Varbūt slepus aizsūtīt to Dagnijai? Nāgels pārdomā, viņš katrā ziņā grib vēstuli nosūtīt nekavējoties; tajā ir tikai dažas naudas zīmes; varbūt palūgt, lai to nokārto ārsts Stēnersens? Un, apmierināts, ka atradis šādu izeju, viņš dodas pie ārsta Stēnersena.
Pulkstenis ir seši.
Nāgels pieklauvē pie ārsta pieņemamās istabas durvīm, taču durvis ir slēgtas.
Viņš iet pa sētas pusi un grib palūkoties virtuvē, bet tai mirklī no dārza viņam uzsauc Stēnersena kundze.
Tur pie liela akmens galda mājinieki un daži viesi sēž un dzer kafiju. Viesu vidū ir arī Dagnija Kjelana; viņai galvā gluži balta cepure, rotāta ar mazu, gaišu ziedu vainadziņu.
Nāgels grasās iet projām un murmina atvainošanās vārdus.
— Es patiesībā nāku pie ārsta.. Ak dievs, vai viņš esot slims? Nē, nē, pilnīgi vesels.
Nu, tādā gadījumā nedrīkstot iet projām. Kundze satvēra viņu aiz piedurknes. Pat Dagnija piecēlās un piedāvāja viņam savu krēslu. Viņš raugās uz viņu, abi raugās viens uz otru. Viņa pat piecēlās Nāgela dēļ kājās un klusi teica:
— Lūdzu, te būs krēsls!
Bet Nāgels izvēlējās vietu blakām ārstam un apsēdās.
Šāda saņemšana viņu mazliet apmulsināja. Dagnija piemīlīgi raudzījās uz viņu un gribēja pat piedāvāt viņam savu krēslu! Nāgela sirds strauji pukstēja; varbūt viņš tomēr varētu Dagnijai uzticēt vēstuli, lai nodod Martai?
Pēc laiciņa arī viņš nomierinājās. Sarunas ritēja ļoti spraigi, skāra visdažādākos jautājumus. Nāgelu no jauna pārņem gaišā noskaņa.
Viņa balss viegli trīc. Viņš taču dzīvo, viņš nav miris un arī nemirs! Ap balti klāto galdu, uz kura mirdz sudraba trauki, šajā zaļajā, ēnainajā dārzā sēž līksmi cilvēki, visi smejas, visiem acis jautrībā dzirkst. Vai tad ir kāds iegansts ļauties skumjām?
— Ja jūs būtu tik laipns, tad paņemtu savu vijoli un mums kaut ko uzspēlētu, — kundze saka.
Kā tas viņai ienācis prātā?
Kad arī citi pievienojās lūgumam, Nāgels skaļi iesmējās un atbildēja:
— Bet man taču nav vijoles!
Viņi aizsūtīs pēc ērģelnieka vijoles, pēc brītiņa to atnesīs.
Nē, tas neko nelīdzēšot, viņš vijolei nepieskaršoties. Turklāt ērģelnieka vijoli sabojājuši tie mazie rubīni, kas iestrādāti pirkstu laipā, — tie skaņu vēršot stiklainu, tos nu tur nevajadzēja atstāt, spēlēt uz šādas vijoles esot gluži neizturami. Bez tam viņš nemaz neprotot spēlēt stīgu instrumentus, taisnību sakot, nekad neesot pratis; viņš taču pats to labāk zinot, vai ne? Un Nāgels sāka stāstīt, kā viņam izgājis, kad par viņa spēli pirmo un vienīgo reizi bijis rakstīts avīzē. Šim gadījumam esot tāda kā simboliska nozīme. Avīzi viņš saņēmis vēlu vakarā un lasījis to, jau gulēdams gultā; toreiz viņš bijis ļoti jauns, dzīvojis vecāku mājās, un par viņa spēli rakstījusi vietējā avīze. Ai, kā šis raksts viņu aplaimojis! Viņš to izlasījis vairāk reižu, līdz beidzot aizmidzis, nenopūzdams pat sveces. Naktī viņš pamodies un juties ļoti gurds, sveces bija izdegušas, istaba tumša; taču viņš pamanījis uz grīdas kaut ko baltojam un nodomājis, ka tas ir spļaujamtrauks, jo viņa istabā tiešām arī bijis spļaujamtrauks.
Kauns atzīties, bet viņš spļāvis un dzirdējis, ka trāpījis, kur vajag. Tad mēģinājis vēlreiz un atkal trāpījis. Pēc tam no jauna aizmidzis. Bet no rīta ieraudzījis, ka nakti apspļaudījis dārgo avīzi, apspļaudījis cildinošo spriedumu par sevi. He-he-hē, tas bijis ļoti bēdīgs gadījums!
Smējās arī pārējie, un noskaņa kļuva aizvien jautrāka. Kundze tomēr teica:
— Bet jūs tiešām izskatāties bālāks nekā parasti.
— Ak, — Nāgels atbildēja, — tam nav nekādas nozīmes, man nekas nekait.
Un viņš skaļi smējās par to, ka viņam varētu kaut kas kaitēt.
Piepeši viņa vaigi pietvīkst, viņš pieceļas un apgalvo, ka viņam tomēr kaut kas kaiš. Viņš pats to nesaprotot, bet viņam liekoties, ka ar viņu piepeši kaut kas notikšot, viņam esot pat bail. He-hē, vai kaut kas tāds jebkad dzirdēts? Smieklīgi, vai ne? Šī sajūta taču nekā nenozīmē, vai nav tiesa? Tomēr ar viņu kaut kas tāds jau esot gadījies.
Visi lūdza, lai viņš pastāsta.
Diezin vai esot vērts? Nenozīmīgs, smieklīgs gadījums, žēl tādēļ tērēt laiku.
Turklāt tas sabiedrību varbūt tikai garlaikošot…
Nē, nē, nekādā ziņā ne.
Jā, bet tas esot garš stāsts. Tas sācies Sanfrancisko, toreiz, kad viņš smēķējis opiju… Opiju? Ak dievs, cik interesanti!
— Nē, kundze, tas drīzāk ir mokoši, jo mani vēl tagad gaišā dienas laikā tirda neizprotamas bailes. Nedomājiet, ka es vispār smēķēju opiju; esmu to darījis tikai divas reizes, pie tam otrajā reizē nav nekā interesanta. Bet pirmo reizi tiešām piedzīvoju kaut ko dīvainu, tas tiesa. Biju nonācis tā saucamajā «bedrē». Kā es tur nokļuvu? Pavisam nejauši. Klaiņāju pa ielām, aplūkoju cilvēkus, pēc tam izraudzījos kādu un tam nelielā attālumā sekoju, lai redzētu, kur tas mani aizvedīs. Es pat nevilcinājos un gāju līdzi viņam kādā mājā, devos augšup pa kāpnēm. Lielās pilsētās ir ļoti interesanti tā klaiņot pa naktīm, tā rodas visdīvainākās iepazīšanās. Nu, par to nerunāsim! Tātad es esmu Sanfrancisko un klaiņoju pa ielām. Ir nakts, man pa priekšu iet gara auguma kalsna sieviete, kuru es neizlaižu no acīm; ejot garām laternām, to gaismā varu redzēt, ka viņa ģērbusies nonēsātās drēbēs, uz krūtīm viņai karājas krustiņš no zaļiem akmentiņiem. Diezin uz kurieni viņa iet? Nogājusi vairākus kvartālus, viņa iegriežas kādā sānielā un iet tālāk, bet es no viņas neatstājos.
Beidzot esam nonākuši ķīniešu kvartālā, sieviete nokāpj lejup pagrabtelpās, un es viņai sekoju; viņa iet pa garu gaiteni, es arī. Pa labi ir mūra siena, bet pa kreisi atrodas mazas, atsevišķas telpas — kafejnīca, bārdskuvja bodīte un veļas mazgātava.
Sieviete apstājas pie kādām durvīm, pieklauvē, pa lūciņu paraugās seja ar greizām acīm, durvis atveras, un sieviete tiek ielaista iekšā. Es mazliet nogaidu, stāvu pavisam klusi, tad arī pieklauvēju, durvis atkal atveras, un es ieeju iekšā.
Istaba pilna ar dūmiem un skaļu balsu murdoņu. Pie letes stāv kalsnā sieviete un sačukstas ar ķīnieti, kuram mugurā zils, pāri biksēm izlaists krekls. Es pieeju tuvāk un dzirdu, ka viņa grib dabūt mazliet naudas par savu krustiņu, taču negrib to pārdot, bet tikai ieķīlāt. Runa bija par diviem dolāriem, bez tam viņai jau bija parāds, tā ka kopā sanāca trīs dolāri. Labi. Viņa uzbudinās, brīžiem ieraudas un lauza rokas, man viņa likās ļoti interesanta. Arī ķīnietis mani interesēja, viņš negribēja ielaisties nekādās darīšanās, ja sieviete neatdod krustu. Vai nu naudu, vai krustu ķīlā!
«Es drusku pasēdēšu,» sieviete saka. «Nesteidziniet mani! Es zinu, ka beigu beigās piekritīšu, ko lai dara, bet man nevajadzētu tā rīkoties.»
Un viņa atkal sāk šņukstēt un lauzīt rokas.
«Kā tad jums nevajadzētu rīkoties?» es vaicāju.
Taču viņa pēc manas izrunas saprot, ka esmu ārzemnieks, un neatbild.
Viņa man likās ārkārtīgi interesanta, un es nolēmu kaut ko darīt viņas labā. Es taču varēju aizdot viņai šo naudu, lai apmierinātu savu ziņkāri. Iedodu viņai vēl vienu lieku dolāru, lai redzētu, kā viņa to izlietos. Tam vajadzētu būt ļoti interesanti.
Viņa pateicībā paceļ uz mani savas lielās, asaru pilnās acis, bet nebilst ne vārda, tikai vairākkārt paloka galvu, bet es to darīju tikai aiz ziņkāres. Labi, viņa pie letes samaksā un tūdaļ pieprasa vienu istabu. Viņa atdod visu savu naudu.