Aizrādījis uz šo rakstura vilcienu, es turpinu — esiet pacietīgs, beigu beigās es nonākšu pie paskaidrojuma… Reiz jūs kaut ko teicāt par Gudes jaunkundzi, es par šiem vārdiem daudz esmu domājis; jūs teicāt, ka viņa varbūt nemaz nav tik nepieejama, ja tikai prot gudri rīkoties, vismaz jūs katrā ziņā esot kaut ko panācis…
— Nē, bet…
— Redzat, es visu atceros. Tas notika tajā vakarā, kad mēs abi te sēdējām un dzērām, proti, dzēru es, bet jūs skatījāties. Jūs tad sacījāt, ka Marta — jā, jūs viņu saucāt tikai par Martu un arī pastāstījāt, ka viņa jūs vienmēr saukusi par Juhannesu.
Redzat, arī to es atceros. Un jūs stāstījāt, ka nonācis tiktāl, ka Marta pat atļāvusi jums visu, turklāt jūs izdarījāt kādu piedauzīgu kustību ar rādāmo pirkstu, to teikdams…
Minūte pietrūkstas kājās, viņš ir tumši pietvīcis un skaļi sauc:
— To es nekad neesmu teicis! Nekad!
— Jūs to neesat teicis? Ko es dzirdu? Vai tiešām jūs to neesat teicis? Vai man vajadzēs pasaukt Sāru, lai viņa to apliecina, jo mūsu sarunas laikā atradās blakus istabā un caur šīm plānajām sienām noklausījās katru vārdu? Kaut ko tādu nudien neesmu pieredzējis! Tagad jūs ar savu liegšanos man visu izjaucāt. Es labprāt jūs būtu iztaujājis mazliet tuvāk par to, tas mani interesē, un esmu bieži par to domājis, bet, ja nu jūs noliedzat, ka esat to teicis, tad nekā! Starp citu, apsēdieties un nedomājiet skriet projām pa galvu pa kaklu kā toreiz. Nekas neiznāks, es aizslēdzu durvis.
Aizdedzis cigāru, Nāgels pēkšņi it kā atģidās.
— Nē, ak tu pasaulīt! — viņš izsaucas. — Dievs lai man piedod, es tiešām esmu kļūdījies! Gregora kungs, izlūdzos piedošanu, tas tiesa, jūs to neteicāt! Aizmirstiet to, dārgais draugs! To teica kāds cits, nevis jūs, tagad es atceros, es to dzirdēju pirms dažām nedēļām. Kā gan es varēju iedomāties, ka jūs apkaunosiet dāmu, bet vispirms apkaunosiet pats sevi, turklāt vēl tādā veidā! Nesaprotu, kā tas man varēja ienākt prātā, es laikam tomēr esmu mazliet jucis… Klausieties, es atzīstu savu vainu un tūliņ izlūdzos piedošanu. Tātad tomēr neesmu galīgi jucis, vai nav tiesa? Ja es runāju juceklīgi un pārāk uzstājīgi, tad nedomājiet, ka es to daru ar nolūku, es nepavisam negribu jūs apmulsināt. Tas jau arī nemaz nebūtu iespējams, jo jūs pats nesakāt ne vārda. Nē, es tādēļ runāju tik dīvaini, tik satraukti, ka pakļaujos acumirklīgai noskaņai. Atvainojiet, ka novēršos no galvenā. Jūs varbūt kļūstat nepacietīgs un gaidāt paskaidrojumu?
Minūte klusē. Nāgels pietrūkstas kājās un sāk nervozi staigāt pa istabu no loga līdz durvīm un atpakaļ. Piepeši viņš apstājas, acīmredzot viņam pēkšņi tas viss apnicis un apriebies, un viņš gurdi saka:
— Es nudien vairs negribu ar jums spēlēties kā kaķis ar peli, teikšu jums atklāti, ko domāju. Jā, līdz šim runāju ar jums juceklīgi, to es darīju ar nodomu, gribēdams jūs samulsināt un kaut ko no jums izvilkt. Izmēģinājos visādi, bet nekas neiznāk, tas mani tikai nogurdina. Bet labi, tagad došu jums solīto paskaidrojumu, Gregor. Esmu pilnīgi pārliecināts, ka sirds dziļumos jūs esat nelietis. Jā, nelietis.
Minūte atkal sāka drebēt, baiļpilnās acis apmulsumā šaudījās apkārt, bet Nāgels turpināja: — Jūs nesakāt ne vārda, spēlējat tālāk savu lomu? Es jūs pat nevaru izkustināt no vietas, jums piemīt kāds dīvains, mēms spēks; es jūs apbrīnoju, un jūs manī radāt neparastu interesi. Vai atceraties to reizi, kad es visu vakaru runāju un nenolaidu no jums acis, un ievēroju, ka jūs nodrebējāt no maniem vārdiem. Es tā rīkojos, lai jūs izdibinātu. Esmu jūs allaž vērojis un daždažādi mēģinājis pieķert, bet atzīstos, gandrīz vienmēr bez jebkādiem panākumiem, jo jūs ir grūti aizvainot. Taču ne mirkli neesmu šaubījies, ka jūs esat kluss, slepens grēcinieks. Man pret jums nav nekādu pierādījumu. Jā, diemžēl tādu nav, tāpēc varat būt pilnīgi mierīgs, tas viss paliks tikai starp mums. Bet vai jūs varat saprast, ka esmu pārliecināts par savu taisnību, kaut arī man nav nekādu pierādījumu? Redzat, to jūs nespējat aptvert.
Tomēr jūs mēdzat nodurt galvu, kad mēs par kaut ko runājam; jūsu acīm ir īpaša izteiksme, jūs reizēm tās netīkami mirkšķināt, kad izrunājat dažus vārdus vai kad mēs pieskaramies vienam vai otram jautājumam; arī jūsu balsī vienmēr dzirdamas it kā nopūtas. Ak, šī balss! Un, beidzot, visa jūsu personība rada manī antipātijas. Es jau iztālēm jūtu, ka jūs tuvojaties, un mana dvēsele jau sāk trīcēt aiz nepatikas. Jūs to nesaprotat? Es arī ne. Tomēr tā tas ir. Dievs vien to zina, ka patlaban man ir tāda sajūta, ka eju pa īstām pēdām, taču nevaru jūs pieķert, jo man nav pierādījumu.
Pēdējo reizi, kad jūs te bijāt, es jums vaicāju, kur jūs atradāties sestajā jūnijā. Vai zināt, kādēļ es to vaicāju? Sestais jūnijs taču ir Karlsena nāves diena, es pat iedomājos, ka jūs esat nogalinājis Karlsenu. Minūte atkārto kā no mākoņiem nokritis:
— Es esot nogalinājis Karlsenu? — Un atkal apklust.
— Jā, līdz šim es tā domāju. Turēju jūs tādās aizdomās, tiktāl mani bija novedusi mana dziļā pārliecība, ka jūs esat nelietis. Tagad es tā vairs nedomāju, atzīstos, ka esmu alojies, esmu gājis par tālu un lūdzu piedošanu. Vai nu jūs man ticat, vai ne, tomēr mani dziļi apbēdina, ka esmu bijis pret jums tik netaisns. Tāpēc bieži vakaros vienatnē lūdzu jums piedošanu. Un, kaut arī šajā ziņā esmu maldījies, tomēr joprojām neatsakos no pārliecības, ka jūs esat neķītrs un zemisks cilvēks, dievs lai mani soda, bet tā tas ir! To es jūtu ar katru nervu šķiedriņu, un tagad, kad stāvu te un raugos uz jums, varu apzvērēt pie dieva, ka tā tas ir. Kāpēc esmu par to tik stingri pārliecināts?
Lieciet vērā — sākumā man nebija ne mazākā pamata domāt par jums ļaunu, un tas viss, ko jūs vēlāk darījāt vai sacījāt, arī vienmēr bija tik labs un taisnīgs, jā, pat cildens. Reiz par jums redzēju brīnišķīgu sapni — it kā jūs stāvējāt milzīga purva vidū un briesmīgi cietāt tāpēc, ka es par jums ņirgājos, tomēr jūs man pateicāties, metāties ceļos un pateicāties, ka neesmu mocījis jūs vēl vairāk. Tā es par jums sapņoju un, redzat, tikai labu. Visā pilsētā nav neviena cilvēkā, kas ticētu, ka jūs esat spējīgs izdarīt kaut ko peļamu, jums ir vislabākā slava, visi jūt jums līdzi, tik veikli jūs protat slēpt savu īsto seju. Tomēr manās acīs jūs esat gļēvulīgs un pieglaimīgs dieva tā kunga radījums, jums vienmēr ir uz mēles labs vārdiņš un vienmēr labs darbiņš padomā. Vai jūs esat mani aprunājis, darījis man kaut ko ļaunu, atklājis kādu manu noslēpumu? Nē, nē, to jūs neesat darījis, un tieši tāda ir jūsu rīcības būtība, jūsu dzīves metode: jūs visiem darāt tikai labu, itin nekad nekā ļauna, jūs esat svētais, nevainojams un bezgrēcīgs pasaules acīs. Pasaulei ar to pilnīgi pietiek, bet man gan ne. Es jūs pastāvīgi turu aizdomās. Jau pirmajā brīdī, kad jūs ieraudzīju, ar mani notika kas dīvains. Tas notika dažas dienas pēc manas ierašanās šajā pilsētā, divos naktī es jūs ieraudzīju ostmalā pie Martas Gudes mājiņas, jūs stāvējāt ielas vidū, un es nebiju pat manījis, kā jūs tur gadījāties; jūs gaidījāt, kamēr paeju garām, un, kad biju jums līdzās, iesānis uzmetāt man skatienu. Toreiz mēs vēl nebijām pazīstami, bet kaut kas lika man pievērst jums uzmanību, un iekšēja baiss teica, ka jūs sauc par Juhannesu. Runāju skaidru taisnību, kā uz nāves cisām gulēdams, ka tieši iekšēja balss man čukstēja, ka jūs sauc par Juhannesu un es nedrīkstu jūs izlaist no acīm.