Arī Dagnija teica, ka tas esot tik skaisti. Dagnij, tā tu teici, un paldies par to, tu mani ar šiem vārdiem darīji tik laimīgu, ka es aiz laimes trīsēju. Atceros ik vārdu un nēsāju tos sev līdzi, kad klīstu pa ceļiem un visu pārdomāju, nevienu tavu vārdu neesmu aizmirsis… Un tagad, kad sitīs mana stunda, tu būsi uzvarējusi. Es vairs negribu tevi vajāt. Negribu tev parādīties naktī uz sienas; piedod, ka tevi izbiedēju, es tā runāju aiz atriebības. Nē, es nākšu pie tevis, kad tu gulēsi, lai apvēdītu tevi baltiem spārniem, bet, kad tu piecelsies, es sekošu tev un čukstēšu mīļus vārdus. Varbūt tu tomēr man uzsmaidīsi. Bet, ja man pašam nebūs balti spārni, ja mani spārni nebūs tik balti, tad es lūgšu kādu no dieva eņģeļiem, lai viņš izdara to manā vietā, bet pats paslēpšos kaktiņā un noskatīšos, kā tu varbūt uzsmaidīsi viņam. Jā, to es darīšu, ja vien iespēšu, lai mazliet vērstu par labu to ļaunumu, ko esmu tev nodarījis. Ak, domājot par to, es priecājos un ilgojos to darīt jau tūliņ! Varbūt es tevi spētu iepriecināt arī citādi. Es varētu dziedāt tev virs galvas svētdienās, kad tu ej uz baznīcu, vai lūgt to darīt eņģelim. Bet, ja viņš negribētu man izlīdzēt, es mestos viņa priekšā ceļos un lūgtos arvien pazemīgāk, līdz beidzot viņš mani uzklausītu. Es apsolītu viņam par to kaut ko labu un pildītu savu solījumu, izdarītu viņam daudz pakalpojumu, ja viņš uzklausītu manu lūgumu… Jā, jā, gan tas man izdosies, es jau tagad degu nepacietībā to sākt, esmu sajūsmināts, domājot par to. Bet mana stunda drīz būs situsi, es pats gādāšu, lai tas notiek drīzāk, un ar prieku to gaidu…
Iedomājieties tikai, kad migla krīt, la-la-la-la-lā…
Laimīgā satraukumā Nāgels noskrēja lejup pa kāpnēm un iegāja ēdamistabā. Viņš joprojām dziedāja. Tad kāds nenozīmīgs atgadījums izjauca viņa līksmo noskaņu un sarūgtināja viņu uz vairākām stundām. Viņš dungodams steigā iekoda brokastis, stāvot kājās pie galda, lai gan nebija viens pats ēdamistabā. Bet, pamanījis, ka divi viesi viņā pikti noraugās, viņš tūliņ atvainojās, teikdams, ka būtu izturējies klusāk, ja viņus būtu ievērojis. Šādās jaukās dienās viņš nekā nedz dzirdot, nedz redzot. Cik brīnišķīgs rīts, un mušas arī jau sīc!
Taču atbildi viņš nesaņēma, abi svešie joprojām izskatījās tikpat īgni un svarīgā izskatā sprieda par politiku. Nāgela līksmā noskaņa uzreiz izgaisa. Viņš apklusa un ātri izgāja ārā no ēdamistabas. Uz ielas viņš tūlīt devās iekšā kādā veikalā, nodrošinājās ar cigāriem un tad, kā parasti, aizsoļoja uz meža pusi. Pulkstenis bija pusdivpadsmit.
Jā, diemžēl cilvēki vienmēr paliek tikai cilvēki! Kaut vai tie divi advokāti vai tirdzniecības aģenti, vai namsaimnieki, vienalga, kas viņi būtu, viņi sēž ēdamistabā un runā par politiku un izskatās tik pikti un īgni tikai tāpēc, ka viņš aiz prieka skaļi dziedājis viņu klātienē. Un gremo savas brokastis lēni un prātīgi, necieš nekādu traucējumu. He-he-hē, abiem noļukuši vēderi un īsi, resni pirksti, servjetes aizbāztas pazodē. Patiesībā vajadzētu iet atpakaļ un viņus pavilkt uz zoba. Kas viņi īsti varētu būt, šie dižciltīgie kungi? Aģenti, kas tirgojas ar labību, lētām ādām vai dievs zina ar ko, varbūt tikai ar māla bļodām. Jā, tādiem nu gan vajadzēja izrādīt īpašu cieņu!
Tomēr viņi vienā mirklī bija izgaisinājuši viņa līksmo noskaņu. Viņiem pat nebija iespaidīgs izskats! Starp citu, viens likās gluži ciešams, bet otram — tam, kurš tirgojas ar ādām, — bija greiza mute, kas likās slīpi iešķelta un atgādināja pogcaurumu. No ausīm līda laukā sirmu spalvu kumšķi. Tpū, īsts ķēms! Bet vai iespējams izpaust savu prieku, nodungojot dziesmiņu, ja tāds lielskungs sēž pie blakus galdiņa!
Jā, cilvēki tiešām vienmēr paliek tikai cilvēki! Kungi spriedelē par politiku, kungi apspriež pēdējo vēlēšanu rezultātus! Paldies dievam, viss vēl nav zaudēts! Varbūt labējo kumpos augumus vēl var glābt! He-he-hē, cik pašapmierināti viņi izskatījās, tā runājot! It kā norvēģu politika būtu kaut kas cits nekā muļķu pārgudrība, kas iejaukta zemniecības javā! Es, Listerbū Ole Olsens, apņemos maksāt septiņdesmit piecas kronas kādai atraitnei Nurlandē, ja par atlīdzību dabūju ceļa būvi par trīssimts kronām Rīfilkā. He-he-hē, zemniecības ieraugs!
Bet, piķis un zēvele, neuzdrīksties dziedāt līksmu dziesmiņu, netraucē stūrtinga deputātu Oli! Citādi tev būs nepatikšanas. Csst — Ole domā, Ole gudro! Par ko viņš prāto? Kādu politisku priekšlikumu rīt iesniegs stūrtingā? He-he-hē, norvēģu sīkās politikas uzticības persona, kuru ievēlējusi tauta, lai viņš iemestu pa replikai komēdijā, ko spēlē uz šās karaļvalsts skatuves, turklāt ieģērbies svētā nacionālā tērpā, ar košļājamās tabakas zelēkli aiz vaiga, ar papīra apkaklīti, kas godīga darba sviedru piemirkusi. Dodiet ceļu šim vīram, velns parāvis, pavirzieties nost, lai viņš var paiet garām!
Žēlīgais dievs, kāpēc skaitļus palielina apaļas, treknas nulles?…
Bet tagad punkts. Pie velna ar visām nullēm! Šī krāpniecība galu galā tā apnīkst, ka vairs negribas pat to pieminēt. Labāk jāiet uz mežu un jāapguļas zem klajas debess — tā ir vairāk piemērota vieta svešiniekam un gājputniem… Uzmeklē sev guļvietu kādā purvainā vietā, izlaidies garšļauku mitrajās sūnās un priecājies, ka pamazām izmirksti. Tu piekļauj galvu zāļu stiebriem un leknajām lapām, tārpiņi un mazas, maigas ķirzaciņas rāpo pa tavām drēbēm, lien pāri sejai un nopēta tevi savām zaļajām, glāsmainajām acīm, un no visām pusēm tevi ieskauj meža klusums un apvēdī liegs vējiņš, bet dievs tas kungs sēž tur augšā debesīs un raugās lejā uz tevi, uz savu visdīvaināko untumu. Ha-ha-hā! Tava oma tūlīt uzlabojas, tevi pārņem neparasts, velnišķīgs prieks, tāds, kādu līdz šim vēl nekad neesi izjutis, tu esi spējīgs darīt visvisādas trakulības, visu, kas vien iešaujas prātā, patiesība un meli sajūk kopā, tu apgriez pasauli ačgārni un uzgavilē, it kā būtu veicis labu darbu. Kādēļ gan ne? Tu esi neizprotamu impulsu varā, atrodies savādā noskaņā un ļaujies tai it kā ļaunas līksmes pārpilns. Tu jūti nepārvaramu dziņu cildināt visu, par ko agrāk esi ņirgājies; tu priecājies, juzdams, ka esi gatavs cīnīties par mūžīgo mieru, tev rodas vēlēšanās sasaukt komisiju pastnieku apavu uzlabošanai, aizlikt labu vārdu par Pontusu Vikneru un publiski aizstāvēt mūžseno pasaules kārtību un dievu to debesu valdnieku. Pie velna visu parādību iekšējo sakarību, tev par to vairs nav nekāda bēda, tu tagad visam vari uzspļaut! «Ho-ho, heijā! Saule spīd sejā!» Vai nav tiesa, tu mazliet ļauj sev vaļu, noskaņo savu arfu un tik aizrautīgi skandini dievam slavas dziesmas un korāļus, ka to nemaz nav iespējams aprakstīt!
Bet no otras puses, tu iekšēji atdodies viļņu varā, vējš gaudo tavā dvēselē, no tās dziļumiem uzmutuļo visādas duļķes. Lai tevi nes, lai tevi nes, cik jauki ir bez pretošanās ļauties šai straumei! Un kādēļ jāpretojas? He-he-hē, vai tiešām vēlīns ceļinieks nedrīkst pavadīt pēdējos mirkļus pēc savas patikas? Jā vai nē? Punkts. Un tu pavadi šos mirkļus tā, kā tev pašam tīk.
Taču darīt varētu daudz ko, varētu izmantot savus spēkus valsts iekšējo lietu risināšanai vai popularizēt Japānas mākslu, vai veicināt Halingdāles dzelzceļa būvi, — nav svarīgi, kādu misiju uzņemies, tikai jāizmanto savi spēki, jāpalīdz kaut ko veikt, tad tu pēkšņi saproti, ka tādam cilvēkam kā J. Hansens, šis cienījamais skroderis, kuram tu reiz liki pašūt svārkus Minūtem, jā, šim Hansenam ir milzīgi nopelni gan kā cilvēkam, gan kā pilsonim, un tu sāc viņu cienīt un beidzot pat mīlēt.