Nāgels jau varēja darīt ar viņu visu, ko tikai gribēja, — pat tad, kad viņš noglāstīja viņas vaigu, viņa nenovērsdamas skatījās uz viņu. Un tad viņš, pielicis lūpas pie viņas auss, klusi jautāja, vai viņa ir izšķīrusies, vai piekrītot. Un viņa atbildēja: «Jā.» Tas bija domīgs un sapņains «jā», ko viņa izdvesa. Tomēr pēc brītiņa viņa atkal sāka šaubīties: nē, ja tā labi padomā, tas tomēr ir neiespējami. Kā gan viņš kaut ko tādu var gribēt! Kas tad viņa ir?
Un Nāgels no jauna sāka viņu pārliecināt, ka viņš tiešam to grib, vēlas ar visu sirdi un dvēseli. Trūkumu viņa necietīs, ja arī sākumā viņiem klāsies grūtāk; viņš strādās par abiem, par to viņai nevajag raizēties. Nāgels runāja veselu stundu un pamazām pārvarēja viņas pretestību. Divas reizes šai stundā viņa atteicās, aizklāja seju ar rokām un iesaucās: «Nē! Nē!» — tomēr beidzot padevās, cieši vērās Nāgela sejā un saprata, ka viņš nekaro tikai acumirklīgu uzvaru. Nu tad dieva vārdā, ja viņš tā vēloties! Viņš bija stiprāks, velti viņai pretoties. Beigu beigās Marta deva viņam skaidru un noteiktu jāvārdu.
Svece, kas bija iebāzta pudeles kaklā, izdega: viņi joprojām sēdēja katrs savā krēslā, turēdami viens otra roku un sarunādamies. Marta bija ļoti aizkustināta, bieži viņai acīs sariesās asaras, tomēr viņa smaidīja.
Nāgels sacīja:
— Kas zīmējas uz Minūti, esmu pārliecināts, ka viņš bazārā bija uz tevi greizsirdīgs.
— Jā, — viņa atbildēja, — tas ir iespējams. Bet tur vairs nekā nevar līdzēt.
— Jā, tiesa, līdzēt tur vairs nevar!… Paklau, es šovakar tik labprāt tevi kaut kā iepriecinātu, bet kā, saki! Man gribētos, lai tev aiz sajūsmas aizraujas elpa! Saki, ka tevi lai iepriecina, prasi kaut ko! Ak, tu esi pārlieku laba, mīļo draudziņ, tu nekad nekā nelūdz! Jā, jā, Marta, iegaumē, ko es saku: es tevi aizstāvēšu, mēģināšu uzminēt tavas vēlmes un būšu pret tevi labs līdz pat mūža galam, Dārgā, iegaumē to! Tev nekad nevajadzēs man pārmest, ka neesmu turējis savu solījumu. Pulkstenis bija četri.
Viņi piecēlās, Marta paspēra soli viņam tuvāk, viņš piekļāva viņu pie savām krūtīm. Viņa apskāva Nāgela kaklu, un brīdi viņi tā stāvēja; viņas biklā, skaidrā mūķenes sirds pukstēja tik nevaldāmi pie viņa krūtīm, ka viņš to juta un mierinādams maigi glāstīja viņas matus. Viņi sapratās.
Tad Marta ierunājās pirmā:
— Šonakt tik un tā nevarēšu aizmigt, es domāšu. Vai rīt es tevi satikšu? Vai tu vēlies?
— Jā, rīt. Protams, es vēlos! Cikos? Varbūt astoņos?
— Jā… Vai gribi, lai uzvelku šo pašu kleitu? Bērnišķīgais jautājums, trīsošās lūpas, plati ieplestās acis, kas vērās Nāgelā, aizkustināja viņu līdz sirds dziļumiem.
Viņš atbildēja:
— Dārgais, jaukais bērns, kā tu pati vēlies! Cik tu esi laba!… Nē, šonakt nepaliec nomodā! Padomā par mani, novēli man labunakti un aizmiedz. Tu taču nebīsties palikt te viena pati?
— Nē… Tu izmirksi, kamēr tiksi līdz viesnīcai. Viņa arī par to domāja!
— Esi laimīga un dusi saldi! — viņš teica.
Jau iznācis priekšnamiņā, viņš pēkšņi kaut ko atcerējās, pagriezās pret viņu un sacīja:
— Es aizmirsu tevi brīdināt — neesmu nekāds bagātnieks. Varbūt tu domāji, ka esmu bagāts?
— Tas man vienalga, — viņa atbildēja, atmezdama galvu.
— Nē, bagāts es neesmu. Bet es mums nopirkšu māju un visu citu, kas nepieciešams, tik daudz naudas man ir. Bet vēlāk es pats nopelnīšu iztiku, ar prieku uzņemšos visas grūtības, tāpēc jau man ir rokas… Tu taču neesi vīlusies, ka neesmu bagāts?
Marta teica: «Nē!» — un, satvērusi viņa rokas, vēlreiz tās paspieda. Beidzot viņš lūdza, lai viņa labi aizslēdzot durvis, un tad izgāja ārā uz ielas.
Lietus gāza kā ar spaiņiem, un bija tumšs kā peklē.
Nāgels gāja nevis uz viesnīcu, bet nogriezās pa ceļu uz mācītāja māju. Gāja kādu stundas ceturksni; aklajā tumsā viņš gandrīz nevarēja samanīt ceļu. Beidzot viņš palēnināja soļus, nogriezās sāņus un atradās pie kāda liela koka. Tā bija zināmā apse.
Te viņš apstājās. Vējš loka koku galotnes, lietus joprojām gāž, bet citādi visapkārt valda nāves klusums. Nāgels nočukst kādu vārdu, tikai vienu vārdu: «Dagnij, Dagnij…» Apklust un tad atkal to atkārto. Viņš stāv pie koka un atkārto šo vārdu. Pamazām sāk izrunāt šo vārdu stiprāk un beidzot skaļā balsī iesaucas: «Dagnij!» Šovakar viņa Nāgelu aizvainojusi, izgāzdama visu savu nicināšanu pār viņa galvu, viņš vēl tagad jūt sirdī iedzeļamies katru viņas vārdu, tomēr stāv te un sauc viņu. Viņš nometas ceļos pie šās apses, izņem kabatas nazi un tumsā sāk iegriezt koka mizā viņas vārdu.
Tā paiet kāds brīdis, viņš aptausta iegriezto burtu, griež otru, atkal aptausta un tā turpina, līdz beidzot ir galā.
Cepuri viņš bija noņēmis un visu laiku stāvēja ceļos, kailu galvu.
Iznācis pēc tam uz ceļa, viņš brīdi apstājās un tad griezās atpakaļ. Aiztaustījies līdz kokam, viņš ar pirkstiem vēlreiz noglāstīja iegrieztos burtus. Atkal nometās ceļos, skūpstīja šo vārdu, katru atsevišķu burtu, it kā tos vairs nekad nebūtu lemts redzēt, beidzot piecēlās un ātri devās projām.
Pulkstenis bija pieci, kad viņš nonāca pie viesnīcas.
XVII
Tāds pats lietus, tāds pats nomācošs laiks bija arī nākamajā dienā. Šķita, ka ūdens straumes nekad nemitēsies plūst pa jumta notekām un sisties pret logu rūtīm.
Aizritēja stunda pēc stundas, pagāja visa priekšpusdiena, bet debesis nenoskaidrojās.
Mazajā dārziņā aiz viesnīcas lītavas bija visu izmērcējušas un pieliekušas pie zemes, notriektās lapas gulēja šķidrajos dubļos.
Nāgels visu dienu neatstāja istabu, viņš lasīja, kā parasti, staigāja šurpu turpu pa istabu un nemitīgi skatījās pulkstenī. Diena likās bezgala gara. Degdams nepacietībā, viņš gaidīja vakaru.
Astoņos viņš tūliņ devās pie Martas. Viņam nebija nekādu ļaunu nojausmu, bet Marta viņu saņēma ar sāpēs sagrauztu un asarām slacītu seju. Viņš viņu uzrunāja, bet viņa atbildēja strupi un izvairīgi uz viņu neskatīdamās. Vairāk reižu viņa lūdzās, lai Nāgels viņai piedodot un uz viņu nedusmojoties.
Kad viņš satvēra Martas roku, viņa sāka trīsēt un pūlējās atbrīvoties, beidzot tomēr apsēdās krēslā viņam blakām. Tā viņa palika sēžam, kamēr viņš pēc kādas stundas aizgāja. Kas tad bija noticis? Nāgels viņu neatlaidīgi iztaujāja, lūdza paskaidrot, bet viņa atbildēja izvairīgi.
Nē, slima viņa neesot. Viņa tikai pārdomājusi to visu…
Ak tā, viņa pārdomājot, nožēlojot savu solījumu, varbūt viņa vairs negribot?
Jā, tā tas esot… Bet lai viņš piedodot un nedusmojoties! Viņa visu nakti par to domājusi, visu garo nakti un atzinusi, ka tas tiešām neesot iespējams. Jā, viņa jautājusi savai sirdij un baidoties, ka nevarēšot viņu mīlēt tā, kā vajadzīgs.
Ak tā tas esot!…
Klusums.
Bet vai Marta nedomājot, ka spēšot viņu vēlāk patiesi iemīlēt? Viņš esot tik ļoti priecājies, ka varēšot uzsākt jaunu dzīvi. Viņš būšot tik labs pret viņu!
Šie vārdi Martu iepriecināja, viņa piespieda rokas pie krūtīm, tomēr visu laiku raudzījās grīdā un nekā neatbildēja.