Sākās koncerts: vokālais kvartets izpildīja dažas dziesmas, students Ejens skaļā balsī nodeklamēja pats savu dzejoli, divas dāmas četrrocīgi spēlēja klavieres, un ērģelnieks pirmo reizi uzstājās kā vijolnieks. Dagnija joprojām sēdēja savu pavadoņu sabiedrībā. Tad kāds aizsauca Minūti, viņu aizsūtīja pēc glāzēm, tasēm, sviestmaizēm, jo visa tā, kā izrādījās, aptrūka tik lielam, kaut arī mazpilsētas ļaužu baram.
Kad Marta palika viena pie Nāgela galda, arī viņa piecēlās un gribēja aiziet. Viņa nevarot sēdēt te viena pati, viņa jau manījusi, ka pilnvarotais izteicis piezīmes un Kjelanas jaunkundze smējusies par tām. Nē, būšot labāk, ja viņa aiziešot.
Taču Nāgels pierunāja viņu palikt un izdzert vēl vienu glāzi. Marta bija ģērbusies melnā kleitā; jaunā kleita viņai piegulēja labi, bet nepiestāvēja, tā vērta viņu vecāku un pārlieku kontrastēja ar baltajiem matiem. Tikai viņas acis spoži mirdzēja un, kad viņa smējās, seja, kas kvēloja drudžainā sārtumā, kļuva skaista un jauna.
Nāgels sacīja:
— Vai jums ir jautri? Vai jūs šovakar jūtaties labi?
— Jā, pateicos! — viņa atbildēja. — Man šeit ļoti patīk.
Nāgels nerimtīgi runājās ar viņu, pielāgojās viņai un atstāstīja kādu jocīgu notikumu, par kuru viņa ļoti smējās. Runa bija par to, kā viņš ieguvis savu vērtīgāko govju zvaniņu. Īsts dārgums, nesamaksājama, brīnumaina senlieta! Zvaniņā iegravēts pat vārds — «Acuraugs», tātad, spriežot pēc tā, tas bijis bullis. .
Tad viņa pēkšņi sāka smieties. Viņa galīgi aizrāvās, aizmirsa, kur atrodas, šūpoja galvu un smējās kā bērns par šo diezgan sājo joku. Viņa starot staroja.
— Iedomājieties, man šķiet, ka Minūte ir greizsirdīgs, — Nāgels sacīja.
— Nē, — viņa šaubīdamās atbildēja.
— Man tā likās. Patiesību sakot, man tiešām labāk patīk sēdēt te divatā ar jums. Ir tik jauki klausīties, kā jūs smejaties.
Viņa neatbildēja, tikai nolaida acis.
Un viņi atsāka sarunu. Nāgels bija pagriezies tā, lai redzētu galdiņu, pie kura sēdēja Dagnija.
Pagāja kāds laiciņš. Andresenas jaunkundze atkal atgriezās, pārmija ar viņiem dažus vārdus, izdzēra savu glāzi un aizgāja.
Piepeši Dagnija pameta savu vietu un pienāca pie Nāgela galdiņa.
— Jums nu gan te iet jautri! — viņa sacīja, un viņas balss mazliet trīsēja. — Labvakar, Marta! Par ko jūs tā smejaties?
— Uzjautrināmies kā prazdami, — Nāgels atbildēja.
— Es pļāpāju vienā pļāpāšanā, bet Gudes jaunkundze pret mani iecietīga, viņa pat smejas… Vai drīkstu lūgt, lai jūs izdzerat arī ar mums kādu glāzi vīna?
Dagnija apsēdās.
Zālē nodārdēja aplausi, un Marta to izmantoja, lai pieceltos: gribot paskatīties, kas tur notiek. Viņa attālinājās aizvien vairāk un pie durvīm izsaucās:
— Tas ir burvju mākslinieks! Tas man jāredz! — Un pazuda.
Klusums.
— Jūs pametāt savus kavalierus, — Nāgels ieteicās un gribēja vēl ko piebilst, taču Dagnija viņu spēji pārtrauca:
— Bet jūsu dāma pameta jūs.
— Jā, gan viņa atgriezīsies. Vai Gudes jaunkundze neizskatās apburoša? Šovakar viņa ir līksma kā bērns.
Dagnija neko neatbildēja, bet vaicāja:
— Vai jūs bijāt aizbraucis?
— Jā. Klusums.
— Vai jums tiešām šķiet, ka šovakar te ir tik jautri?
— Man? Es pat lāgā nezinu, kas šeit notiek, — viņš atbildēja. — Neesmu ieradies, lai uzjautrinātos.
— Kādēļ tad jūs esat ieradies?
— Protams, tikai tādēļ, lai redzētu jūs. No tālienes. Es pat necerēju, ka varēšu parunāt ar jums..
— Ak tā? Un tāpēc paņēmāt līdzi dāmu?
Nāgels šo piezīmi nesaprata. Viņš raudzījās uz Dagniju un domīgi sacīja:
— Vai jūs gribējāt teikt — Gudes jaunkundzi? Nezinu, ko lai atbildu. Man tik daudz par viņu stāstīts, viņa sēžot viena pati mājās gadu pēc gada, viņas dzīvē neesot nekāda prieka. Ne jau es viņu paņēmu līdzi, es tikai gribēju viņu mazliet izklaidēt, lai viņai nebūtu garlaicīgi, tas ir viss. Pie šā galda viņu atveda Andresenas jaunkundze.
Ak dievs, cik šai sievietei grūts liktenis! Ne jau velti viņas mati ir gluži sirmi…
— Jūs taču nedomājat… jūs taču neiedomāsieties, ka es esmu greizsirdīga? Jūs maldāties! Jā, atceros, ka jūs stāstījāt par kādu traku cilvēku, kas viens pats braucis ar divdesmit četrām ekipāžām; viņš raustījis valodu, kā jūs teicāt, un iemīlējies kādā meitenē, vārdā Klāra. Jā, es to visu skaidri atceros. Un, lai gan Klāra ar šo trakuli nevēlējusies nākt nekādos sakaros, viņa tomēr negribējusi, ka viņš taisās precēt viņas kupraino māsu. Nezinu, kādēļ jūs man to stāstījāt, jums pašam tas labāk jāzina, bet tas viss man ir vienalga. Taču greizsirdību jūs manī nepamodināsiet, ja tāds šovakar bijis jūsu nolūks. Nedz jūs, nedz jūsu st-stomiķis!
— Ak dievs, vai tiešām jūs runājat nopietni? Klusums.
— Jā, es runāju pavisam nopietni, — viņa atteica.
— Jūs tiešām domājat, ka es uzvestos tā, ja gribētu modināt jūsu greizsirdību?
Norunātu šeit satikšanos ar četrdesmit gadu vecu dāmu, ļautu viņai aiziet, tiklīdz jūs parādāties. . Jūs laikam turat mani par galīgu muļķi!
— Es nezinu, kas jūs esat, zinu tikai, ka ar viltu iemantojāt manu uzticību un tad sagādājāt man visnepatīkamākos brīžus mūžā, bet es pati vēl tagad to visu nespēju saprast. Nezinu, vai jūs esat muļķis, nezinu arī, vai jūs esat traks, bet to es nemaz negribu izdibināt, jūs man esat vienaldzīgs.
— Jā, protams, — viņš atteica.
— Jā, un kādēļ gan lai jūs nebūtu man vienaldzīgs? — Dagnija turpināja, Nāgela piekāpības dēļ sapīkusi. — Kāda man daļa gar jums? Jūs esat izturējies pret mani slikti — vai tādēļ lai es staigāju apkārt, par jums domādama? Tomēr jūs man stāstāt dīvainu notikumu, kas pilns ar kaut kādiem mājieniem, esmu pārliecināta, ka stāsts par Klāru un viņas māsu bija stāstīts ar nolūku, jā gan! Kādēļ jūs mani vajājat? Es nerunāju par šo vakaru, tagad es pati jūs uzmeklēju, bet vispār, kādēļ jūs man nedodat mieru? Un, ja nu es mirkli pakavējos pie jūsu galdiņa un pārmiju dažus vārdus ar jums, tad jūs, bez šaubām, iedomājaties, ka tas man ļoti svarīgi, ļoti nepieciešami…
— Mīļā jaunkundz, jūs maldāties, es itin nekā neiedomājos.
— Ak ne? Bet es taču nezinu, vai jūs runājat patiesību, es tiešām to nezinu. Es šaubos par jums, es jums neuzticos, es vispār neticu nevienam jūsu vārdam, lai ko jūs teiktu! Iespējams, ka tagad esmu pret jums netaisna, bet arī man ir tiesības kaut reizi darīt jums sāpes. Visi jūsu mājieni un iedomas mani tā nogurdinājuši…
Nāgels klusēja, tikai lēnām grozīja pirkstos savu glāzi. Bet, kad Dagnija atkal atkārtoja, ka viņam neticot, viņš vienīgi atbildēja:
— Jā, to es esmu pelnījis.
— Jā, — viņa atkārtoja. — Un es jums nemaz neticu. Pat jūsu pleci man radīja aizdomas, es domāju, ka jūsu platie pleci ir polstēti. Atzīstos vaļsirdīgi, ka pirms laiciņa garderobē aptaustīju jūsu mēteli, vai plecos nav ielikta vate. Un, kaut arī izrādījās, ka man nav taisnība un mēteļa pleci nav mākslīgi, es tomēr jums neuzticos.
Tur nekā nevaru darīt. Es, piemēram, esmu pārliecināta, ka jūs spētu lietot jebkādu līdzekli, lai tikai padarītu sevi garāku, tāpēc ka esat maza auguma. Nešaubos, ka jūs izmantotu šādu līdzekli, ja tikai tāds būtu. Ak dievs, kā lai jums uzticas! Kas jūs patiesībā esat? Kādēļ esat atbraucis uz mūsu pilsētu? Jūs pat nedzīvojat ar savu īsto vārdu, jūs taču sauc par Simonsenu! To es dabūju zināt viesnīcā. Jūs apciemojusi kāda pazīstama dāma un saukusi par Simonsenu, pirms jūs paguvis viņu brīdināt. Ak dievs, cik tas ir smieklīgi un reizē pretīgi! Pilsētā runā arī, ka jūs uzjautrinoties, dodams maziem puikām smēķēt cigārus, un ka jūs uz ielas sarīkojot traci pēc trača.