— Esmu divpadsmit gadus vecāka, — viņa sacīja.
— Divpadsmit gadus vecāka! — Nāgels izsaucās, sajūsmināts, ka Marta viņu uzklausa, ka viņa galīgi nav zaudējusi galvu. — Tātad divpadsmit gadus vecāka, tas ir lieliski, tas ir brīnišķīgi! Vai tad jūs domājat, ka šie divpadsmit gadi varētu būt šķērslis? Tad jūs, mīļā, būtu galīgi prātu zaudējusi. Bet vai nav vienalga, kaut jūs būtu trīsreiz divpadsmit gadus vecāka, ja esmu jūs iemīlējis un katrs vārds, ko tagad saku, ir skaidra patiesība.
Es ilgi apsvēru šo soli, atklāti runājot, gan ne pārāk ilgi, tomēr vairākas dienas, es nudien nemeloju, ticiet man, dieva dēļ! Es jūs ļoti, ļoti lūdzu! Vairākas dienas es par to domāju, naktīs negulēju. Jums ir tik brīnišķīgas acis, tās mani savaldzināja no pirmās reizes, kad jūs ieraudzīju. Šādām acīm es varu sekot līdz pasaules galam.
Vispār acis mani neparasti ietekmē. Reiz kāda večuka acu dēļ es pusi nakts noklaiņāju pa mežu. Viņš bija vājprātīgs. . Nu jā, tas ir vesels stāsts! Bet jūsu acis mani neatvairāmi ietekmē… Vai atceraties, jūs reiz skatījāties uz mani caur logu, kad es gāju garām? Jūs pat nepagriezāt galvu, tikai sekojāt man ar acīm, to es nemūžam neaizmirsīšu. Un, kad es vēlāk jūs satiku un runāju ar jums, mani aizkustināja jūsu smaids. Neatceros, vai jel kad esmu saticis cilvēku, kas tik silti un sirsnīgi smietos kā jūs. Taču jūs pati to nezināt, un tieši tas ir tik brīnum jauki… Nu es atkal tērgāju visādas blēņas. Es pats to saprotu, bet man ir tāda sajūta, ka nerimtīgi jārunā, citādi jūs man neticēsiet, un tas mani samulsina. Ja jūs nesēdētu kā uz adatām, es gribēju sacīt, ja jūs ik brīdi nebūtu gatava pietrūkties kājās un aiziet, tad es visu varētu labāk izklāstīt. Lūdzu, atļaujiet satvert jūsu roku, tad es runāšu skaidrāk. Tā, pateicos!…
Saprotiet, es tiešām nekā cita negribu no jums kā tikai to, ko jau teicu. Man nav nekādu slēptu nolūku. Kāpēc mani vārdi jūs tik ļoti pārsteidz? Jūs nespējat aptvert, ka man ienākusi galvā tāda neprātīga doma, jūs nevarat saprast, ka es… ka es. . gribu jūs precēt? Es redzu, ka jums tas liekas neiespējami. Jūs te sēžat un tā domājat, vai nav tiesa?
— Jā… Ak dievs, labāk par to nerunāsim!
— Vai tiešām es esmu pelnījis, ka jūs joprojām man neuzticaties, ka uzskatāt mani par blēdi?…
— Nē! — Marta pēkšņā nožēlā izsaucās. — Es nedomāju, ka jūs blēdītos, tomēr tas, ko jūs lūdzat, tik un tā nav iespējams.
— Kāpēc nav iespējams? Varbūt jūs esat solījusies kādam citam?
— Nē, nē!
— Tiešām ne? Jā, gadījumā, ja jūs būtu solījusies kādam citam — minēsim tikai vienu konkrētu vārdu, piemēram, Minūtem…
— Nē! — viņa skaļi iesaucās, cieši saspiezdama Nāgela roku.
— Nē? Nu tad jau šajā ziņā nav nekādu šķēršļu. Ļaujiet man tagad turpināt: tikai neiedomājieties, ka esmu par jums pārāks un tāpēc tas nav iespējams. Negribu jums nekā slēpt, daudzējādā ziņā neesmu tāds, kādam vajadzētu būt, — jūs jau pati šovakar dzirdējāt, ko teica Kjelanas jaunkundze. Jūs droši vien arī esat uzklausījusi baumas, kādas par mani klīst pilsētā, dzirdējusi mēļojam, cik nejauks cilvēks es esmu. Varbūt man dažreiz tiek nodarīts pāri, bet kopumā cilvēkiem ir taisnība, man ir daudz kļūdu.
Tātad jūs ar savu tīro sirdsapziņu, ar savu šķīsto bērna dvēseli esat bezgala pārāka par mani, nevis otrādi. Bet es zvēru vienmēr būt pret jums labs; ticiet man, tas man nemaz nenāksies grūti, man pašam sagādās lielu prieku, ja jūs būsiet laimīga… Ir vēl kaut kas: jūs varbūt baidāties, ko par to teiks pilsēta? Nu, pirmkārt, pilsētai būs jāsamierinās ar to, ka jūs kļūsiet mana sieva, mēs jau varam salaulāties šejienes baznīcā, ja jūs tā vēlētos. Otrkārt, pilsētā jau tik un tā melšas; droši vien nebūs palicis apslēpts, ka esmu ar jums ticies jau agrāk un šo vakaru bazārā pavadīju kopā ar jums.
Tātad šajā ziņā nekas ļaunāks nav gaidāms. Bet, mīļais dievs, kāda tam nozīme? Vai tiešām jums vēl nav pilnīgi vienalga, ko cilvēki domā?… Jūs raudat? Mīļā, vai jūs apbēdina, ka manis dēļ gar jums šovakar trina mēli pilsētas tenku vāceles?
— Nē, es neraudu tāpēc.
— Bet kāpēc tad? Viņa neatbildēja.
Tad Nāgelam kaut kas ienāca prātā, un viņš vaicāja:
— Vai jums šķiet, ka izturējos pret jums nelāgi? Šampanieti taču jūs dzērāt ļoti maz? Laikam neizdzērāt pat divas glāzes? Varbūt tiešām jūs domājat, ka es jūs tīšām piedzirdīju un tagad izmantoju to apstākli, ka jūs esat mazliet jautrāka, lai panāktu savu? Vai tāpēc jūs raudat?
— Nē, nē, nepavisam ne tāpēc!
— Kāpēc tad?
— Es nezinu.
— Bet es ceru, jūs nedomājat, ka es te sēžu un cenšos ievilināt jūs lamatās? Nē, dievs ir mans liecinieks, mani nolūki ir caur un cauri godīgi, ticiet man!
— Es jums tiešām ticu, bet es pati neko nesaprotu, esmu tik apjukusi. Nevar taču būt, ka jūs to gribētu… Nevar būt…
Jā, viņš to grib! Un viņš atkal sāk viņai skaidrot, visu laiku turēdams viņas mazo, vāro roku. Bet lietus visu laiku sitas pret logu rūtīm. Viņš runā ļoti klusi, pielāgodamies viņas izpratnei, un reizēm cenšas pierunāt viņu kā mazu bērnu. Gan jau viss nokārtosies! Viņi aizbrauks tālu, tālu, dievs vien to zina, uz kurieni, noslēpsies tik labi, ka neviens viņus nevarēs atrast. Vai ne? Pēc tam viņi nopirks mazu namiņu un gabaliņu zemes kādā mežā, skaistā mežā vai kaut kur citur. Tas būs viņu pašu īpašums, un viņi to nosauks par «Ēdeni», un viņš to apstrādās. Kā viņam to gribas! Bet reizēm viņš tomēr varot kļūt mazliet skumjš, jā, mīļā, tas pilnīgi var notikt; viņam var ienākt kaut kas prātā, kāda atmiņa, viens otrs rūgts piedzīvojums — tas viegli var notikt! Bet tad Marta būs pret viņu iecietīga, vai ne? Viņš savu noskaņu neliks viņai sevišķi manīt, nē, nekad, to viņš apsola. Viņš tikai mierīgi sēdēs un mēģinās tikt ar sevi galā vai aizies projām, tālu mežā, bet drīz atkal pārnāks. Viņu mājā nekad netiks izrunāts neviens skarbs vārds! Mājiņu viņi izrotās ar visskaistākiem meža augiem, ar sūnām un akmeņiem, kādus vien atradīs; grīdu izklās ar paegļu zariem, viņš pats tos atnesīs no meža. Un Ziemsvētkos viņi vienmēr izliks putniņiem vārpu kūlīti. Cik ātri aizritēs laiks, cik laimīgi viņi būs! Viņi vienmēr reizē ies un reizē nāks, nekad nešķirsies. Vasarā viņi dosies tālos pārgājienos un vēros, kā no gada gadā aug koki un zāle. Ak dievs, un cik labi viņi uzņems svešiniekus un ceļa gājējus, kas droši vien ies garām viņu mājiņai! Viņi turēs arī dažus mājlopus — divas lielas, spīdīgas govis, kas būs pieradinātas ēst no rokas, un, kamēr viņš raks, mēslos un apstrādās zemi, viņa aprūpēs gotiņas…
— Jā, — Marta klusi piekrita. Viņa pavisam neapzināti pateica «jā», un Nāgels to sadzirdēja. Viņš turpināja.
Vienu vai divas dienas nedēļā viņi nestrādās, kopā dosies medīt vai zvejot, abi kopā, roku rokā, viņai būs īsa kleita un josta ap viduci, viņam — blūze un kājās kurpes ar sprādzēm. Un viņi dziedās, runās un sasauksies tik skaļi, ka visu mežu trīcinās atbalsis! Vai nav tiesa — roku rokā?
— Jā, — viņa atkal sacīja.
Pamazām arī Marta aizrāvās; visu viņš iztēloja tik skaidri, visu apsvēra, neaizmirsa nevienu sīkumu. Viņš pieminēja pat to, ka jāizvēlas tāda vieta, kur tuvumā ir ūdens. Jā, par to viņš parūpēsies, par visu viņš parūpēsies, lai Marta paļaujas uz viņu. Viņam pietiks spēka nolīst līdumu bieza meža vidū, viņam ir stipras rokas, jā, redz, kādas dūres!… Un smiedamies viņš salīdzināja Martas trauslo bērna rociņu ar savu plaukstu.