Romāna sižets — nelielas pilsētiņas ikdienas dzīve ar tās netīrumiem un tenkām, sīkiem atgadījumiem un notikumiem par kuriem autors it ka uzzina no vietējam sievām, kas pie pilsētas akas spriedelē gan par šo, gan par to, itin visiem pārcilādamas kauliņu pa kauliņam. Viņu tenkas ir pārāk līdzīgas parku pļāpāšanai, vērpjot cilvēku likteņu pavedienus, bet pilsētiņas sīkā sadzīve pacelta līdz mūsdienu dzīves simbolam. Tajā «cilvēki saskaras cits ar citu, kāpj cits citam pāri, daži pakrīt, kļūdami citiem par pakāpienu, daži iet bojā — tie, kas nepanes triecienus, nespēj pretoties. Bez tā nevar iztikt! Taču citi tiek uz augšu, gūst panākumus. Tā ir dzīves nemirstība! Un tas viss bija zināms sievām pie akas.» Šī sprieduma skeptisko stoicismu, rūgto ironiju atklāj romāna galvenā persona — vispārinātais, ar simbolisku nozīmi apveltītais Olivera Andersena tēls, baismi groteska figūra, kas ir it kā rupors visiem pilsētiņas notikumiem. Viņš kādreiz bijis jauns, veikls matrozis, bet kādā jūras braucienā ar viņu notikusi nelaime — viņam sašķaidīta kāja un iegurnis, un viņš atgriezies mājās sakropļots. Tā nu viņš klidzina pa dzīvi un pilsētiņas ielām ar koka kāju — izblīdis, nekrietns, nosiekalojies radījums, viltīgs, nevajadzīgs un pretīgs, līdzīgs lipīgai medūzai. Tiesa, viņš ir apprecējis savu agrāko draudzeni Petru, viņiem ir arī bērni, pat daudz bērnu, taču Olivers nepazīst visu šo bērnu tēvus un nepieciešamības dēļ pacieš sievas vieglprātību, tikai retumis sarīkodams skandālus.
Cilvēku nekomunikācijas tēma, kas Hamsunam ir tik raksturīga, šajā romānā ieguvusi reālu izpausmi, starp citu, tādu pašu kā Hemingveja romānā «Fiesta», kas uzrakstīts dažus gadus vēlāk.
Padarīdams kastrātu Oliveru par savdabīgu mūsdienu dzīves personifikāciju, Hamsuns acīm redzami noliedz, ka pārmaiņām, ko ieviesis materiālais un industriālais progress, ir radošs vai pozitīvs raksturs. Vēl jo skaidrāk Hamsuna skeptiskā attieksme pret buržuāzisko civilizāciju izpaužas romānā «Pēdējais cēliens»; šis romāns gan pēc satura, gan pēc dažām situācijām atgādina Tomasa Manna «Burvju kalnu». Abu romānu darbība galvenām kārtām noris sanatorijās, kuras ir kaut kas līdzīgs samazinātai, sablīvētai sabiedrībai.
Pacēlusies blakām Daniela mājai Utbijā, sanatorija «Torahusa» kļūst ne tikai par mūsdienu civilizācijas priekšposteni starp kalnu pļavām un vientuļām mājām, kur vīrieši kopj lopus un apstrādā zemi, bet sievietes vērpj dziju. Šī sanatorija ir it kā sava veida šķirsts, kur salasījušies cilvēki, kas meklē glābiņu no mūsdienu civilizācijas plūdiem, no tās likstām un pretrunām. Ja Daniela mājās viss ir stabils un pirmatnējs — gan ēdiens, gan vecās, stiprās mēbeles, gan veselīgās izjūtas, gan mājas saimnieku domas, tad «Torahusas» sanatorijā viss ir svārstīgs, maldinošs un neīsts. Ne bez pamatojuma lauku iedzīvotājiem šķiet, ka tur, sanatorijā, «… cilvēki, kuri staigā pa pagalmiem un takām, nav īsti cilvēki».
Slimniekus sanatorijā ēdina ar konserviem, sanatorijas īpašnieki ir enerģiski, taču diezgan viltīgi komersanti, viņi cildina gan sanatorijas klimatu, gan avotus, piedēvēdami tiem dziednieciskas īpašības, lai gan vieta, kur atrodas sanatorija, ne ar ko nav ievērojama. Sanatorijas pacienti arī nebūt nav tie, par kādiem uzdodas: angļu aristokrāte, milēdija, kā izrādās, ir bijusi dejotāja, kurai pieder vien viņas mīļāko kompromitējošas vēstules. Nevarēdama tās pārdot šantāžai, viņa aizbrauc no sanatorijas, bet pēc tam apzog savu labvēli, ar kuru sadraudzējusies «Torahusā».
Kāds somu grāfs Flemings, patiesībā dzimis Somijas mazpilsētā, «aizņēmies» no bankas, kurā kalpoja, prāvu summu lai varētu ārstēties. Citādi viņš ir visai cienījams un pat drosmīgs cilvēks.
Sanatorijas iemītnieku sarunas, viņu sadzīvi, izklaides, lakstošanos Hamsuns attēlojis skaudri satīriski, viņa satīra ir tuva «Burvju kalna satīrai. Sevišķi kritiski Hamsuns izturas pret rektoru Oliveru, kas izslavēts zinātnieks un filologs. Olivers liberālā garā gvelž visādas muļķības par tautas izglītību un piebāž studentu galvas ar nedzīvu grāmatu gudrību. Rektoram Oliveram ir zināma tipoloģiska līdzība ar Tomasa Manna romāna Setembrīni kungu. Hamsuns tikpat kritiski izturas arī pret otru sanatorijas iemītnieku — Magnusa kungu, kas iesaukts par «Pašnāvnieku», jo, pārdzīvojis personisku drāmu, nododas domām par pašnāvību. Viņa teoretizēšana par nāves metafiziku atgādina spriedelējumus par to, ka cilvēka eksistences jēga ir tikai nāve, — šo domu vēlāk sāka tālāk risināt eksistenciālisti. Taču vitālists Hamsuns, kas atzīst dzīvi kā vienīgo esamības iespēju, pret šādiem filozofiem izturas visai ironiski. Romāna beigās viņš tādēļ «Pašnāvnieku» samierina ar dzīvi.
Hamsuns šai romānā secīgi risinājis domu par mūsdienu civilizācijas radītās mākslīgās pasaules nesaderību un konfliktiem ar dabiskajiem, pirmatnējiem dzīvības spēkiem. Šo konflikta situāciju sākumā atklāj simboliska epizode, kas attēlo, kā sanatorijas kalpotāji un slimnieki satracina vērsi, kuru Daniels nopircis, lai uzlabotu šās dziedniecības iestādes ēdienu, jo tās iemītniekiem apnikuši pastāvīgie konservi.
Spēka pārpilnais, nevaldāmais dzīvnieks metas uz dīkdienīgo skatītāju baru, saceļot viņos šausmas, un nogrūž no kraujas vienu no sanatorijas pacientēm — klusu, nelaimīgu sievieti. Nevarīgas un nespēcīgas būtnes bojāeja notikuma dramatismu vēl palielina,
Pēc tam konflikts starp dabisko un tātad, pēc Hamsuna uzskata, normālo lauku dzīvi un nedabisko, nenormālo mūsdienu civilizāciju izpaužas romāna galvenajos varoņos — lauku mājas saimnieka Daniela un d'Espari jaunkundzes — sanatorijas iemītnieces attieksmēs. Šī jaunkundze ir samulsusi būtne, kas sapinusies pilsētas tīklos un neatrod sev dzīvē vietu. Autors viņu nostāda tādā situācijā, kur viņai jāizvēlas dzīves veids: vai nu palikt kopā ar apšaubāmo grāfu Flemingu, vai apprecēties ar Dānielu, kas viņu iemīlējis.
Dzīve ar Flemingu viņai sola šķietamu, pusavantūristisku esamību starp neīstām vērtībām un mūsdienu civilizācijas mānīgajiem vilinājumiem. Laulība ar Dānielu nozīmē iegūt esamības jēgu, jo darbs, kam nodevies Daniels, ir gadsimtiem svētītais zemkopja darbs, un māte zeme ir viņa barotāja. D'Espari jaunkundzes šaubīšanos izbeidz Daniela šāviens, kas nogalina viltus grāfu. Daniels nokļūst cietumā, bet d'Espari jaunkundze ar dēlu, kuru par savu atzīst Daniels, kaut arī nav šā bērna tēvs, paliek mājās, gaidot savu nākamo vīru. Tā viņas dzīve iegūst jēgu un mērķi.
Romānu «Pēdējais cēliens» Hamsuns rakstīja vēsturiski sarežģītā laikā, kad pasaulē plosījās kara un revolūciju vētra. Vecās pasaules celtne saplaisāja, tās pamats tika satricināts. Un, lai gan revolucionāro noskaņu pieaugums Skandināvijā nebija tik intensīvs kā pārējā Eiropā, rakstniekam kapitālistiskās sabiedrības nākotne likās diezgan drūma. Viņš pabeidza savu romānu ar apokaliptisku ainu —
«Torahusas» sanatorijas ugunsgrēku, kurā aiziet bojā visi šās dziedniecības iestādes iemītnieki. Mūžīga un nemainīga paliek tikai dzīve, darbs un pasaulīgās rūpes.
Laiks tomēr darīja savu: vēsture, sabiedriskās attiecības, cilvēku psiholoģija nestāvēja uz vietas, tās pārvērtās, un šīs pārvērtības nevarēja neredzēt Hamsuns.