— Ardievu! — viņš atkal teica.
Tad aši pagriezās un devās projām pa ceļu, kas veda uz mežu.
Tagad varēja iet, vienalga, kur, un nomesties pirmajā mežnorā. Galvenais, bez jebkāda aprēķina, bez sentimentalitātes. Ko gan Karlsens nebija izdomājis savā smieklīgajā izmisumā! It kā šī nenozīmīgā rīcība ir tik rūpīgas sagatavošanās vērta!…
Viņš ievēroja, ka vienai kurpei atrisusi saite, apstājās, uzlika kāju uz ciņa un saiti sasēja. Pēc tam viņš apsēdās.
Viņš bija apsēdies neapzināti, pats to nemanīdams. Viņš paraudzījās apkārt: garas egles, visapkārt garas egles, tikai vietumis virsājā kuplo kāds kadiķis. Labi. Labi!
Tad viņš izņem kabatas grāmatiņu un ieliek tajā vēstuli Martai un Minūtem.
Atsevišķā nodalījumā noglabāts papīrā ietīts Dagnijas mežģīņotais mutautiņš. Viņš to izņem, vairāk reižu noskūpsta, sažņaudz rokā un atkal noskūpsta, tad sāk lēnām plēst sīkās strēmelītēs. Tas aizņem diezgan ilgu laiku, pulkstenis jau ir viens, tad pusdivi, bet viņš tikai plosa un plosa šīs strēmelītes — arvien sīkākas un sīkākas. Beidzot mutautiņu vairs nevar ne pazīt; kad no tā palikuši tikai pavedieni, viņš pieceļas un paliek tos zem akmens, rūpīgi paslēpj, lai neviens nevarētu atrast, un tad atkal apsēžas. Jā, nu laikam ir viss… Viņš pūlas atcerēties, ko vēl vajadzētu darīt, bet vairs tiešām nekas nenāk prātā. Tad viņš uzvelk pulksteni, kā allaž mēdz darīt vakaros pirms likšanās gulēt.
Pētījoši viņš raugās apkārt — mežā jau satumsis, bet, liekas, nav manāms nekas aizdomīgs. Nāgels ieklausās, aiztur elpu un atkal ieklausās, bet nav dzirdama neviena skaņa — putni apklusuši, mežs šķiet kā izmiris, ir liega, klusa nakts. Nāgels iebāž pirkstus vestes kabatā un izvelk mazo pudelīti.
Pudelītei ir stikla aizbāznis, pār to trīskārša papīra cepurīte, kas apsieta ar zilu aptiekas lentīti. Viņš atraisa lentīti un izvelk aizbāzni. Šķidrums ir dzidrs kā ūdens, ar vieglu mandeļu smaržu. Viņš pieliek pudelīti pie acīm — tā ir līdz pusei pilna. Tai mirklī tālumā nodun dīvaina, stiepta skaņa — divi dobji sitieni, pilsētā pulkstenis nosit divi. Nāgels čukst: «Tā stunda ir situsi!» — strauji pieliek pudelīti pie mutes un iztukšo.
Brīdi viņš vēl sēž tai pašā pozā, aizvēris acis, vienā rokā turēdams pudelīti, otrā — aizbāzni. Tas viss notika tik viegli un dabiski, ka viņš pat lāgā nepaguva to aptvert. Tikai mazliet vēlāk sāka rosīties domas, viņš atvēra acis un izmisis paraudzījās apkārt. Tātad itin visu — kokus, debesis, zemi viņš nemūžam vairs neredzēs! Cik dīvaini! Inde jau lēnām sāk iedarboties, izplatās pa visiem asinsvadiem, iesūcas visos audos, izlauž ceļu uz zilajām artērijām, drīz sāksies konvulsijas, bet pēc tam viņš sastings.
Viņš skaidri juta mutē rūgtu garšu, mēle savilkās aizvien vairāk un vairāk. Viņš sāka izdarīt kaut kādas bezjēdzīgas kustības, lai pārliecinātos, ciktāl jau ir miris, sāka skaitīt kokus, saskaitīja līdz desmit un tad pārtrauca. Vai tiešām viņš nomirs, nomirs tieši šonakt? Nē, nē! Nē, tikai ne šonakt, nē! Cik tas viss ir savādi!
Jā, viņš nomirs, viņš skaidri jūt, ka zilskābe darbojas viņa iekšās. Nē, kādēļ tieši tagad, kādēļ tūliņ? Augstais dievs, tikai ne tūliņ! Nē, tas taču nenotiks? Kāpēc jau tumst acīs? Kā šalko mežs, lai gan nav vēja! Un kādēļ pār koku galotnēm joņo sarkani mākoņi?… Ak, tikai ne tūliņ, tikai ne tūliņ! Nē, dzirdi, nē! Ko lai es daru? Es negribu! Žēlīgais dievs, ko lai es daru?
Un pēkšņi viņa galvā sāk griezties vesels domu jūklis. Viņš vēl nav sagatavojies, viņam vēl jānokārto tūkstošiem dažādu lietu! Viņa smadzenēs uzliesmo tas viss, ko viņam vēl vajadzēja paveikt. Viņš vēl nav samaksājis rēķinu viesnīcai, viņš to ir aizmirsis, jā, dievs zina, ka viņš aizmirsis un grib tagad visu nokārtot! Nē, nāvei šonakt vēl jāapžēlojas par viņu! Žēlastību, žēlastību kaut uz vienu stundu, mazliet vairāk par vienu stundu! Augstais dievs, viņš taču aizmirsis vēl uzrakstīt kādu vēstuli, ļoti svarīgu vēstuli, kaut vai dažas rindiņas kādam cilvēkam Somijā, no tā ir atkarīgs viņa mantojuma liktenis!…
Šai izmisumā viņa galva darbojās tik skaidri un saspringti, ka viņš pat iedomājās savus avīžu abonementus. Nē, tos viņš nebija atteicis, avīzes tātad joprojām piesūtīs, tās pienāks bez apstājas, pieblīvēs viņa istabu no grīdas līdz griestiem. Ko lai viņš iesāk? Viņš taču jau ir pa pusei miris!
Ar abām rokām viņš plēš viršus, valstās pa zemi, nometas uz vēdera, bāž pirkstus rīklē, lai sāktos vemšana, — viss velti! Nē, viņš negrib mirt, negrib nedz šonakt, nedz rīt, viņš vispār negrib nekad mirt! Viņš grib dzīvot, jā, mūžīgi dzīvot un redzēt sauli!
Viņš negrib, lai šie nedaudzie pilieni indes paliek viņā, viņš tos izvems, pirms tie viņu nogalinājuši. Jāvemj, drīzāk jāvemj, velns un deviņi pērkoni!
Neprātīgās bailēs viņš pietrūkstas kājās un sāk skraidīt pa mežu, meklēdams ūdeni. Viņš kliedz: «Ūdeni! Ūdeni!» Atbalss tālu atskan mežā. Tā viņš trako labu laiku, metas uz visām pusēm, atduras pret koku stumbriem, lec pāri kadiķiem un skaļi vaid. Ūdeni viņš neatrod. Beidzot viņš paklūp un nokrīt garšļauku, plēš ar rokām viršus un jūt vieglas sāpes kreisajā vaigā. Viņš pūlas piecelties kājās, bet kritiens viņu it kā apdullinājis, viņš atkal saļimst, kļūst aizvien gurdāks un gurdāks un vairs necenšas kustēties.
Tātad tam jānotiek, tur vairs nekā nevar līdzēt! Dievs debesīs, viņam tomēr jāmirst! Varbūt, ja viņam pieticis spēka atrast ūdeni, viņš būtu glābts! Ak, vai, cik nožēlojami viss beidzas, bet kādreiz viņš bija tik pārpilns cerību! Tagad viņam jāmirst no indes zem klajas debess! Bet kādēļ viņš vēl nav sastindzis? Viņš vēl var pakustināt pirkstus, mirkšķināt plakstus. Ak, cik ilgi tas velkas, cik ilgi!
Viņš pārlaiž roku pār seju — tā ir salta un gluži slapja no sviedriem. Viņš bija nokritis ar seju pret zemi un palika tā guļam, nemēģinādams pat pagriezties. Ik loceklis vēl trīsēja, pār vaigu tecēja asinis, bet viņš mierīgi ļāva tām plūst. Cik ilgi tas velkas, ak, dievs, cik ilgi! Viņš pacietīgi guļ un gaida.
Viņš atkal dzird sitam torņa pulksteni, tagad jau nosit trīs. Viņš ir pārsteigts. Vai tiešām inde pēc stundas vēl nav iedarbojusies un viņš nav miris? Viņš paceļas uz elkoņa un paskatās rokas pulkstenī. Jā, trīs. Cik ilgi tas viss velkas!
Jā, varbūt ir labāk, ka viņš nomirst! Pēkšņi viņš atcerējās Dagniju, kurai gribēja dziedāt katru svētdienas rītu un vispār darīt tik daudz laba, un samierinājās ar savu likteni, pat asaras sanesās viņam acīs. Viņš galīgi atmaiga, lūdza dievu, klusi raudāja un pārdomāja visu, ko grasījās darīt Dagnijas dēļ. Ai, kā viņš viņu sargās no visa ļauna! Varbūt jau rīt varēs aizlidot pie viņas un būt tuvumā, mīļais dievs, kaut viņš jau rīt varētu izdarīt tā. ka viņa pamostas, priekā starodama! Cik peļami, ka pirms mirkļa viņš nevēlējās mirt, lai gan zināja, ka tādējādi varētu sagādāt viņai prieku.
Jā, viņš to nožēlo un izlūdzas piedošanu; viņš nesaprot, par ko tad domājis. Bet nu Dagnija var uz viņu paļauties, viņš gaidīt gaida, ka varēs ielaisties viņas istabā un nostāties viņas gultas galvgalī, Pēc dažām stundām, varbūt jau pēc stundas viņš būs tur, jā, noteikti būs. Viņš palūgs kādu eņģeli, lai to izdara viņa vietā, ja pats nevarēs; viņš šim eņģelim apsolīs kaut ko ļoti labu. Viņš sacīs: «Es neesmu balts, tāpēc nedrīkstu, bet tu esi balts, tu drīksti, pēc tam tu varēsi darīt ar mani visu, ko gribi. Tu izbrīnījies skaties uz mani, tāpēc, ka esmu melns? Protams, esmu melns, bet kas tur ko brīnīties? Esmu ar mieru būt melns vēl miljoniem gadu, ja tu man parādīsi žēlastību, kādu es tev lūdzu, bet, ja tu katru svētdienu dziedāsi viņai, tad varēsi pielikt vēl miljoniem gadu, ja tev tā patiks. Es nemeloju, es atradīšu vēl daudz, ko tev piedāvāt, sevi nesaudzēšu, tikai uzklausi mani! Un tu nelidosi viens, es tevi pavadīšu, tevi panesīšu, vēcināšu spārnus par mums abiem, to es darīšu ar prieku, es tevi nenotraipīšu, lai gan esmu melns. Es darīšu visu, un tu varēsi atpūsties. Varbūt es tev kaut ko uzdāvināšu par to. Kaut ko, kas tev noderēs; ja saņemšu kādu dāvanu, tūlīt atdošu to tev. Kas zina, varbūt arī es kaut kā varēšu tev pakalpot…