Vēstule bija no Martas, tajā bija tikai dažas rindiņas: lai viņš šovakar nenākot, viņa braukšot projām. Lai viņš, dieva dēļ, viņai piedodot un vairs nenākot, sastapšanās ar Nāgelu viņai sagādājot tikai ciešanas. Dzīvojiet vesels! Vēstules beigās zem sava paraksta viņa bija piezīmējusi, ka nekad viņu neaizmirsīšot. «Es jūs nekad neaizmirsīšu,» viņa rakstīja. No šās vēstulītes, kurā bija tikai dažas frāzes, dvesa skumjas, pat burti izskatījās tik bēdīgi un nožēlojami.
Nāgels atkrita krēslā. Viss bija zaudēts, viss, itin viss! Pat tur viņu noraidīja! Cik dīvaini, visi pret viņu sazvērējušies! Vai viņš jebkad bija domājis godīgāk nekā šoreiz? Tomēr nekas, itin nekas nelīdzēja! Kādu brītiņu viņš sēdēja nekustēdamies.
Tad piepeši pietrūkās kājās, paraudzījās pulkstenī. Vienpadsmit. Varbūt, ja pasteigsies, viņš vēl satiks Martu! Viņš skriešus skrēja uz viņas māju — tā bija aizslēgta un tukša. Viņš caur logiem ieskatījās iekšā — nav neviena cilvēka.
Viņš bija satriekts. Viņš gāja atpakaļ, lāgā neapjēgdams, ko dara, neko neredzēdams, kas notiek apkārt. Kā gan viņa tā varēja rīkoties! Kā varēja! Viņš taču būtu no viņas ardievojies, novēlējis visu labāko, lai kur viņa nolēmusi braukt. Viņš būtu nometies šās sirmās meitenes priekšā uz ceļiem viņas labsirdības dēļ, skaidrās sirds dēļ, bet viņa to nebija gribējusi. Jā, jā, nekā vairs nevar līdzēt!
Gaitenī ieraudzījis Sāru, viņš dabūja zināt, ka vēstuli atnesis kāds cilvēks no mācītāja mājas. Tātad arī tas bija Dagnijas darbs, viņai izdevies savu nodomu īstenot, viņa bija visu sīki aprēķinājusi un trāpījusi naglai uz galvas. Nē, Dagnija nekad viņam nepiedos!
Visu dienu viņš staigāja — gan klaiņoja pa ielām, gan soļoja turp un atpakaļ pa istabu, gan aizklīda mežā, bet nekur nerada miera. Un visu laiku viņš staigāja, galvu nodūris, nekā neredzošām acīm.
Nākamo dienu viņš pavadīja tāpat. Bija svētdiena, ļoti daudz cilvēku bija iebraukuši no laukiem apmeklēt bazāru un pēdējo reizi noskatīties dzīvās bildes.
Nāgelu no jauna lūdza, lai viņš nospēlē kaut vienu vienīgu reizi; šoreiz viņu aicināt ieradās cits komitejas loceklis — konsuls Andresens, Frederikas tēvs. Bet Nāgels noraidīja arī viņa lūgumu.
Veselas četras dienas viņš staigāja apkārt kā bez prāta, dīvainā, mulsā noskaņā, it kā viņu nodarbinātu tikai viena doma, vienas jūtas. Ik dienu, pat vairākas reizes dienā viņš aizstaigāja līdz Martas mājiņai, lai paskatītos, vai viņa nav atgriezusies. Uz kurieni viņa aizbraukusi? Tomēr, pat ja viņš Martu atrastu, nekas vairs nelīdzētu.
Viņam par labu nekas vairs nevar grozīties!
Reiz vakarā viņš gandrīz saskrējās ar Dagniju. Viņa nāca ārā no kāda veikala un tikko neaizskāra Nāgelu ar elkoni. Viņai noraustījās lūpas, it kā viņa gribētu kaut ko teikt, bet viņa piepeši pietvīka un nekā nebilda. Viņš uzreiz jauno sievieti pat nepazina, samulsumā mirkli apstājās un raudzījās uz viņu, bet tad strauji pagriezās un aizgāja. Viņa sekoja, viņš dzirdēja, ka viņa aizvien paātrina soļus. Nāgelam šķita, ka Dagnija grib viņu panākt, tāpēc arī viņš pielika soli, lai ātrāk tiktu uz priekšu, izbēgtu no viņas; viņš baidījās no Dagnijas, viņa droši vien atkal atnesīs viņam kādu jaunu nelaimi! Beidzot viņš nokļuva līdz viesnīcai, ieskrēja iekšā un, panikas pārņemts, uzdrāzās augšā pa kāpnēm un iebēga savā istabā. Paldies dievam, nu viņš ir glābts!
Tas notika četrpadsmitajā jūlijā, otrdienā…
Otrā rītā šķita, ka Nāgels beidzot pieņēmis kādu lēmumu. Viņa seja šajās nedaudzajās dienās bija ārkārtīgi pārvērtusies, kļuvusi pelnu pelēka un it kā sastingusi, acis bija stiklainas, neizteiksmīgas. Aizvien biežāk gadījās, ka viņš nostaigāja krietnu gabalu pa ielu un tikai tad pamanīja, ka cepuri atstājis viesnīcā.
Tādās reizēs viņš pats sev mēdza sacīt, ka beidzot tam jādara gals, tā tas nevar turpināties, un, to sakot, sažņaudza dūres.
Trešdienas rītā, piecēlies no gultas, viņš vispirms izņēma no vestes kabatas mazo indes pudelīti un sāka to pētīt, saskalojis paoda un atkal iebāza kabatā. Ģērbjoties viņš pēc sena paraduma nodevās bezgalīgām, nesakarīgām pārdomām, kas viņu nemitīgi tirdīja un neļāva gurdajai galvai atpūsties. Viņa smadzenes darbojās trakā, neticamā ātrumā; viņš bija tik satraukts un tik izmisis, ka tikai ar pūlēm valdīja asaras, viņu nomāca tūkstošiem dažādu domu.
Jā, paldies dievam, viņam vēl bija šī mazā pudelīte! Tā ož pēc mandelēm, un šķidrums tajā ir skaidrs kā ūdens. Viņš to ļoti drīz izlietos, ļoti drīz, jo citas izejas nav. Tātad visam beigas. Un kādēļ gan ne? Viņš bija cēlsirdīgi sapņojis paveikt kaut ko ievērojamu šeit, zemes virsū, paveikt kaut ko tādu, ka šolaiku ļautiņi šausmās notrīsētu un sāktu mest krustu, bet nekas nav iznācis, viņam nav veicies… Kādēļ lai viņš neizlietotu šo šķidrumu, kā norādīts? Atlika tikai to izdzert — izdzert bez jebkādas vaikstīšanās. Jā, jā, to viņš darīs, kad būs pienācis laiks, kad sitīs viņa stunda.
Un Dagnija uzvarēs…
Cik neticama vara bija šai jaunajai sievietei, kas likās gluži parasta, ar garu matu pīni un tik rāmu sirdi! Viņš saprata to nelaimīgo, kas nespēja dzīvot bez viņas, to jaunekli, kurš rakstīja par tēraudu un pēdējo «nē». Tagad Nāgels par viņa rīcību vairs nebrīnījās, Karlsens bija atradis izeju, bet ko citu viņš varēja darīt?… Kā iegailēsies viņas tumši zilās acis, kad viņa uzzinās, ka arī es esmu gājis to pašu ceļu! Bet es tevi mīlu arī tāpēc, nevis tikai tavu tikumu dēļ, bet arī tava ļaunuma dēļ. Tu mani izmocīji ar savu augstprātīgo pārākumu — kā gan tu spēj samierināties ar to, ka man ir nevis tikai viena, bet divas acis? Tev vajadzētu atņemt man otru aci, nē, labāk jau abas; kā tu vari samierināties, ka es brīvi staigāju pa ielu un man virs galvas ir jumts? Tu atrāvi man Martu, tomēr es tevi mīlu, un tu zini, ka es tevi tomēr mīlu. Tu smejies par to, un arī tāpēc es tevi mīlu, ka tu smejies par to. Vai tu vari prasīt vēl vairāk? Vai tiešām tev ar to nepietiek? Es mīlu tavas slaidās, baltās rokas, tavu balsi, tavus gaišos matus, tavu dvēseli vairāk par visu pasaulē un nespēju nemīlēt, tāpēc man nav glābiņa. Dievs, stāvi man klāt! Jā, tu vari zoboties un atklāti smieties par mani — vai tam kāda nozīme, Dagnij, ja es tevi mīlu? Tas man ir vienalga. Manis pēc tu vari darīt, kas vien tev ienāk prātā, manās acīs tu būsi tikpat daiļa un mīlestības cienīga, to es ar prieku atzīstu. Tu esi manī vīlusies, tu atzīsti, ka esmu slikts un nožēlojams, domā, ka esmu spējīgs izdarīt jebkuru neģēlību. Tu turēji mani aizdomās, ka es blēdos, kaut vai attiecībā uz savu augumu. Jā, un kas par to? Ja tu tā saki, tad tā tas arī ir, un es atzīšos: manī viss sāk līksmot un gavilēt, ja tu tā saki. Pat, ja tu nicinoši pagriez man muguru un neatbildi vai mēģini mani panākt uz ielas, lai pazemotu, arī tad mana sirds trīs aiz mīlestības pret tevi. Saproti mani, es tagad nemānu nedz tevi, nedz sevi, un, ja tu atkal smiesies, man vienalga, manas jūtas tas nemaina. Ja es reiz atrastu dimantu, es to nosauktu par Dagniju, jo tikai tavs vārds vien iekvēlina manī prieku. Es pat esmu nonācis tiktāl, ka vēlētos dzirdēt tavu vārdu nemitīgi, vēlētos dzirdēt, ka to daudzina visi cilvēki un visi zvēri, un visi kalni, un visas zvaigznes, lai es būtu kurls pret visu pārējo, lai tikai tavs vārds skanētu man ausīs kā nemitīga mūzika dienu un nakti, visu mūžu. Es gribētu tev par godu ieviest jaunu zvērestu, zvērestu visas pasaules tautām — tikai lai slavinātu tevi. Un, ja es tādējādi grēkotu pret dievu un dievs mani brīdinātu, es atbildētu: pieraksti man šo grēku, es par to samaksāšu ar savu dvēseli, kad pienāks laiks, kad sitīs mana stunda…