Viņa iziet ārā, un es sekoju. Mēs atkal ejam pa garu gaiteni, kuram abās pusēs ir numurētas durvis, vienas no šīm durvīm sieviete atver un, ieslīdējusi istabā, cieši aizdara. Es brīdi pagaidu, bet viņa neatgriežas; mazliet paraustu durvis, tās ir aizslēgtas.
Tad es ieeju blakus istabā un sāku gaidīt. Istabā ir sarkanu drānu apvilkts dīvāns, zvaniņš un sienas lampa. Es atlaižos uz dīvāna, laiks rit tik gausi, un mani sāk mākt garlaicība. Lai kaut ko darītu, es piespiežu zvana pogu. Man nekā nevajag, tomēr es zvanu.
Ienāk ķīniešu zēns, paskatās uz mani un atkal aiziet. Aizrit dažas minūtes. «Nāc, ļauj man uz tevi paskatīties vēlreiz,» es saku, lai saīsinātu laiku. «Kādēļ tu nenāc?»
Un es zvanu vēlreiz.
Tad zēns atgriežas, klusi kā gars slīdēdams filca kurpēs. Viņš nekā nesaka, es arī klusēju; viņš man pasniedz pavisam maziņu porcelāna pīpi ar garu, tievu kātu, un es paņemu šo pīpi. Tad viņš pieliek pie pīpes oglīti, un es aizsmēķēju. Es nebiju lūdzis šo pīpi, tomēr smēķēju. Pēc brītiņa man sāk džinkstēt ausīs.
Nu es vairs nekā neatceros, bet jūtu, ka atrodos kaut kur augstu, paceļos aizvien augstāk un augstāk, šūpojos gaisā. Mani apņem spoža jo spoža gaisma, bet mākoņi, kas joņo man pretī, ir baltin balti. Kas es esmu, uz kurieni lidoju? Es pūlos atcerēties, bet nekā neatceros, tikai paceļos bezgalīgos augstumos. Tālu lejā es saskatu zaļas pļavas, zilas jūras, zeltaini mirdzošas ielejas un kalnus; es dzirdu Visuma mūziku, visapkārt šalc melodijas. Bet baltie mākoņi sagādā lielu baudu, tie plūst man cauri, un man šķiet, ka nomiršu aiz svētlaimes. Tas ilgst bezgalīgi, man vairs nav nojēgas par laiku; es biju aizmirsis, kas esmu. Piepeši sirdī uzplaiksnī atmiņas par zemi, un es tūlīt sāku krist lejup.
Es krītu un krītu, gaisma izdziest, ap mani kļūst tumšāks un tumšāks. Es saskatu zemi un apzinos, kas esmu, redzu pilsētas, jūtu vēju un dūmus. Tad es mitējos krist, paveros apkārt un redzu, ka ap mani plešas okeāns. Es vairs nejūtos laimīgs, atsitos pret zemūdens akmeņiem, man sāk salt. Zem kājām ir baltas smiltis, bet visapkārt tikai ūdens. Es peldu un redzu daudzus dīvainus ūdens augus biezām, zaļām lapām, jūras puķes, kas šūpojas uz gariem stiebriem, — mēmu pasauli, kur nav dzirdama neviena skaņa, tomēr viss dzīvo un kustas. Nopeldējis kādu gabalu, es nonāku pie koraļļu rifa, taču koraļļu tur vairs nav, rifs ir aplauzīts, un es saku: «Te jau kāds ir bijis!» — vairs nejūtos tik vientuļš, ja jau agrāk te kāds bijis. Es peldu tālāk, gribu tikt līdz krastam, bet izdaru vienīgi pāris vēzienu un apstājos… Apstājos tāpēc, ka redzu guļam kādu cilvēku; tā ir sieviete, gara un kalsnēja, viņa guļ uz akmens. Es pieskaros viņai un redzu, ka viņu pazīstu, bet viņa ir mirusi, un es nesaprotu, ka viņa ir mirusi, tomēr pazīstu viņu pēc krustiņa no zaļajiem akmentiņiem. Tā ir tā pati sieviete, kurai es nesen sekoju pa garo gaiteni ar numurētām durvīm. Es gribu peldēt tālāk, bet apstājos un pūlos slīkoni novietot citādi; viņa guļ, izstiepusies uz liela akmens, un atstāj uz mani baismīgu iespaidu. Viņas acis ir plaši atvērtas, es aizvelku viņu līdz baltām smiltīm un ieraugu krustiņu viņai uz krūtīm, un pabāžu to aiz kleitas izgriezuma, lai zivis nenorauj. Pēc tam peldu projām…
No rīta man pastāstīja, ka šī sieviete naktī izdarījusi pašnāvību. Viņa ielēkusi jūrā ķīniešu kvartālā; no rīta atrasts viņas līķis. Tas ir ļoti savādi, bet viņa bija mirusi.
«Varbūt es viņu atkal sastaptu, ja izdarītu kaut ko tādu pašu!» es nodomāju. Un tad es vēlreiz devos smēķēt opiju, lai viņu satiktu, tomēr nesatiku.
Cik tas bija dīvaini! Taču pēc kāda laika ar mani notika tāds pats gadījums. Es biju atgriezies Eiropā, dzīvoju savās mājās. Kādā siltā naktī klaiņoju apkārt, nonācu ostmalā un ilgi stāvēju pie ceļamkrāniem, ieklausīdamies sarunās uz kuģiem. Viss bija tik kluss, krāni nedarbojās. Beidzot es jutu nogurumu, tomēr uz mājām iet netikās, jo bija ļoti silts. Es uzkāpu kādā no ceļamkrāniem un uz tā apsēdos. Bet nakts bija tik klusa un silta, ka es nespēju atvairīt miegu un iesnaudos.
Mani atmodina kāda balss, kas mani sauc, es palūkojos lejup — tur uz akmeņiem stāv sieviete, gara un kalsnēja; kad uzliesmo gāzes laterna, es redzu, ka sievietes kleita ir galīgi nonēsāta.
Es viņu sveicinu.
«Līst,» viņa saka.
Labi, es gan nemanu, ka līst, bet, ja tā ir, tad jāmeklē pajumte. Es nolecu zemē.
Tai mirklī gaisā paceļas milzu svira — krāns sāk darboties. Bet, ja es nebūtu nokāpis lejā īstajā laikā, būtu saraustīts gabalu gabalos. To es uzreiz sapratu.
Pametu apkārt skatienu, tiešām, jau mazliet līņā; sieviete pagriežas un dodas projām, redzu viņu ejam pa priekšu un viņu tūlīt pazīstu, arī todien viņai ap kaklu ir krustiņš. Es viņu tūliņ pazinu, bet izliekos, ka nepazīstu. Tagad gribu viņu panākt, pielieku soli, bet nepanāku. Viņa neiet pa zemi, neizdara nevienu kustību, tikai pagriežas aiz stūra un pazūd.
Tas notika pirms četriem gadiem.
Nāgels apklust. Ārsts tikko valda smieklus, tomēr viņš jautā, cik nopietni varēdams:
— Un kopš tā laika jūs viņu neesat sastapis?
— Sastapu gan. Šorīt. Tāpēc mani lāgiem pārņem bailes. Es stāvēju savā istabā pie loga un raudzījos uz ielu, pēkšņi viņa parādījās un nāca tieši uz viesnīcu. Viņa pārgāja pāri tirgus laukumam, it kā nākdama no piestātnes, no jūras, apstājās zem mana loga un lūkojās augšup. Nebiju pārliecināts, vai viņa raugās uz mani, tāpēc piegāju pie otra loga, bet viņa pavērsa skatienu uz to pusi un atkal raudzījās uz mani.
Tad es viņu sveicināju, bet viņa aši pagriezās un aizslīdēja pāri tirgus laukumam uz ostas pusi. Kucēnam Jakobsenam, kas, neganti riedams, izmetās no viesnīcas, spalva sacēlās stāvus. Tas viss mani ietekmēja. Es sievieti biju gandrīz aizmirsis, bet šodien viņa pēkšņi atkal parādījās. Varbūt viņa gribēja mani brīdināt?
Tagad ārsts sāka skaļi smieties.
— Jā, viņa gribēja jūs brīdināt, lai nenākat šurp pie mums, — viņš smējās.
— Nē, protams, šoreiz viņa ir alojusies, jo man ne no kā nav jābīstas. Bet toreiz krāna svira mani būtu nositusi. Tāpēc man kļuva baisi. Tātad jūs domājat, ka tas neko nenozīmē, vai ne? He-hē, tas nu gan būtu jauki, ja mēs sāktu pievērst uzmanību šādiem spokiem! Smieklīgi, tiešām smieklīgi!
— Nervozitāte un māņticība! — ārsts noteica diagnozi. Tagad arī pārējie cits caur citu sāka stāstīt dažādus atgadījumus, un diena jau slīga pret vakaru. Nāgels visu laiku sēdēja klusēdams; viņu sāka kratīt drebuļi. Beidzot viņš piecēlās, lai dotos projām. Viņš bija nolēmis neapgrūtināt Dagniju ar vēstuli. Varbūt izdosies arī rīt satikt ārstu un palūgt, lai viņš izdara šo pakalpojumu. Nāgela laimīgā noskaņa bija izgaisusi.
Viņam par lielu izbrīnu, arī Dagnija piecēlās tieši tad, kad viņš grasījās iet projām. Viņa sacīja:
— Jūs te stāstāt tādus briesmīgus notikumus, ka arī mani pārņem baismas. Gribu tikt mājās, iekāms satumst.
Un viņi abi reizē iznāca no dārza. Nāgels jutās tik priecīgs, ka mitējās pat drebināties. Jā, nu viņš varēs nodot vēstuli! Izdevīgāka brīža vairs nebūs.
— Par ko jūs gribējāt ar mani runāt? — ārsts sauca nopakaļ.
— Nieki, — Nāgels mazliet samulsis atbildēja. — Es tikai gribēju jūs redzēt un… Mēs taču ilgi nebijām tikušies. Ardievu!
Viņi gāja pa ielu. Abi jutās satraukti, ne vien Nāgels, bet arī Dagnija. Lai pārtrauktu klusēšanu, viņa sāka runāt par laiku — cik silts šis vakars!