Vai tiešām viņa neticot, ka viņš vēlāk varētu iegūt viņas mīlestību, ja viņi visu laiku būšot kopā?
Viņa izdvesa — «nē». No viņas garajam skropstām noritēja lejup dažas asaras.
Klusums.
Nāgels trīsēja, zilās dzīslas deniņos stipri pietūka.
Ja jau tā, mīļā, tad nekā nevarot darīt. Lai viņa tāpēc neraudot. Tas nepalīdzēšot.
Lai viņa piedodot, ka viņš uzmācies viņai ar savu lūgumu. Viņš gribējis tikai to labāko…
Marta aši satvēra Nāgela roku un cieši to saspieda. Nāgelu mazliet pārsteidza šis pēkšņais straujums, un viņš vaicāja:
— Kas tad jūs atgrūž? Es novērsīšu šo trūkumu, labošos, ja tas būs manos spēkos.
Varbūt jums nepatīk, ka es…
Marta viņu tūliņ pārtrauca:
— Nē, nav nekas, gluži nekas! Bet tas viss ir tik neiedomājami, es, piemēram, pat nezinu, kas jūs tāds esat. To gan zinu, ka jūs vēlat man tikai labu, nepārprotiet mani…
— Nezināt, piemēram, kas es esmu? — Nāgels teica un cieši raudzījās uz Martu.
Pēkšņi viņā modās aizdomas, viņš saprata, ka Martas paļāvību kāds ir satricinājis, ka viņu vidū iespiedies kaut kas naidīgs.
Viņš vaicāja:
— Vai pie jums šodien kāds ir bijis? Viņa neatbildēja.
— Jā, atvainojiet, ir jau vienalga, man vairs nav nekādu tiesību jūs izvaicāt.
— Ak, šonakt es jutos tik laimīga! — viņa sacīja. — Ak dievs, cik ļoti es gaidīju rītu, cik ļoti gaidīju arī jūs! Bet patlaban mani moka tikai šaubas.
— Lūdzu, pasakiet man tikai vienu: jūs tātad domājat, ka neesmu bijis pret jums godīgs? Jūs tomēr par mani šaubāties?
— Nē, ne vienmēr. Mīļais, nedusmojieties uz mani! Jūs esat te pavisam svešs, zinu tikai to, ko jūs pats man stāstāt; varbūt pašreiz jūs to domājat nopietni, bet vēlāk visu nožēlosiet. Nezinu, kādas domas var jums rasties vēlāk.
Klusums.
Tad viņš saņēma viņu aiz zoda, pacēla mazliet viņas galvu un sacīja:
— Un ko vēl teica Kjelanas jaunkundze?
Marta apjuka, uzmeta viņam nedrošu skatienu, kas pauda mulsumu, un izsaucās:
— To es neesmu teikusi! Vai tiešām es to būtu darījusi? To es neesmu teikusi!
— Nē, nē, jūs to tiešām neteicāt. — Nāgels iegrima domās, viņa acis, nekā neredzēdamas, raudzījās vienā punktā. — Nē, jūs neteicāt, ka tā bijusi viņa. Viņas vardu jūs neminējāt, esiet mierīga… Bet Kjelanas jaunkundze tiešām ir bijusi te, viņa ienāca tur pa tām durvīm un atkal pa tām aizgāja, nokārtojusi savu darāmo. Tas viņai bija tik svarīgi, ka tik nejaukā laikā viņa steidzās šurp. Cik tas viss savādi!… Mīļā, labā Marta, jūs, godīgā dvēsele, es metos jūsu priekšā ceļos, tāpēc ka jūs esat tik laba!
Tomēr ticiet man, ticiet man kaut vai tikai šovakar, tad es vēlāk jums pierādīšu, ka man nav bijis prātā jūs krāpt. Neņemiet atpakaļ savus vārdus! Pārdomājiet tos vēlreiz!
Vai darīsiet tā? Pārdomājiet līdz rītam un atļaujiet man jūs atkal satikt!…
— Nē, es nezinu… — Marta viņu pārtrauca.
— Jūs nezināt? Tātad jūs šovakar gribat uz visiem laikiem tikt no manis vaļā?
— Es labāk gribētu iet pie jums, kad jūs… jā, kad jūs būsiet apprecējies… un jums būs… sava māja… es domāju, kad… Es vēlētos būt jūsu kalpone. Jā, drīzāk es vēlētos to.
Klusums.
Jā, neuzticība pret viņu jau bija laidusi dziļas saknes, tagad viņš to vairs nespēja iznīcināt, nespēja iedvest Martai agrāko paļāvību. Un ar skumjām viņš noprata, ka Marta aizslīd jo tālāk, jo vairāk viņš runā. Bet kāpēc viņa tik rūgti raudāja? Kas viņu tā nomāca? Un kāpēc viņa visu laiku turēja viņa roku? Nāgels vēlreiz mēģināja izmantot Minūti; viņš gribēja piedabūt Martu, lai viņa atļauj Nāgelam atnākt šurp rīt, kad vēlreiz visu būs pārdomājusi. Viņš sacīja:
— Piedodiet, ka es pēdējo reizi minu Minūtes vardu. Lūdzu, uzņemiet to mierīgi, man ir iemesls tā runāt. Negribu nekā ļauna sacīt par Minūti, tieši otrādi, jūs taču atceraties, ka esmu teicis par viņu tikai labu. Biju iedomājies, ka viņš varētu man stāvēt ceļā, tādēļ pieminēju viņu, starp citu, es teicu, ka Minūte tikpat labi kā jebkurš cits var apgādāt ģimeni, un tā es joprojām domāju, ja tikai sākumā viņam sniedz palīdzīgu roku. Bet jūs par to negribējāt nekā dzirdēt, jums ar Minūti neesot itin nekādu attiecību, jūs pat mani lūdzāt par viņu nerunāt. Labi! Taču es vēl joprojām šaubos, jūs mani neesat pārliecinājusi, un es vēlreiz jautāju: vai jums ar Minūti nav nekā kopīga? Ja tā būtu, tad es tūliņ atkāpjos. Nē, jūs purināt galvu; tad es nesaprotu, kādēļ jūs atteicaties pārdomāt manu priekšlikumu un dot man atbildi rīt. Tas būtu taisnīgi. Jūs taču esat tik laba!
Tad viņa padevās, pat piecēlās kājās un, aiz liela aizkustinājuma smaidīdama un reizē raudādama, noglāstīja Nāgela matus, kā reiz jau bija darījusi. Jā, viņa gribot viņu satikt rīt, ļoti gribot; viņam tikai jānākot agrāk, četros piecos, kamēr vēl ārā gaišs, tad neviens neko nevarēšot tenkot. Bet tagad lai viņš ejot projām — jo ātrāk, jo labāk. Jā, jā, lai viņš nākot rīt, viņa būšot mājās un viņu gaidīšot…
Kāds bērns vēl bija šī sirmā meitene! Pietika ar vienu vārdu, ar vienu frāzi, un viņas sirds tūlīt atvilga, sejā atplauka liegs smaids. Marta nelaida vaļā Nāgela roku līdz pēdējam brīdim, rokrokā pavadīja viņu līdz durvīm. Uz sliekšņa viņa ļoti skaļā balsī novēlēja viņam labunakti, it kā tuvumā būtu kāds, kam viņa mestu izaicinājumu.
Lietus bija gandrīz mitējies, beidzot gandrīz mitējies, un vietām cauri pelēkajiem, saraustītajiem mākoņiem jau pavīdēja zila debess, un tikai retumis šur tur uz slapjās zemes nopilēja smagas lietus lāses.
Nāgels uzelpoja brīvāk. Jā, viņš no jauna spēs iekarot Martas uzticību, noteikti spēs! Kāpēc lai viņam nelaimētos? Viņš negāja atpakaļ uz viesnīcu, bet klaiņāja gar piekrasti un, pagājis garām pilsētas pēdējām mājelēm, atkal nonāca uz ceļa, kas veda uz mācītāja māju. Visapkārt neredzēja neviena cilvēka.
Bet viņš nebija pagājis ne dažus soļus, kad ieraudzīja kādu ejam gar ceļmalu.
Acīmredzot kāds bija sēdējis ceļmalā, bet tagad piecēlies un iet viņam pa priekšu.
Vērīgāk ieskatījies, viņš pazina Dagniju, viņas matu pīne spilgti izcēlās uz tumšā lietus mēteļa.
Viņš notrīsēja no galvas līdz kājām un pat uz mirkli apstājās; viņš jutās ārkārtīgi pārsteigts. Vai tad šovakar viņa nebija aizņemta bazārā? Varbūt viņa tikai mazliet pastaigājas pirms dzīvo bilžu izrādes? Viņa gāja ļoti lēnam, reizēm pat apstājās un skatījās uz putniem, kas tagad atkal sāka laidelēties pa kokiem. Vai viņa Nāgelu bija redzējusi? Vai gribēja viņu pārbaudīt? Vai bija piecēlusies no ceļmalas, kad Nāgelu ieraudzīja, lai pārliecinātos, vai viņš uzdrīkstēsies šoreiz viņu uzrunāt?
Viņa varēja būt mierīga, Nāgels viņai nekad vairs neuzplīsies! Un piepeši viņā uzliesmoja dusmas, aklas, nevaldāmas dusmas pret šo sievieti, kas varbūt viņu no jauna grib kārdināt, pamudināt uz kādu pārsteidzīgu soli, lai vēlāk pazobotos par viņa vājumu. Viņa bija spējīga šovakar bazārā visiem pastāstīt, ka Nāgels joprojām neliek viņai miera. Vai tad viņa nesen nav bijusi pie Martas un sagrāvusi viņa laimi? Vai tiešām viņa nolēmusi arī turpmāk darīt viņam ļaunu? Dagnija gribēja atmaksāt Nāgelam pilnā mērā — labi, bet viņa jau bija atmaksājusi ar uzviju.
Viņi abi gāja vienlīdz lēni — viens aiz otra, starp viņiem visu laiku bija kāds pussimts soļu. Tā aizritēja dažas minūtes. Piepeši uz ceļa nokrita viņas mutautiņš.