Kādēļ tu viņu iemīli? Aiz patikas, aiz spīts, tā ļaunā prieka dēļ, kas tevi pārņēmis, tāpēc ka tu esi dīvainā noskaņā un ar baudu tai ļaujies. Tu čukstus apliecini viņam savu apbrīnu, tu no visas sirds novēli viņam vislabāko un, iedams prom, iespied rokā, dievs vien zina, kāpēc, savu medaļu par slīcēju glābšanu. Un kādēļ lai to nedarītu, ja tu esi neizprotamu impulsu varā? Bet ar to vēl nepietiek, tu sāc nožēlot, ka savā laikā esi izteicies necienīgi par stūrtinga deputātu Oli. Un tad tu tiešām no visas sirds atdodies šim jaukajam neprātam, ho-ho, un kā vēl atdodies!
Ko gan visu stūrtinga deputāts Ole nav darījis Rīflīkas un visas valsts labā!
Pamazām tev atveras acis — un tu īstajā gaismā ieraugi viņa godīgo un pašaizliedzīgo darbību, un tava sirds atmaigst. Tu vairs nespēj apvaldīt aizgrābtību un pat šņuksti un raudi aiz līdzcietības un savā sirdī zvēri, ka simtkārt viņam atlīdzināsi.
Domas par šo veco vīru, kas nācis no tautas vidus — no darbarūķiem un cīnītājiem — modina tevī svētas un neapvaldāmas jūtas, un aiz saviļņojuma tev gandrīz vai jākauc. Lai cildinātu Oli, tu sāc nomelnot pārējos, visu pasauli, tev sagādā prieku nozākāt citu nopelnus, lai tikai slavinātu Oli, tu meklē visizteiksmīgākās un skaļākās frāzes, lai viņu suminātu. Jā, tu jau sāc apgalvot, ka Ole ir paveicis lielāko daļu no tā, kas vispār paveikts pasaulē, ka viņš uzrakstījis vienreizēju darbu par spektrālo analīzi, darbu, kas noteikti jāizlasa, ka, patiesību sakot, viņš ir tas, kas tūkstoš septiņi simti deviņpadsmitajā gadā uzara visas Amerikas prērijas, ka viņš ir izgudrojis telegrāfu, turklāt bijis pat uz Saturna un piecas reizes runājis ar dievu to kungu. Protams, tu skaidri zini, ka visu to Ole nav darījis, bet izmisīgā līdzjūtībā tomēr apgalvo, ka visu to paveicis viņš, un, gauži raudādams, zvērēdams un lāstus piesaukdams, tu apliecini, ka tieši viņš to ir paveicis. Kādēļ tu tā rīkojies? Aiz grēku nožēlas, lai Olem simtkārt atlīdzinātu. Un tu sāc skaļi dziedāt, lai Oli vēl vairāk slavinātu, jā, tu dziedi nekaunīgas un bezdievīgas dziesmas, tu apgalvo, ka Ole ir radījis pasauli un nolicis sauli un zvaigznes to vietās, tā radīdams arī Visumu. Un tad ar šaušalīgiem lāstiem tu apzvēri, ka tas viss ir skaidra patiesība. Vārdu sakot, nožēla noved tevi līdz savādai, aizraujošai izlaidībai, līdz rafinētai zvērestu pārkāpšanai un īstai dieva zaimošanai.
Un ikreiz, kad tu Olem par godu izsaki kaut ko galīgi nedzirdētu, tu pierauj sev klāt ceļgalus un klusi irgojies par šo lielo gandarījumu, ko beidzot esi sagādājis Olem. Jā, Ole saņem visu pilnā mērā, Ole to ir pelnījis, tāpēc ka tu reiz runāji par viņu necienīgi un tagad to nožēlo. Klusums.
Bet vai es reiz nesacerēju arī neķītru vārsmu par kādu… jā, par kādu nelaiķi… Pag, tā bija kāda jaunava, jā, gluži jauniņa, viņa bija nomirusi un pateicās dievam, ka tas dāvājis viņai miesu, kuru viņa tā arī nebija izmantojusi. Pag, tā bija Mīna Meeka, tagad es to atceros un nosarkstu līdz matu saknēm. Ko gan cilvēks dažreiz bez apdoma neizsaka, bet vēlāk aiz kauna varētu pat kliegt! Tiesa gan, to zina tikai Minūte, tomēr es kaunos pats par sevi. Nemaz jau nerunājot par tām muļķībām, kādas reiz samuldēju par eskimosu un vēstuļu mapi, es to nemūžam sev nepiedošu un aiz kauna varētu vai zemē ielīst… Tikai mieru! Galvu augšā! Pie velna visus sirdsapziņas pārmetumus! Neaizmirsti, ja reiz pienāks diena, kad dievs tas kungs sapulcēs visus taisnīgos savā debesu valstībā, tad tu būsi viņu vidū! Ak dievs, cik tas viss ir garlaicīgi, ak die-ievs, cik garlaicīgi!…
Kad Nāgels ienāca mežā, viņš nometās uz pirmā viršu pauguriņa un paslēpa galvu rokās. Kāds juceklis viņa galvā, kāds bezjēdzīgs domu jūklis! Pēc laiciņa viņš gan bija cieši aizmidzis. Nebija aizritējušas ne četras stundas, kad viņš piecēlās, tomēr atkal iekrita miegā bezgala noguris un izmocīts.
Kad Nāgels pamodās, jau bija vakars. Viņš palūkojās apkārt, saule rietēja, tūlīt tā pazudīs aiz tvaika dzirnavām, putniņi, skaļi vīterodami, laidelējās no zara uz zaru.
Viņa galva bija skaidra, nekādu satraucošu domu, nekāda sarūgtinājuma, viņš jutās pilnīgi mierīgs. Viņš atspiedās pret koka stumbru un iegrima domās. Vai lai viņš to dara tagad? Tagad vai vēlāk, vai nav vienalga? Nē, vispirms vēl jānokārto dažādi pienākumi, jāaizraksta māsai, jāatstāj Martai par atmiņu neliela naudas summa aploksnē, šovakar viņš vēl nevar mirt. Viņš nav samaksājis arī rēķinu viesnīcā, arī par Minūti gribētos parūpēties…
Lēnām viņš devās atpakaļ uz pilsētu. Bet rītvakar tas notiks — pusnaktī, bez jebkāda efekta, ātri un vienkārši, ātri un vienkārši!
Vēl pulksten trijos no rīta viņš stāvēja savā istabā pie loga un raudzījās uz tirgus laukumu.
XIX
Nākamajā naktī ap divpadsmitiem Nāgels beidzot izgāja no viesnīcas. Viņš nebija paveicis nekādu īpašu sagatavošanos, tikai aizrakstījis māsai un ielicis aploksnē nedaudz naudas Martai; visas viņa mantas un ceļa somas, vijoles futrālis un vecais krēsls, ko viņš te bija nopircis, vēl atradās savās vietās, bet uz galda bija izmētātas dažas grāmatas. Arī rēķinu viņš nebija samaksājis, to bija galīgi aizmirsis. Īsi pirms aiziešanas viņš bija palūdzis Sāru, lai noslauka putekļus no palodzēm, un Sāra to apsolīja izdarīt, lai gan jau bija vēls; pēc tam viņš rūpīgi nomazgāja seju un rokas un tad izgāja no istabas.
Visu laiku viņš bija mierīgs, gandrīz vai apātisks. Ak tu mīļais dievs, tad nu gan bija ko uztraukties un sacelt traci! Gadu agrāk vai vēlāk — kāda tam nozīme? Turklāt viņš šo domu jau bija lolojis ilgu laiku. Tagad viņam vairs nebija spēka, daudzās vilšanās, nepiepildītās cerības, liekulība, šīs visu apkārtējo cilvēku smalkās, diendienīgās blēdības bija viņu galīgi nogurdinājušas. Viņš iedomājās Minūti, kam arī nebija aizmirsis atstāt aploksni ar nelielu summu, kaut gan zināma neuzticība šim nožēlojamam, greizajam kroplim viņu nekad nebija pametusi. Viņš iedomājās arī Stēnersena kundzi, šo slimīgo, astmas mocīto sievieti, kas tomēr krāpa savu vīru visu acu priekšā, ne ar vaibstu sevi nenododama. Atcerējās Kammu, šo sīko, naudkāro sievišķīti, kas visur viņu uzmeklēja un mānīgā jūtu uzplūdā stiepa viņam pretī savas alkatīgās rokas, lai dziļāk iebāztu tās viņa kabatās. Austrumos un rietumos, dzimtenē un svešumā — cilvēki visur palika tikai cilvēki, viņš par to bija pārliecinājies. Tā pati pliekanība, tā pati nekaunība un māneklība — sākot ar ubagu, kas staigā apkārt, apsaitējis pilnīgi veselu roku, un beidzot ar zilajām debesīm, kuras, kā zināms, ir tikai ozons. Un viņš pats, vai viņš ir labāks? Nē, nē, viņš nav labāks! Bet nu pienācis viņa gals!
Viņš gāja pa piekrasti, lai vēlreiz paskatītos uz kuģiem, un, iedams garām pēdējai piestātnei, piepeši novilka no pirksta dzelzs gredzenu un iesvieda to jūrā. Viņš redzēja, ka gredzens iekrīt ūdenī tālu no krasta. Tā pēdējā brīdī viņš tomēr mēģināja atbrīvoties no visām šīm mistifikācijām.
Pie Martas Gudes mājiņas viņš apstājās un pēdējo reizi paraudzījās iekšā pa logu.
Iekšā bija kluss tāpat kā visas šīs dienas, neredzēja nevienas dzīvas dvēseles.
— Ardievu! — viņš sacīja.
Un tad gāja tālāk.
Neapzināti viņš nogriezās uz mācītāja mājas pusi. Tikai tad, kad mežmalā pavīdēja gaišais pagalms, Nāgels saprata, cik tālu atnācis. Viņš apstājās. Uz kurieni viņš iet? Ko viņš te meklē? Kāpēc staigā šo ceļu? Lai pēdējo reizi paskatītos uz diviem logiem otrajā stāvā un veltīgi cerētu ieraudzīt seju, ko nekad, itin nekad tur nebija redzējis, — nē, tur viņš neies! Droši vien viņš visu laiku bija domājis to darīt, bet nedarīs! Viņš vēl brīdi stāvēja un ilgainiem skatieniem lūkojās uz mācītāja māju, viņš svārstījās, viņu vilināt vilināja…