Cik viņa bija apbrīnojami aizrautīga un naiva! Kad Nāgels sacīja, ka dzīve neizturami nožēlojama, Marta iesaucās: «Iedzersim uz to!» Un to sacīja viņa, šī sieviete, kas gadu gadā bija iztikusi ar maizi un ūdeni, pārdodama tirgū dažas olas! Viņa teica, ka dzīve nemaz tik slikta neesot, reizēm tā esot pat skaista. Jā, dzīve reizēm esot skaista — viņa sacīja.
— Jā, jums taisnība, — viņš atbildēja. — Bet tagad mums jāpaskatās dzīvās bildes! Apstāsimies te pie durvīm, tad mēs viegli varēsim atgriezties pie galdiņa, ja jūs vēlēsieties. Vai jūs varat redzēt? Ja ne, es jūs pacelšu uz rokām.
Viņa smējās un noliedzoši pakratīja galvu.
Tiklīdz Nāgels uz skatuves ieraudzīja Dagniju, viņa jautrība uzreiz apdzisa, skatiens sastinga, viņš redzēja vienīgi viņu. Viņš sekoja viņas acīm, ietvēra viņu visu savā redzes lokā, ievēroja pat, ka viņai uz krūtīm augšup un lejup paceļas roze, paceļas augšup un lejup. Viņa stāvēja aizmugurē, tomēr viņu viegli varēja pazīt, par spīti grimam un kostīmam. Centrā sēdēja Andresenas jaunkundze, tēlodama karalieni.
Visa šī grupa, ko apgaismoja sarkani lukturi, visa šī dīvaino kostīmu un rekvizītu izstāde attēloja grūti saprotamu alegoriju, ko ar lielām pūlēm bija izveidojis ārsts Stēnersens.
— Cik skaisti! — Marta izsaucās.
— Jā… Kas tad īsti ir skaisti? — Nāgels vaicāja.
— Dzīvā bilde uz skatuves. Vai tad jūs neredzat? Kur jūs skatāties?
— Jā, tiešām skaisti.
Un, lai nemodinātu Martā aizdomas, ka viņš redz tikai vienu vienīgu punktu, Nāgels sāka iztaujāt viņu, kas ir atsevišķie tēlotāji, tomēr tik tikko dzirdēja, ko viņa atbild. Viņi stāvēja un lūkojās uz skatuvi, līdz sarkanā gaisma nodzisa un nolaidās priekškars.
Ar maziem starpbrīžiem visas piecas ainas sekoja cita citai. Pulkstenis jau bija divpadsmit. Marta un Nāgels vēl stāvēja durvīs un vēroja pēdējo dzīvo bildi. Beidzot aizvērās priekškars un atkal iedārdējās mūzika, viņi no jauna apsēdās pie sava galdiņa un sāka tērzēt. Marta aiz savas labsirdības padevās un vairs nerunāja par promiešanu.
Dažas jaunas dāmas ar piezīmju grāmatiņām rokās staigāja apkārt, pierakstīdamas loterijas biļešu numurus; varēja laimēt lelles, šūpuļkrēslus, izšuvumus, pat tējas servīzi un galda pulksteņus. Sacēlās liela kņada, visapkārt skaļi sarunājās cilvēki; gan zālē, gan blakus telpās bija tāds troksnis kā biržā. Bazāru bija paredzēts slēgt tikai divos.
Pie Nāgela galda atkal apsēdās Andresenas jaunkundze. Ai, viņa esot tik nogurusi, tik nogurusi! Jā, paldies, viņa labprāt iedzeršot, bet, lūdzu, tikai pusglāzi!
Vai nepaaicināt arī Dagniju?
Un viņa atveda Dagniju, viņām sekoja arī Minūte.
Tad notika sekojošais.
Tuvumā kāds apgāza galdiņu, uz grīdas nokrita dažas tases un glāzes. Dagnija viegli iekliedzās, nervozi satvēra Martas roku. Vēlāk viņa pati par sevi smējās un lūdza piedošanu, taču viņas seja aiz uzbudinājuma bija tumši pietvīkusi. Viņa bija ļoti satraukta, smējās skaļiem, aprautiem smiekliem; viņas acis nedabiski spīdēja. Viņa jau bija uzvilkusi mēteli un grasījās doties mājās, gaidīja tikai adjunktu, kuram viņu, kā parasti, vajadzēja pavadīt.
Bet adjunkts, kas joprojām sēdēja ar pilnvaroto pie galda un visu vakaru ne reizi nebija piecēlies, jau bija krietni iereibis.
— Tevi labprāt pavadīs Nāgela kungs, — Andresenas jaunkundze sacīja.
Dagnija skaļi iesmējās. Andresenas jaunkundze izbrīnījusies viņā palūkojās.
— Nē, — Dagnija atbildēja, — ar Nāgela kungu es vairs neuzdrošinos iet! Viņam iešaujas prātā tik daudz dīvainu iedomu. Viņš, starp mums runājot, kādreiz aicināja mani pat uz satikšanos. Goda vārds! Zem kāda koka, viņš teica, zem lielās apses, tur un tur! Nē, Nāgela kungs ir pārāk bīstams pavadonis! Šovakar viņš man pavisam nopietni pieprasīja kaut kādus vilnas kreklus, ko mans līgavainis reiz esot apsolījis Gregoram. Bet pats Gregors par to nekā nezina! Vai nav taisnība, Gregor? Ha-ha-hā, ļoti savādi, vai ne?
Joprojām smiedamās, viņa piegāja pie adjunkta un pārmija dažus vārdus.
Acīmredzot skubināja adjunktu pasteigties un viņu pavadīt.
Minūte izskatījās uztraukts. Viņš gribēja kaut ko sacīt, kaut ko paskaidrot, bet saminstinājās un apklusa. Tramīgi viņš raudzījās uz visiem. Pat Marta bija apjukusi un izbijusies. Nāgels iečukstēja viņai dažus mierinošus vārdus un pēc tam piepildīja glāzes. Andresenas jaunkundze tūliņ sāka runāt par bazāru — tāds cilvēku pieplūdums, turklāt lietainā laikā! Jā, jā, būšot liels ienākums, bez tam izdevumi neesot pārāk lieli…
— Kas ir tā dāma, kas spēlē arfu? — Nāgels vaicāja — īsta skaistule Bairona stilā ar sudraba bultu matos. Kāda svešiniece, atbraukusi te viesos. Vai tad viņa esot tik skaista?
Jā, viņam liekoties ļoti skaista. Un viņš apjautājās vēl par šo dāmu, lai gan visi varēja redzēt, ka viņa domas bija citur. Par ko gan viņš domāja? Kāpēc viņa pierē bija iegūlusies drūma grumba? Viņš joprojām lēni grozīja pirkstos glāzi.
Atgriezās Dagnija un apstājās aiz Andresenas jaunkundzes krēsla. Pogādama cimdus, viņa atkal runāja, savā dzidrajā, brīnum jaukajā balsī viņa sacīja:
— Bet ko gan jūs domājāt, Nāgela kungs, uzaicinādams mani uz satikšanos? Kāds bija jūsu nolūks? Varbūt jūs to tagad pateiksiet?
— Bet Dagnij! — Andresenas jaunkundze čukstēja un piecēlās, arī Minūte piecēlās. Visi jutās nepatīkami aizskarti. Nāgels pacēla galvu, viņa sejā nemanīja sevišķa satraukuma, taču visi ievēroja, ka glāzi viņš noliek, žņauga rokas, smagi elpo.
Ko viņš darīs? Ko nozīmē šis vieglais smaids, kas pavīd viņa lūpās un atkal pazūd?
Visiem par pārsteigumu, viņš atbildēja gluži mierīgi:
— Kādēļ es jūs uzlūdzu uz satikšanos? Kjelanas jaunkundz, vai nebūtu labāk, ja es aiztaupītu jums šo paskaidrojumu? Es jums jau tāpat esmu sagādājis daudz nepatikšanu. Es to nožēloju un, dievs ir mans liecinieks, labprāt vēlētos, lai tas nebūtu noticis. Bet, kādēļ es jūs toreiz lūdzu uz satikšanos, to jūs pati ļoti labi saprotat, es to neslēpu no jums, lai gan varbūt vajadzēja slēpt. Esiet augstsirdīga! Vairāk man nav ko piebilst…
Nāgels apklusa. Arī Dagnija vairs neteica nekā, viņa, redzams, bija gaidījusi citu atbildi. Adjunkts ieradās īstā laikā, lai pārtrauktu neveiklo klusēšanu. Viņš bija gauži apskurbis un pat lāgā neturējās uz kājām.
Dagnija ieķērās viņa elkonī un izgāja pa durvīm.
Tagad visi uzelpoja vieglāk, no jauna atsākās jautras sarunas. Marta aiz prieka smējās bez jebkāda iemesla un sita plaukstas. Reizēm viņai pašai šķita, ka viņa smejas pārāk skaļi, tad viņa nosarka un bailīgi pavērās apkārt. Šis burvīgais apjukums, kas lāgiem viņu pārņēma, sajūsmināja Nāgelu, un viņš trieca visādus jokus, lai tikai Martu uzjautrinātu. Viņš pat nodūca «Veco Noasu», turēdams zobos korķi.
Viņiem piebiedrojās arī Stēnersena kundze. Viņa apgalvoja, ka nekādā ziņā neiešot projām, iekāms viss nebūšot beidzies. Programmā bija palicis vēl viens numurs — divu akrobātu uzstāšanās, kuru viņa noteikti gribot redzēt. Viņa vienmēr mēdzot palikt līdz beigām, naktis taču esot tik garas, un viņai allaž esot tik skumīgi, kad pārnākot mājās un paliekot viena. Vai viņi neiešot zālē paskatīties akrobātus?