Cik savādi! Esmu piepeši apstājies savā ceļā, tomēr esmu tas pats, esmu spēkpilns, dzīvs. Man ir dotas visas tās pašas iespējas, es varētu veikt tos pašus darbus, ko agrāk. Kādēļ tad esmu pēkšņi apstājies savā ceļā, it kā man vairs nebūtu nekādu iespēju? Vai tiešām es pats esmu vainīgs? Nezinu, es savu vainu neapzinos.
Es valdu pār visām savām jūtām, man nav nekādu kaitīgu ieradumu, neesmu padevies nevienam netikumam, neskrienu akli briesmās. Domāju tāpat kā agrāk, jūtu tāpat kā agrāk, esmu kungs pār savām kustībām tāpat kā agrāk, arī cilvēkus vērtēju tāpat kā agrāk. Eju pie Martas, zinu, ka viņa ir mans glābiņš, mans labais gars, mans glābējs eņģelis. Viņai ir bail, viņa ļoti baidās, bet beigu beigās viņa vēlas to pašu, ko es, un man piekrīt. Labi! Es sapņoju par rāmu, laimīgu dzīvi. Mēs apmetamies meža vidū, dzīvojam vientuļā būdiņā pie avota, klaiņojam pa mežu, viņai mugurā īsa kleita, man kājās kurpes ar sprādzēm — tieši tā, kā to vēlas viņas labā, jūtīgā sirds. Kāpēc gan ne? Muhameds atnācis pie kalna! Un Marta man līdzi, viņa piepilda manas dienas ar skaidrību un naktis ar mieru, un dievs tas kungs debesīs mūs svētī un pasargā. Bet tad mūsu dzīvē iejaucas pasaule, pasaule ir sašutusi, pasaule uzskata, ka tas ir neprāts.
Pasaule apgalvo, ka neviena prātīga sieviete un neviens prātīgs vīrietis tā nerīkotos, tātad tā rīkoties ir neprāts. Un es nostājos viens pret visiem, cērtu ar kāju pret grīdu un saucu — nē, tas ir prātīgi darīts! Ko tad pasaule zina? Itin nekā! Cilvēks pierod pie kaut kā jauna, pieņem un atzīst to tikai pēc tam, kad šo jauno atzinusi kāda autoritāte; viss šai pasaulē ir tikai pieņēmums, pat tādi jēdzieni kā laiks, telpa, kustība, arī matērija ir tikai pieņēmums. Cilvēki nekā skaidri nezina, viņi tikai pieņem…
Nāgels uz brīdi aizklāja acis ar rokām un pāris reižu pakratīja galvu, it kā sienas būtu sākušas griezties. Viņš stāvēja istabas vidū.
Par ko es patlaban domāju?… Labi, viņa no manis baidās; bet mēs taču vienojāmies. Un savā sirdī es jūtu, ka vienmēr darītu viņai labu. Es gribu pārtraukt visus sakarus ar pasauli, gredzenu es nosūtīšu atpakaļ; esmu mētājies apkārt kā nelga citu nelgu vidū, darījis muļķības, pat spēlējis vijoli, un pūlis sauca: «Labi rūkts, lauva!» Man derdzas atcerēties šo pliekano triumfu, kad kanibāli sita plaukstas, es vairs negribu sacensties ar telegrāfistu no Kabelvogas; es došos uz miera ieleju, pārvērtīšos par mierīgu meža iemītnieku, es lūgšu savu dievu, dziedāšu līksmas dziesmas, kļūšu māņticīgs, skūšos tikai paisuma laikā un sēšu graudus zemē atkarībā no to vai citu putnu klaigām. Un, kad es darbā noguršu, mana sieva iznāks no būdiņas un, durvīs stāvēdama, mīļi man uzsmaidīs un pamās ar roku un es viņu svētīšu un pateikšos viņai par glāsmaino smaidu… Marta, mēs taču vienojāmies, vai ne? Tu beidzot tik noteikti sacīji man «jā», kad es tev visu biju izskaidrojis, tu pati to jau vēlējies, tomēr nekas, nekas no visa tā neiznāca. Tevi aizveda, pēkšņi pārsteidza un aizveda, lai pazudinātu mani, nevis tevi…
Dagnij, es tevi nemīlu, tu visur stājies man ceļā, es neciešu tavu vārdu, tas mani satrauc, es to sakropļoju, saukāju tevi par Dagni un izkaru mēli; uzklausi mani, Kristus dēļ, uzklausi! Es aiziešu pie tevis, kad būs situsi mana stunda un es būšu miris, es parādīšos tev uz sienas ar tādu seju kā krusta kalpam, es pārvērtīšos par ģindeni un tevi vajāšu, lēkāšu tev apkārt uz vienas kājas, un tavas rokas sastings no maniem pieskārieniem. To es gribu darīt. To es izdarīšu, noteikti izdarīšu! Lai dievs pasargā mani no tevis šodien un mūžīgi mūžos, proti, lai velns tevi parauj, to lūdzu no visas sirds…
Nu un tad? Septīto un pēdējo reizi prasu — nu un tad? Tomēr es tevi mīlu, Dagnij, un tu ļoti labi zini, ka es tevi tomēr mīlu un nožēloju visus savus rūgtos vārdus. Nu un tad? Ko tas man līdz? Un kas zina vai tā nav labāk? Ja tu saki, ka tā ir labāk, tad tiešām tā ir labāk, es jūtu tāpat kā tu, esmu ceļinieks, kas ceļā apstādināts.
Bet, ja nu tu būtu vēlējusies, būtu sarāvusi visas saites ar citiem un saistījusies ar mani — lai gan to neesmu pelnījis, tomēr pieņemsim to, — kur tas būtu novedis? Tu gribētu palīdzēt man īstenot manus nodomus, paveikt to, ko man lemts šai pasaulē piepildīt, — bet es tev saku, man ir kauns, mana sirds aiz kauna stājas pukstēt, to iedomājoties vien. Es darītu visu, ko tu gribētu, jo es tevi mīlu, bet savā dvēselē es tāpēc ciestu… Bet kāda jēga, velns parāvis, izdomāt pieņēmumu pēc pieņēmuma, ja tie visi izriet no neiespējamības. Tu negribēji saraut saites ar pārējiem un saistīt savu likteni ar mani, tu ļauni priecājies, smējies un ņirgājies par mani. Bet kāda man daļa gar tevi? Punkts.
Klusums. Ar lielāku niknumu.
Un nu es tev kaut ko teikšu: es izdzeršu šo glāzi ūdens un sūtīšu tevi pie velna. Tu muļķīgi iedomājies, ka es tevi mīlu, ka es tagad vēl apgrūtināšu sevi ar to, kad tūlīt sitīs mana stunda. Es ienīstu tavu mietpilsonisko dzīvīti — tik gludenu, tik pārtikušu un tik tukšu. Es to ienīstu, un dievs ir mans liecinieks, mani pārņem svētas dusmas, kad domāju par tevi. Par ko tu mani būtu pārvērtusi? He-hē, varu apzvērēt, ka tu iztaisītu no manis diženu cilvēku. He-hē, ej un stāsti to saviem mācekļiem! Turpretī es savā sirdī kaunos par taviem diženajiem cilvēkiem…
Dižens cilvēks! Cik daudz pasaulē ir diženu cilvēku? Vispirms — diženie norvēģi, tie ir visdiženākie cilvēki pasaulē. Un tad diženie cilvēki Francijā, Igo un citu dzejnieku zemē. Bet diženi cilvēki ir arī Barnuma balagānā. Un visi šie daudzie diženie cilvēki staigā pa zemeslodi, kas salīdzinājumā ar Saturnu nav lielāka par uti.
Bet dižens cilvēks nav nekāds sīkalītis, dižens cilvēks nevis dzīvo Parīzē, bet uzturas Parīzē. Dižens cilvēks stāv tik augstu, ka redz pāri savai galvai; Lavuazjē lūdzis, lai viņam nenocērt galvu, iekāms viņš nebūs beidzis kādu ķīmisku eksperimentu, bet tas ir tas pats, kas teikt: «Nekāpiet virsū maniem rasējumiem!» He-he-hē, kāda komēdija! Pat ne Eiklids, jā, pat ne Eiklids ar visām savām aksiomām nav pavairojis pasaules vērtības ne par vienu ēru! Ak, cik nabadzīgu, cik pieticīgu cilvēki padarījuši dieva pasauli, cik maz tajā palicis lepnuma!
Diženi cilvēki tiek radīti pavisam nejauši no profesionāļiem, kuriem gadījuma pēc izdevies uzlabot akumulatorus, vai no tiem, kam nejauši pieticis muskuļu spēka ar divriteni izbraukt cauri visai Zviedrijai. Jā, un šos diženos cilvēkus piespiež rakstīt grāmatas, lai viņus pielūgtu vēl vairāk! He-hē, tas tik ir joks, par to ir vērts maksāt naudu! Drīz vien katra kopiena iegādāsies savu diženo cilvēku, kaut kādu juristu vai romānu rakstnieku, vai neredzēti drosmīgu polārpētnieku. Un pasaule kļūs tik gluda un līdzena, ka pārskatīt to būs pavisam vienkārši…
Dagnij, tagad pienākusi mana kārta. Es ļauni priecājos, es smejos par tevi, izņirgāju tevi. Kāda tev daļa gar mani? Es nekad nekļūšu dižens cilvēks…
Bet pieņemsim, ka pasaulē ir ārkārtīgi daudz diženu cilvēku, vesels leģions tāda un tāda lieluma ģēniju. Kāpēc tā nevarētu pieņemt? Nu un tad? Varbūt šis skaitlis man iedvesīs cieņu? Tieši otrādi, jo vairāk viņu būs, jo parastāki viņi liksies. Vai varbūt man rīkoties tā, kā rīkojas visa pasaule? Pasaule allaž paliek uzticīga pati sev, tā pieņem tikai to, kas jau agrāk pieņemts, tā apbrīno šos diženos, krīt ceļos to priekšā, skrien tiem pakaļ, saukdama «urā!». Bet kā lai rīkojos es? Komēdija, īsta komēdija! Diženais cilvēks iet pa ielu, bet viens garāmgājējs piegrūž pie sāniem otram garāmgājējam un saka: «Re, tur iet tāds un tāds dižens cilvēks!» Diženais cilvēks sēž teātrī, un viena skolotāja iekniebj otrai liesajā gurnā un čukst: «Re, tur tajā sānu ložā sēž tāds un tāds dižens cilvēks!» Ha-ha-hā! Un ko dara viņš pats, šis diženais cilvēks? Viņš vēlīgi ļauj sevi cildināt. Jā, tieši tā. Viņš uzskata, ka cilvēkiem ir taisnība, pieņem viņu uzmanību kā pienācīgus meslus, viņš to neatraida, pat nenosarkst. Un kāpēc gan lai viņš nosarktu? Vai tad viņš nav dižens cilvēks?