spēlēja gaužām slikti…
Beidzot ienāca Andresenas jaunkundze un Marta, viņām sekoja arī Minūte; visi apsēdās pie Nāgela galda, kur pavadīja apmēram stundas ceturksni, tad Andresenas jaunkundzei vajadzēja piecelties un iznēsāt kafiju tiem, kas to pieprasīja; galu galā viņa nemaz vairs neatgriezās pie Nāgela galdiņa, viņai bija pārlieku daudz darba.