Sāra skaļi un sirsnīgi iesmējās. Ko lai viņa iesāk ar kažoku?
Nu jā, viņai taisnība, bet lai viņa dara ar to, ko grib. Taču kažoks viņai jāņem, viņam par lielu iepriecinājumu noteikti jāņem… Viņa tik līksmi smējās, ka arī Nāgels sāka smieties un jokoties. Ak tu dieniņ, cik viņai skaisti pleci! Bet, vai viņa ticot vai neticot, viņš esot redzējis arī citus viņas krāšņumus. Reiz viņš ēdamistabā caur durvju spraugu vērojis, kā viņa slauka griestus, brunči viņai bijuši augstu uzsprausti, jā, jā, ļoti augstu virs ceļiem, un viņš redzējis dievišķīgu stilbu, apbrīnojami skaistu stilbu!
He-he-hē! Bet, lai nu kā, viņš nolēmis viņai šodien vēl pirms saulrieta uzdāvāt rokas sprādzi. Viņa to saņemšot jau pēc dažām stundām neapšaubāmi saņemšot. Turklāt lai neaizmirstot — arī kažoks piederot viņai…
Cik dīvains cilvēks! Vai viņš ir galīgi jucis? Sāra smējās, bet jutās mazliet izbijusies par šo savādo rīcību. Aizvakar viņš veļas mazgātājai, kas atnesusi viņam tīro veļu, bija iedevis daudz vairāk naudas, nekā viņai pienācās, bet šodien grib atdāvināt Sārai kažoku. Arī pilsētā par viņu klīda visvisādas valodas.
XX
Jā, viņš likās jucis, galīgi zaudējis prātu. Tā droši vien arī bija. Lai Sāra viņam piedāvāja ko piedāvādama — kafiju, pienu, tēju, pat alu, — tomēr viņš, tikko apsēdies pie galda, tūliņ piecēlās, nemaz nepieskāries ēdienam. Viņš pēkšņi bija atminējies, ka tieši šajā laikā Marta mēdz iet uz tirgu pārdot olas; varbūt viņa jau ir atgriezusies. Tā būtu laimīga sagadīšanās, ja viņš Martu atkal satiktu šodien, tieši šodien. Viņš devās uz savu istabu un nostājās pie loga.
Viņa skatienam pavērts viss tirgus laukums, bet Marta nekur nav redzama. Viņš gaida pusstundu, tad stundu, spraigi vēro visu, kas notiek visās malās, bet veltīgi.
Beidzot viņa uzmanību saista kāda scēna, kas noris pie pasta un pulcina aizvien vairāk ziņkārīgo. Skatītāju aplenkts, smilšainās ielas pašā vidū jocīgi lēkā Minūte.
Mugurā viņam nav svārku, viņš novilcis arī kurpes; viņš nemitīgi slauka sviedrus un, beidzis dejot, salasa ēras. Jā, Minūte atsācis veco nodarbošanos, atkal dejo tirgus laukumā.
Nāgels nogaida, kamēr Minūte beidzis dejot un cilvēki izklīduši, tad aizsūta pēc Minūtes. Un Minūte uznāk augšā kā vienmēr godbijīgs, galvu un acis nodūris.
— Man jums ir vēstule, — Nāgels saka. Viņš pats iebāž Minūtem kabatā vēstuli un sāk runāt: — Jūs man esat sagādājis nepatīkamus brīžus, mīļais draugs, esat mani izmuļķojis, apvedis ap stūri tik veikli, ka varu jūs uzlielīt, lai gan, atklāti sakot, dusmojos uz jums. Starp citu, vai jums ir laiks? Vai atceraties, ka reiz es solīju jums kaut ko paskaidrot? Tagad esmu nolēmis to izdarīt, atzīstu, ka pienācis īstais brīdis.
Bet vispirms atļaujiet jautāt: vai esat pilsētā dzirdējis klīstam tādas runas, ka es esot jucis? Atļaujiet jūs nomierināt — jucis es neesmu, to jau jūs pats redzat, vai nav tiesa? Atzīstos, ka pēdējā laikā biju mazliet satraukts, jo man gadījās pieredzēt daudz ko nepatīkamu, bet acīmredzot tā bija lēmis liktenis. Bet tagad esmu atkal nomierinājies, viss ir kārtībā. To, lūdzu, lieciet vērā… Laikam veltīgi jums kaut ko piedāvāt iedzert?
Nē, dzert Minūte nevēlējās.
— To jau es zināju… Vārdu sakot, es jums neuzticos, Gregor. Jūs, protams, sapratīsiet, ko es domāju. Jūs mani tik veikli piekrāpāt, ka es uz jums vairs nevaru paļauties. Jūs esat mani apvedis ap stūri kādā ļoti svarīgā lietā, protams, pilnīgi nesavtīgi, aiz lielas labsirdības, bet, lai būtu kā būdams, jūs tomēr esat mani izāzējis.
Vai šī mazā pudelīte ir bijusi jūsu rokās? Minūte pašķielē uz pudelīti un klusē.
— Tajā bija inde, tā ir izlieta un pudelīte no jauna līdz pusei piepildīta ar ūdeni; pagājušajā naktī man gadījās pārliecināties, ka tajā ir tīrs ūdens.
Minūte joprojām klusē.
— Redzat, patiesībā nekas ļauns nav izdarīts. Tam, kas to darījis, ir bijis labs nodoms — novērst nelaimi. Un to esat izdarījis jūs.
Klusums.
— Vai nav tiesa?
— Jā, — Minūte beidzot atbild.
— Un, jūsuprāt, tas darīts pareizi, bet es uz to raugos pavisam citādi. Kādēļ jūs to darījāt?
— Es domāju, ka varbūt jūs… Klusums.
— Jā, redzat nu! Bet jūs maldāties, Gregor, jūsu labā sirds jūs maldinājusi. Vai tad tonakt, kad jūs paņēmāt līdzi pudelīti, es neteicu skaidri un gaiši, ka man nav drosmes iedzert indi?
— Bet es tomēr baiļojos, ka tik jūs to neizdarāt. Un jūs to esat izdarījis.
— Es to esmu izdarījis? Ko jūs runājat? Jūs pats sevi esat izmuļķojis, mīļais cilvēk! Tiesa, es šonakt iztukšoju pudelīti, bet ievērojiet: es tās saturu nenogaršoju.
Minūte pārsteigts raugās Nāgelā.
— Redzat nu, dabūjāt garu degunu! Jūs pastaigājaties naktī pa pilsētu, aizejat līdz ostmalai un ieraugāt kaķi, kas briesmīgās sāpēs un mokās skraida pa krastu. Jūs, gluži dabiski, apstājaties un skatāties, kas šim kaķim noticis, un pamanāt, ka dzīvniekam kaut kas iesprūdis rīkle, tuvāk aplūkojot, izrādās, ka tas ir makšķeres āķis. Kaķis rīstās un raustās, bet nevar āķi dabūt nedz ārā, nedz arī to norīt, no mutes kaķim tek asinis. Labi, jums galu galā izdodas kaķi saķert, jūs mēģināt āķi izvilkt, bet kaķis aiz sāpēm ir gluži traks, apsviežas uz muguras, neganti skrāpējas un iecērt nagus jums vaigā, redzat, man vaigs ir saskrāpēts. Bet kaķis jau smok, tam no mutes plūst asinis.
Ko lai dara? Tā stāvot un domājot, jūs dzirdat, ka baznīcas pulkstenis nosit divi, tātad ir pārāk vēls, lai meklētu kaut kur palīdzību, — pulkstenis jau ir divi. Tad piepeši atceraties, ka jums kabatā, par laimi, ir pudelīte ar indi; jūs gribat izbeigt dzīvnieka mokas un ielejat tam kaklā pudelītes saturu. Kaķis domā, ka ir ierijis kaut ko briesmīgu, savelkas čokurā, mežonīgām acīm raugās apkārt, ar pēkšņu lēcienu izraujas no jūsu rokām un no jauna sāk skraidīt gar ostmalu. Ko nu? Jā, pudelītē ir bijis tikai ūdens, nogalināt tas nevar, un kaķis joprojām skraida ar āķi kaklā, noasiņo un rīstīdamies tvarsta gaisu. Agri vai vēlu viņš noasiņos vai bezpalīdzīgi nosmaks, aiz bailēm iebēdzis kādā ūķī…
— Es to darīju labā nolūkā, — Minūte saka.
— Protams! Jūs visu darāt tikai labākajā un godīgākajā nolūkā. Jūs vispār nevar pieķert darām kaut ko sliktu, un šī smalkā un labdarīgā blēdība ar manu indi jums nav nekas jauns. Tā, piemēram, jūs nupat dejojāt tirgus laukumā. Es stāvēju te pie loga un skatījos, negribu jums pārmest, ka jūs tā darījāt, tikai gribu vaicāt: kādēļ bijāt novilcis kurpes? Tagad jums kurpes ir kājās, kāpēc jūs tās novilkāt, pirms sākāt dejot?
— Lai nenodrāztu.
— Tieši tā jau es domāju! Es zināju, ka jūs tā atbildēsiet, tādēļ arī vaicāju. Jūs esat pati bezgrēcība, tiesa gan, ar kurpēm kājās, visšķīstākā dvēsele šajā pilsētā. Jūs esat tik labs un nesavtīgs, bez vainas un bez viltus. Reiz es jūs gribēju pārbaudīt, pierunāt, lai par krietnu atalgojumu esat ar mieru parakstīties par tēvu svešam bērnam. Un, lai gan jūs esat nabags un nauda jums ārkārtīgi noderētu, jūs tomēr šo piedāvājumu uzreiz noraidījāt. Jūsu dvēseli pārņem satraukums, tikai iedomājoties šādu netīru darījumu, un es nekā nepanācu, lai gan piedāvāju divsimt kronu. Būtu es toreiz zinājis to, ko zinu tagad, es nebūtu jūs tik rupji aizskāris. Toreiz es jūs vēl lāgā nepazinu, turpretī tagad man ir skaidrs, ka jūs vienlaikus gan jāpaskubina, gan jāapvalda. Nu labi!… Bet atgriezīsimies pie tā, par ko runājām. Tas, ka jūs novelkat kurpes un dejojat kailām kājām, tomēr nepievērsdams tam cilvēku uzmanību, paciezdams sāpes un nežēlodamies, — tieši tas ir jums visai raksturīgi. Jūs nežēlojaties, nesakāt: redzat, es novelku kurpes, lai tās nenodeldētu, tas man jādara, jo esmu ļoti nabadzīgs! Nē, jūs darbojaties, ja man tā atļauts teikt, klusībā. Jūs vadāties pēc principa — nekad un nevienam neko nelūgt, tomēr, pat muti neatverot, dabūjat visu, ko vēlaties. Jūs esat pilnīgi nevainojams kā citu, tā arī savās acīs.