Tikai daudz vēlāk es uzzināju, ka jūs tiešām sauc par Juhannesu. Kopš tās nakts es vienmēr esmu paturējis jūs acīs, bet jūs vienmēr izvairījāties, man nekādi neizdevās jūs pieķert. Beidzot jūs tomēr izlējāt indi no manas pudelītes, protams, tikai ar labu nodomu, aiz cēlām bailēm, ka es to kādreiz tomēr varētu izdzert. Kā lai jums izskaidroju, ko es tad jutu? Jūsu sirds skaidrība mani sanikno, jūsu skaistie vārdi un darbi mani tikai attālina no mērķa — jūs pieķert un atmaskot. Gribu jums noraut masku, atklāt jūsu īsto būtību; asinis man dzīslās sastingst aiz pretīguma ikreiz, kad ieraugu jūsu zilās, melīgās acis, jūsu klātienē es saraujos, tomēr nojaušu, ka esat nodevīga dvēsele. Pat šajā brīdī man šķiet, ka jūs te sēžat un klusībā smejaties, lai arī izskatāties satriekts, klusībā smejaties sīkiem, ņirdzīgiem smiekliņiem, ka nekādi nevaru parādīt jūsu īsto seju, jo man nav nekādu pierādījumu.
Minūte arī tagad nesaka ne vārda. Nāgels turpina:
— Jūs, protams, domājat, ka esmu rupjš bandīts un nekauņa, kas uzbrūk jums ar šādiem apvainojumiem. Labi, tas man ir vienalga, domājiet, kā gribat. Savā dvēselē jūs tomēr apzināties, ka esmu atklājis jūsu īsto seju, un ar to man pietiek. Bet kāpēc jūs paciešat, ka pret jums tā izturas? Kādēļ nepieceļaties, neiespļaujat man sejā un neejat projām?
Šķita, ka Minūte atjēdzās, viņš pacēla acis un teica:
— Jūs taču esat aizslēdzis durvis.
— Paskat tik, — Nāgels ierunājās, — jūs pamodāties! Un jūs gribat man iestāstīt, ka ticat, it kā durvis tiešām ir aizslēgtas! Durvis nav aizslēgtas, redzat, es tās atveru līdz galam vaļā! Es teicu, ka tās ir aizslēgtas, lai jūs pārbaudītu, tie bija slazdi.
Patiesībā jūs visu laiku zinājāt, ka durvis ir vaļā, tikai izlikāties nezinām, lai varētu sēdēt te tāpat kā vienmēr — šķīsts dieva jēriņš, manas netaisnības upuris. Jums ne prātā nenāca iet projām, nē, jūs pat nepakustējāties. Tiklīdz es liku jums saprast, ka turu jūs aizdomās, jūs sākāt ausīties, gribējāt dzirdēt, cik daudz es par jums zinu un cik bīstams jums esmu. Dievs ir mans liecinieks, es zinu, ka tā ir, un, ja vēlaties, varat to noliegt, man vienalga. Bet kādēļ es tieši tagad gribu ar jums norēķināties? Jums ir pamats uzdot šādu jautājumu, lai gan varētu likties, ka man gar to nav nekādas daļas.
Mīļais draugs, man tomēr ir kāda daļa, pirmkārt, es gribu jūs brīdināt. Ticiet man, tagad es esmu patiess. Šā vai tā, bet jūs dzīvojat kauna pilnu dzīvi, un kādu laiku jums to vēl izdosies slēpt. Bet kādā jaukā dienā jums nokritīs maska, un katrs varēs jūs apmētāt ar dubļiem. Tas ir pirmkārt. Otrkārt, es nojaušu, ka jūs, lai gan to noliedzat, tomēr stāvat Gudes jaunkundzei tuvāk, nekā izrādāt. Nu jā, kāda man daļa gar Gudes jaunkundzi? Jums atkal taisnība. Šajā jautājumā es varu tikai klusēt, gar Gudes jaunkundzi man daudz mazāka daļa nekā jebkuram citam. Taču, tieši no malas raugoties, man ir tiesības raizēties, ka jūs tiekaties ar viņu un, iespējams, aplipināt ar saviem svētajiem netikumiem. Tādēļ gribēju ar jums izskaidroties. Nāgels no jauna aizdedzina cigāru un saka:
— Tagad esmu beidzis, un durvis nav aizslēgtas. Vai jūs jūtaties apvainots? Varat klusēt vai atbildēt, kā vēlaties, bet, ja atbildat, lai tad runā jūsu iekšējā balss. Dārgais draugs, atļaujiet man arī pateikt, pirms jūs aizejat: es nevēlu jums nekā ļauna.
Klusums.
Minūte pieceļas, iebāž roku svārkkabatā un izvelk vēstuli. Viņš saka:
— Tagad es to nevaru pieņemt.
Nāgelu šie vārdi pārsteidz, viņš vēstuli jau bija aizmirsis.
— Jūs to nevarat pieņemt? Kādēļ?
— Es to nevaru pieņemt.
Minūte noliek vēstuli uz galda un iet uz durvju pusi. Nāgels seko, turēdams rokā vēstuli, acis viņam pilnas asaru.
— Ņemiet to, Gregor, ņemiet! — viņš drebošā balsī saka.
— Nē, — Minūte atbild. Un atver durvis. Nāgels atkal aiztaisa durvis un vēlreiz saka:
— Ņemiet to! Ņemiet! Labi, atzīšos, ka esmu jucis, tāpēc aizmirstiet visu, ko jums teicu. Esmu galīgi jucis, nepievērsiet uzmanību tam, ko veselu stundu te muldēju. Vai nav tiesa, jūs taču saprotat — ja neesmu pie pilna prāta, tad nerunāju nopietni. Tikai ņemiet vēstuli, es nudien nevēlu jums nekā ļauna, lai gan pats īsti neapjēdzu, ko daru. Dieva dēļ, ņemiet šo aploksni, daudz tajā nav, bet es tik ļoti vēlējos iedot pirms šķiršanās jums vēstuli, par to es domāju visu laiku, gribēju jums dot gandrīz vai tukšu aploksni, lai tajā būtu vienīgi vēstule. Pieņemiet to kā atvadu sveicienu! Es būšu jums ļoti pateicīgs.
To teikdams, viņš iespieda vēstuli Minūtem rokā un pats pieskrēja pie loga, lai Minūte nevarētu dot to atpakaļ. Taču Minūte nepadevās, nolika vēstuli uz galda un pakratīja galvu.
Tad viņš aizgāja.
XXI
Jā, viss beidzās neveiksmīgi. Vai Nāgels sēdēja savā istabā vai klaiņoja pa ielām, miera viņš nerada; viņa smadzenēs drūzmējās milzums dažādu domu, un ikviena no tām viņu tirdīja. Kādēļ viss vēršas pret viņu? To viņš nevarēja saprast; taču ap viņu acīmredzot apvijās kaut kādi pavedieni. Bija nonācis pat tiktāl, ka viņš nevarēja piespiest pat Minūti pieņemt šo aploksni, lai gan tik dedzīgi to vēlējās.
Viss bija tik skumjš un neiespējams. Turklāt viņu sāka mocīt nervozas bailes, it kā viņam uzglūnētu slepenas briesmas. Neizprotamu šausmu pārņemts, viņš bieži satrūkās, līdzko viegli pakustējās logu aizkari. Kādas jaunas mokas atkal viņu sagaida? Viņa skarbie vaibsti, kurus nekad nevarēja dēvēt par skaistiem, tagad bija kļuvuši pavisam nepievilcīgi, tāpēc ka viņš vairs neskuvās, zods un vaigi bija apauguši ar tumšiem bārdas rugājiem. Viņam arī šķita, ka mati pie deniņiem nosirmojuši.
Jā, un tad? Vai saule nespīd un viņš nejūtas laimīgs, ka vēl dzīvo un var iet, uz kurieni vien vēlas? Vai viņam liegts jebkurš pasaules krāšņums? Saule apmirdzēja tirgus laukumu un jūru, putni, laidelēdamies no zara uz zaru, dziedāja mazajos, jaukajos dārziņos pie katras mājas; viss dzirkstīja saules zeltā, pat zvirgzdi ielas bruģī mirguļoja, un apsudrabotā bumba baznīcas torņa galā laistījās kā milzīgs dimants.
Pēkšņi Nāgelu pārņem jūsmīgs prieks, šī sajūta ir tik pārvarīga, ka viņš izliecas ārā pa logu un nomet dažas sudraba monētas bērniem, kas rotaļājas lejā pie viesnīcas kāpnēm.
— Esiet labi, mīļie bērni! — viņš saka un aiz saviļņojuma tikko spēj izteikt šos vārdus. Par ko lai viņš baiļotos? Viņš arī neizskatās sliktāk nekā agrāk; turklāt — kas tad liedz viņam noskūt bārdu un uzposties? Tas viss ir atkarīgs tikai no viņa paša. Un viņš tūlīt dodas pie friziera.
Viņš atceras arī, ka ir kaut kas jānopērk; viņš nedrīkst aizmirst Sārai apsolīto rokas sprādzi. Līksmi dungodams, apmierināts ar visu pasauli, viņš nokārto savus iepirkumus. Tās jau bija tikai iedomas, ka viņam no kaut kā jābaidās.
Labā noskaņa viņu nepamet, kamēr viņš staigā pa pilsētu. Galvā viņam ir tikai gaišas domas. Nupat bija asa izskaidrošanās ar Minūti, bet tā jau izgaisusi no prāta, palikušas tikai neskaidras atmiņas, it kā tas būtu noticis pa sapņiem. Minūte negribēja ņemt no Nāgela aploksni, bet Nāgelam vēl ir arī vēstule Martai. Kaisli alkdams dalīties ar citiem savā pāri plūstošajā, priekā, viņš tūlīt meklē ceļu, kā nogādāt vēstuli.