— Jā, kluss un silts!
Nāgels arī nekā nespēja bilst, tikai gāja un raudzījās uz Dagniju. Tās pašas samtainās acis, tie paši gaišie, bizē sapītie mati! Nāgelā no jauna modās alkas, Dagnijas tuvums viņu apskurbināja, un viņš pārvilka ar roku pār acīm. Ik tikšanās reizē Dagnija viņam šķiet daiļāka un daiļāka! Viņš pēkšņi visu aizmirsa, aizmirsa viņas izsmieklu, aizmirsa, ka viņa atvīlusi viņam Martu, cik nežēlīgi viņu kārdinājusi ar mutautiņu. Viņš piespieda sevi novērsties, lai apvaldītu jaunu kaisles uzliesmojumu. Nē, viņam jāsavaldās, viņš jau divas reizes novedis Dagniju līdz galējībai! Viņš taču galu galā ir vīrietis! Viņam gandrīz aiztrūka elpa, tik ļoti viņš pūlējās savaldīties.
Viņi bija nonākuši līdz galvenajai ielai. Pa labi atradās viesnīca. Viņš juta, ka Dagnija grib kaut ko teikt. Klusēdams viņš soļoja viņai blakām. Varbūt viņa atļautu sevi pavadīt cauri mežam? Pēkšņi Dagnija palūkojās uz viņu un teica:
— Paldies par jūsu stāstu! Vai jums vēl tagad ir bail? Nevajag baiļoties!
Jā, šodien Dagnija bija maiga un laba, viņa tūliņ nodos vēstuli tālāk.
— Es gribēju jums izlūgties mazu pakalpojumu, — Nāgels teica. — Bet, taisnību sakot, neuzdrīkstos. Vai jūs man izdarītu mazu pakalpojumu?
— Kāpēc ne? Ļoti labprāt, — Dagnija atbildēja.
Viņa teica, ka izdarīšot to labprāt! Nāgels iebāza roku kabatā pēc vēstules.
— Es gribēju lūgt, lai jūs nododat šo vēstuli. Tajā nav nekas svarīgs, bet…
Vēstule ir Gudes jaunkundzei. Jūs droši vien zināt, kur viņa atrodas. Viņa ir aizbraukusi.
Dagnija apstājās. Viņa pavērās Nāgelā dīvainu skatienu, viņas zilās acis it kā aizplīvurojās, brīdi viņa stāvēja pavisam nekustīgi.
— Gudes jaunkundzei? — viņa beidzot vaicāja.
— Jā. Ja jūs būtu tik laipna. Kad jums iznāk… Nav tik steidzīgi…
— Jā, jā, — viņa kā atģidusies sacīja. — Dodiet vēstuli, protams, es to nogādāšu Gudes jaunkundzei. — Un, iebāzusi vēstuli kabatā, viņa pēkšņi pamāja ar galvu un teica: — Jā, jā, paldies par šo vakaru! Nu man jāiet.
Viņa atkal palūkojās uz Nāgelu un tad aizgāja.
Viņš palika stāvot. Kādēļ viņa uzreiz tik negaidot aizgāja? Viņa taču neparaudzījās uz viņu dusmīgi, kad gāja projām, gluži otrādi. Tomēr viņa pēkšņi aizgāja! Nu viņa jau iegriezās mācītāja mājas ceļā… un pazuda…
Kad Dagnija bija izgaisusi skatienam, Nāgels devās uz viesnīcu. Viņai galvā bija cepure, balta kā sniegs… Un viņa tik savādi bija viņu uzlūkojusi.
XXII
Cik dīvainu, aizplīvurotu skatienu Dagnija bija viņam uzmetusi! Viņš nesaprata tā nozīmi. Bet, sastapis viņu nākamo reizi, viņš izlabos savu vainu, ja viņu atkal aizskāris. Cik smaga viņam galva! Bet ne no kā nav jābīstas, tas, paldies dievam, ir skaidrs.
Nāgels apsēdās uz dīvāna un sāka šķirstīt kādu grāmatu, bet lasīt negribējās. Viņš piecēlās un satraukts piegāja pie loga. Viņš negribēja to atzīt, tomēr gandrīz neuzdrīkstējās paraudzīties uz ielu, baiļodamies, ka atkal ieraudzīs kaut ko neizskaidrojamu. Viņam sāka trīcēt ceļgali. Kas ar viņu notiek? Viņš no jauna apsēdās uz dīvāna, grāmata nokrita uz grīdas. Galvā sita kā ar veserīšiem, viņš jutās slims. Nebija nekādu šaubu, viņam ir drudzis; viņš taču divas naktis bija pavadījis mežā, tas nebija palicis bez sekām — viņš bija pārsalis un saaukstējies. Jau sēžot ārsta dārzā, viņu sāka kratīt drudzis.
Gan jau pāries! Viņš nebija radis pievērst uzmanību nieka drudzim — rīt viņš atkal būs sveiks un vesels! Viņš pazvanīja un palūdza konjaku, bet konjaks neiedarbojas, viņš pat neapreiba, gluži par velti izdzēra vairākas glāzes. Ļaunākais, ka arī viņa galva bija durna, viņš nespēja skaidri domāt.
Kāds vājums viņu pārņēmis tikai vienas stundas laikā! Kas tad tas? Kāpēc aizkari kustas, lai gan ārā nav vēja? Vai tam būtu kāda nozīme? Viņš atkal pietrūkās kājās un palūkojās spogulī — izskatījās uzbudināts un sanīcis. Jā, mati deniņos bija nosirmojuši, acis sasarkušas…
«Vai jums vēl tagad ir bail? Nevajag baiļoties.» Burvīga Dagnija! Iedomājieties, sniegbalta cepure!…
Pie durvīm pieklauvē, istabā ienāk saimnieks. Saimnieks beidzot atnes viņam rēķinu, garu rēķinu uz veselām divām lappusēm. Saimnieks ir smaidīgs un sevišķi laipns.
Nāgels tūliņ izņem kabatas portfeli un sāk tajā kaut ko meklēt un, šausmās drebēdams, jautā, cik liels ir rēķins, un saimnieks atbild. Nu jā, to jau var atlikt līdz rītam vai līdz kādai citai dienai, nav nekāda steiga.
Ak dievs, vai viņš maz varēs samaksāt šo rēķinu? Un Nāgels nevar atrast naudu.
Ko? Vai viņam vairs nav naudas? Viņš nosviež kabatas portfeli uz galda un sāk pārmeklēt kabatas, galīgi apjūk, tomēr joprojām meklē, beidzot pārmeklē arī bikšu kabatas, izņem sīknaudu un saka:
— Te man ir mazliet naudas, bet ar to droši vien nepietiks, nē, ar to nepietiks!
Pārskaitiet pats!
— Nē, nepietiek, — saimnieks atbild.
Nāgela piere apraso sviedriem, viņš grib saimniekam pagaidām iedot šīs dažas kronas, tomēr joprojām meklē pa vestes kabatām, vai neatradīs arī tur nedaudz sīknaudas. Taču tur nekā nav. Viņam noteikti kāds mazliet aizdos. Droši vien palīdzēs, ja viņš kādu palūgs!
Saimnieks vairs neizskatās tik laipns, viņš pat atļaujas paņemt Nāgela kabatas portfeli, kas atrodas uz galda, un to pārmeklēt.
— Jā, lūdzu, jūs pats redzat, ka tur ir tikai papīri. Es nekā nesaprotu, — Nāgels saka.
Bet saimnieks attaisa kabatas portfeļa vidējo nodalījumu un tūlīt noliek to atpakaļ uz galda; viņa sejā atplaukst plats, pārsteigts smaids.
— Tur tā ir! — viņš iesaucas. — Tur ir tūkstoši! Jūs tātad tikai jokojāt. Gribējāt pārbaudīt, vai es saprotu jokus?
Nāgels priecājas kā bērns un tūlīt tam piekrīt. Viņš atviegloti uzelpo un saka:
— Jā, protams, es jokoju, man iešāvās prātā pajokoties. Jā, paldies dievam, man ir vēl daudz naudas, paraugieties, paraugieties taču pats!
Kabatas portfelī tiešām bija vesels žūksnis naudas zīmju, milzu summa tūkstoš kronu banknotēs; saimniekam vajadzēja pat iziet un samainīt, pirms Nāgels varēja nolīdzināt visu rēķinu. Bet vēl ilgi, kad saimnieks bija aizgājis, uz Nāgela pieres rasoja sviedru lāses un viņš trīsēja aiz uzbudinājuma. Cik ļoti viņš bija uztraucies!
Kāds dobjš tukšums viņam galvā!
Pēc brīža viņš iekrita nemierīgā miegā, gulēja uz dīvāna un sapņodams svaidījās, skaļi runāja, dziedāja, pieprasīja konjaku un pusmiegā to dzēra; viņš trīcēja drudzī.
Sāra visu laiku palika pie viņa, un, lai gan viņš nemitīgi ar viņu runājās, viņa daudz nekā no Nāgela vārdiem nesaprata. Viņš gulēja aizvērtām acīm.
Nē, viņš negrib izģērbties! Kas viņai nāk prātā? Izģērbties gaišā dienas laikā! Vēl taču ir diena, vai ne? Viņš vēl skaidri dzird putnu vīterošanu. Arī ārstu nevajag saukt.
Nē, ārsts viņam tikai iedos dzeltenu un baltu ziedi, un tad šīs ziedes sajauks un viņš uzreiz būs pagalam. Karlsens no tā bija nomiris; viņa taču atceras Karlsenu? Jā, viņš no šīm ziedēm nomiris. Lai nu kā, bet Karlsenam iesprūdis rīklē makšķeres āķis, un, kad ieradies ārsts ar savām zālēm, tad izrādījies — Karlsens aizrijies ar pudelīti, dzerdams pavisam parastu akas ūdeni. He-he-hē, lai gan smieties par to ir grēks!…