Viņš redzēja, kā tas noslīd gar mēteli un paliek guļam uz ceļa. Vai viņa zina, ka pazaudējusi mutautiņu?
Un Nāgels nodomāja, ka Dagnija izliek viņam slazdus, ka viņas dusmas vēl nav rimušas, viņa grib piespiest, lai viņš paceļ mutautiņu un aiznes to viņai, lai viņa var ieskatīties Nāgelam acīs un priecāties par neveiksmi pie Martas. Viņu pārņēma niknums, viņš saknieba lūpas, viņa pierē iegrauzās īgnuma grumba… He-hē, velns un elle! Dagnija taču gaida, lai viņš skrien viņai pakaļ, nostājas pretī, lai viņa varētu smieties viņam tieši sejā! Rau, viņa nosvieda mutautiņu, tas guļ ceļa vidū — sniega baltumā un zirnekļtīkla smalkumā, viss vienās mežģīnēs! Vajadzētu tikai noliekties un to pacelt…
Nāgels joprojām soļoja tikpat gausi, pienācis pie mutautiņa, uzmina tam un gāja tālāk.
Vēl brīdi viņi gāja tikpat lēnām. Pēkšņi Nāgels ievēroja, ka Dagnija paskatās pulkstenī un spēji pagriežas atpakaļ. Tagad viņa nāca viņam tieši pretī. Vai viņa bija pamanījusi, ka pazaudējusi mutautiņu? Arī Nāgels pagriezās un lēnām gāja viņai pa priekšu. Nonācis pie mutautiņa, viņš atkal uzkāpa tam virsū tieši viņas acu priekšā.
Tad devās tālāk. Juta, ka Dagnija nāk cieši aiz muguras, tomēr nepielika soli. Un tā viņi gāja līdz pašai pilsētai.
Viņa tiešām tūliņ pagriezās uz tās ēkas pusi, kur notika bazārs. Nāgels devās atpakaļ uz viesnīcu.
Iegājis savā istabā, viņš atvēra logu un atspiedās ar elkoņiem uz palodzes. Viņš jutās kā salauzts no pārdzīvotā satraukuma. Dusmas bija izgaisušas, viņš it kā saguma un, atspiedis galvu rokās, sāka elsot, trīcēdams klusās, apslāpētās raudās. Redz, kā viss beidzās! Ai, kā viņš to nožēloja, kā vēlējās, lai tas nebūtu noticis! Viņa bija nosviedusi mutautiņu — varbūt ar nolūku, varbūt tāpēc, lai viņu, Nāgelu, pazemotu, — nu un tad? Viņš to varēja pacelt, noslēpt, glabāt pie krūtīm visu mūžu. Tas bija sniega baltumā, bet viņš to bija ieminis dubļos! Varbūt viņa pat neņemtu mutautiņu, kad viņš to sniegtu, bet atļautu viņam to paturēt? Dievs vien to zina! Bet, ja viņa tomēr gribētu atņemt viņam mutautiņu, viņš kristu ceļos pie viņas kājām un, rokas izstiepis, lūgtos, lai viņa ir tik žēlīga un ļauj to paturēt par piemiņu. Un kas par to, ja viņa par atbildi smietos viņam tieši sejā?
Pēkšņi viņš izslienas, nobrāžas lejā pa kāpnēm, izskrien cauri visai pilsētai un atkal nonāk uz ceļa, kas ved uz mācītāja māju. Varbūt viņam laimēsies mutautiņu atrast! Un tiešām — Dagnija mutautiņu nav pacēlusi, lai gan droši vien redzēja, kā viņš otrreiz uzkāpj uz tā. Par to Nāgels bija pat pārliecināts. Mutautiņš gulēja tai pašā vietā. Paldies dievam! Viņam tomēr uzsmaidīja laime! Ar trīsošu sirdi viņš noglabāja mutautiņu, steigšus atgriezās viesnīcā, tūlīt izskaloja mutautiņu ūdenī, skaloja ilgi un pēc tam saudzīgi izklāja. Mutautiņš vairs nebija sniega baltumā, vienā stūri tas bija ieplēsts, redzams, viņa papēdis aizķēris mežģīnes, bet kāda tam nozīme! Ai, cik viņš jutās laimīgs, ka to ieguvis!
Un tikai tad, kad atkal bija apsēdies pie loga, Nāgels atskārta, ka cauri pilsētai bija skrējis kailu galvu. Jā, viņš bija traks, tiešām traks! Ja nu viņa to būtu redzējusi!
Varbūt viņa patiesi to visu tīšām darījusi, un viņš atkal bija uzķēries uz šā āķa. Nē, tam visdrīzākā laikā jādara gals! Viņam jāapvalda sava sirds, lai tā nedauzās, kad viņš ierauga Dagniju, jāiemācās iet viņai pretī paceltu galvu un saltu skatienu, sevi nenodot. Jā, viņš to panāks, lai maksā ko maksādams! Viņš aizbrauks no šejienes un paņems sev līdzi Martu. Viņa Nāgelam ir pārlieku laba, bet viņš darīs visu, lai kļūtu viņas mīlestības cienīgs.
Laiks arvien vairāk uzlabojās, spirgtais vējš, iesities logā. atnesa līdzi slapjas zāles un valgas zemes smaržu, un Nāgels pamazām kļuva možāks. Jā, rīt viņš atkal aizies pie Martas un pazemīgi lūgs viņu piekāpties…
Bet jau nākamās dienas priekšpusdienā visas viņa cerības tika galīgi izpostītas.
XVIII
Sākās ar to, ka atnāca ārsts Stēnersens. Nāgels vēl nebija piecēlies. Ārsts atvainojās — tas sasodītais bazārs nedodot miera ne dienu, ne nakti. Jā, viņš ieradies ar kādu uzdevumu, savā ziņā misiju: viņam jāpierunā Nāgels, lai atkal šovakar uzstājas bazārā. Pilsētā par viņa spēli klīstot brīnumainas valodas, neviens aiz ziņkāres vairs neguļot — tā esot tīra, skaidra patiesība!
— Kā redzu, jūs lasāt avīzi? Ak šī politika! Vai esat pievērsis uzmanību pirmajiem rīkojumiem? Jā, vēlēšanas nav noritējušas tā, kā vajadzēja. Rezultātus nekādā ziņā nevar uzskatīt par pliķi sejā… Pēc manām domam, jūs pārāk ilgi paliekat gultā. Pulkstenis ir jau desmit. Un ārā brīnišķīgs laiks, tik silts, ka pat gaiss trīc! Tādā rīta vajadzētu iet pastaigāties.
Jā, Nāgels tūliņ celšoties augšā.
Un ko lai atbildot bazāra komitejai?
Nē, Nāgels nespēlēšot.
Nē? Bet tas taču esot svarīgs patriotisks pasākums! Viņam neesot tiesību atteikties no šā nelielā pakalpojuma.
Nē, viņš nevarot spēlēt, neesot tāda noskaņojuma. Ak dievs, noskaņojums tagad esot visai izdevīgs, it īpaši dāmas vakar nomocījušas ārstu, lai viņš to nokārtojot.
Andresenas jaunkundze nedevusi viņam ne brītiņu miera, un Kjelanas jaunkundze novedusi viņu sāņus un piekodinājusi nelaist Nāgelu vaļā, kamēr nebūs apsolījis.
Bet Kjelanas jaunkundze taču nezinot, kā viņš spēlē. Viņa to neesot dzirdējusi.
Nē, tomēr viņa esot visdedzīgākā, viņa pat piedāvājusies pavadīt uz klavierēm…
Beidzot viņa teikusi: sakiet, ka mēs visi viņu lūdzam…
— Jūs taču varat desmit, divpadsmit reizes pārvilkt lociņu pār stīgām un mūs iepriecināt?
Nē, viņš nevarot, tiešām nevarot!
Kas nu tās par atrunām? Kāpēc tad ceturtdienas vakarā viņš varējis?
Nāgels nepiekāpās — viņš vairāk nekā neprotot kā tikai šo mazo gabaliņu, šo nožēlojamo popuriju; esot iemācījies vienīgi šīs dažas dejas, lai šad tad pārsteigtu sabiedrību. Turklāt viņš spēlējot briesmīgi nepareizi, viņam pašam esot pretīgi savā spēlē klausīties, jā, tiesa kas tiesa…
— Bet…
— Ārsta kungs, es nespēlēšu!
— Bet, ja ne šovakar, tad varbūt rītvakar? Rīt ir svētdiena, bazāra slēgšana, un mēs ceram, ka saplūdīs daudz cilvēku.
— Nē, atvainojiet mani, arī rītvakar es nespēlēšu. Ir kauns ķerties pie vijoles, ja prot spēlēt tikai tā kā es. Brīnums, kā jūs nedzirdējāt, cik slikti es spēlēju!
Šis norādījums aizskāra ārsta pašapziņu un tūlīt iedarbojās.
— Jā, — viņš atbildēja, — man jau šķita, ka reizēm neskanēja tīri, bet, velns ar ārā, mēs taču neesam nekādi mūzikas pazinēji!
Nekas nelīdzēja, ārsts saņēma stingru noraidījumu un bija spiests aiziet.
Nāgels sāka ģērbties. Tātad arī Dagnija dedzīgi uzstājusi, lai viņš spēlē, bijusi pat ar mieru pavadīt! Jauni slazdi, vai? Vakarvakarā viņai neveicās, un nu viņa gribēja norēķināties šādā veidā?… Ak dievs, var jau būt, ka viņš nodara viņai pāri, varbūt viņa Nāgelu vairs neienīst, negrib viņam atriebties? Un Nāgels domās izlūdzās piedošanu par savām aizdomām. Viņš paskatījās pa logu uz tirgus laukumu. Cik spoži spīdēja saule, cik zilas bija debesis! Viņš sāka dungot.
Kad viņš jau bija gandrīz apģērbies un grasījās doties lejā, Sāra pa durvju spraugu viņam pasniedza vēstuli; vēstule nebija pienākusi pa pastu, to bija kāds atnesis.