Sāra, nedomājiet, ka es esmu piedzēries! «Ideju asociācijas», vai dzirdat? Es varu to izteikt. Un vārdu «enciklopēdists» arī. Izzīlējiet, skaitot pogas, Sāra, vai esmu piedzēries vai ne… Paklausieties, tagad sāk darboties dzirnavas, pilsētas dzirnavas!
Ak dievs, kādā ūķī jūs dzīvojat, Sāra! Es jūs gribētu pasargāt no jūsu ienaidniekiem, kā stāv rakstīts. Ejiet pie velna! Ejiet pie velna! Starp citu, kas jūs tāda esat? Jūs visi esat viltnieki, un es jūs visus atmaskošu! Jūs tam neticat? Ak, es jūs caur un cauri pazīstu! Esmu pārliecināts, ka leitnants Hansens tiešām apsolījis Minūtem divus vilnas kreklus, bet redzēsim, vai Minūte tos dabūs! Un vai jūs domājat, ka Minūte uzdrīkstēsies to atzīt? Ļaujiet man izklīdināt jūsu maldīgos uzskatus; Minūte nekad neuzdrīkstēsies to apgalvot, viņš izlocīsies no atbildes. Tas ir kā likts! Es nealojos, Gregora kungs, nu jūs atkal te sēžat un nekaunīgi smīnat, aizslēpies aiz avīzes. Ak tad ne? Nu, man vienalga… Vai jūs te vēl esat, Sāra? Ja jūs gribētu pasēdēt vēl piecas minūtes, es jums kaut ko pastāstītu. Vai norunāts? Bet vispirms iedomājieties cilvēku, kam pamazām izkrīt uzacis. Vai jūs to atcerēsieties? Cilvēku, kam izkrīt uzacis. Un tad atļaujiet jums pavaicāt, vai jūs kādreiz esat gulējusi gultā, kas čīkst? Izzīlējiet uz pogām un atcerieties, vai tā ir bijis vai nav. Man ir stipras aizdomas, ka ir bijis. Starp citu, es visus pilsētas iedzīvotājus turu aizdomās. Jā, starp citu… Un esmu labi ticis galā ar savu uzdevumu. Esmu jums sagādājis bagātu sarunu vielu un sajaucis jūsu dzīvi, manis dēļ notikušas daudzas vētrainas scēnas un pārtraukušas jūsu garlaicīgo pieklājību un trulo labklājību. Ho, ho, kā dzirnas rūc, kā dzirnas rūc! Un es jums ieteicu, godājamā jaunava Sāra Jusefa meita, ēdiet gaļas buljonu, kamēr tas karsts, jo, ja tas stāvēs un atdzisīs, tad pārvērtīsies, dievs sodi, par skaidru ūdeni… Dodiet man vēl konjaku, Sāra, man sāp galva, deniņi, pakausis. Šīs sāpes ir neizturamas…
— Vai jūs nevēlaties iedzert kaut ko siltu? — Sāra vaicā.
Kaut ko siltu? Kas viņai atkal ienācis prātā? To jau acumirklī dabūtu zināt visa pilsēta, ka viņš dzēris kaut ko siltu. Un iegaumējiet: viņš negribot modināt dusmas, viņš gribot izturēties kā godīgs nodokļu maksātājs un pilsonis, iet pa ceļu, kas ved uz mācītāja māju, tikai vislabākajā nolūkā un nekad neizturēties izaicinoši pret citiem, to viņš var apzvērēt, paceļot trīs pirkstus… Lai viņa nebaidoties. Viņam tiešām sāpot galva un ne tikai galva, bet tāpēc jau viņš neizģērbšoties, citādi sāpes pāriešot. Velnu taču varot izdzīt ar belcebulu…
Viņam kļuva aizvien sliktāk, un Sāra sēdēja kā uz adatām. Viņa labprāt aizietu, bet, tiklīdz pakustējās, Nāgels to juta un vaicāja, vai Sāra tiešām gribot viņu pamest.
Sāra gaidīja, ka, runāšanas nogurdināts, viņš beidzot aizmigs. Bet viņš runāja vienā runāšanā, kaut gan bija aizvēris acis. Viņa seja bija drudzī pietvīkusi. Viņš esot atradis jaunu līdzekli, kā atbrīvot Stēnersena kundzes jāņogu krūmus no utīm. Vienā jaukā dienā viņš nopirkšot pilnu spaini ar parafīnu, tad aiziešot uz tirgus laukumu, novilkšot kurpes un ieliešot tajās parafīnu. Pēc tam kurpes aizdedzināšot vienu pēc otras un tad sākšot dziedāt un dejot tikai zeķēs. To viņš izdarīšot ļoti drīz, tiklīdz izveseļošoties. Viņš sarīkošot īstu cirka izrādi, tādu kā zirgu operu un pliukšķināšot ar pātagu.
Tad viņam ienāca prātā piešķirt saviem paziņām ērmīgus vārdus un titulus.
Pilnvaroto Reinertu viņš godināja par Bilgi, apgalvodams, ka Bilge esot tituls.
Reinerta kungs, augsti cienījamais pilsētas Bilge, viņš teica. Beidzot viņš sāka aprēķināt, cik augsti varētu būt konsula Andresena istabu griesti. «Trīsarpus olektis, trīsarpus olektis!» viņš iesaucās vairāk reižu. «Trīsarpus olektis, tā pavirši ņemot, vai man nav taisnība?» Bet, runājot nopietni, viņam tiešām esot rīklē iestrēdzis makšķeres āķis, viņš to nevarot izraut, tāpēc smokot asinīs, un tas sagādājot lielas sāpes… Tikai pret vakaru Nāgels beidzot iemiga.
Ap desmitiem viņš pēkšņi atmodās. Viņš bija viens pats un gulēja uz dīvāna.
Sega, ko Sāra bija uzklājusi, bija nokritusi uz grīdas, tomēr viņam nesala. Sāra bija arī aizvērusi logus, bet viņš tos atvēra. Viņam šķita, ka galva ir pavisam skaidra, tomēr viņš jutās nespēcīgs un trīsēja. Viņu atkal sāka mocīt neizskaidrojamas bailes — līdzko istabā kaut kas ieknikstējās vai uz ielas atskanēja balsis, viņš šausmās satrūkās un nodrebēja. Varbūt, ja viņš liktos gulēt un nogulētu līdz rītam, tas pārietu.
Un viņš izģērbās.
Tomēr aizmigt viņš nevarēja. Viņš gulēja un atsauca atmiņā visus savus pēdējā laika piedzīvojumus, sākot ar aizvakarvakaru, kad viņš bija aizgājis uz mežu un iztukšojis mazu pudelīti, līdz šim brīdim, kad satriekts guļ savā istabā un mokās drudzī. Cik gausi vilkušās šīs dienas! Taču bailes viņu nepameta — neskaidra, slepena nojauta, ka viņš atrodas tuvu briesmām un nelaimei, šī sajūta neizzuda. Ko tad viņš izdarījis? Cik dīvaina čaboņa dzirdama ap viņa guļvietu! Istaba pilna drausmīgu, svelpjošu čukstu. Nāgels saliek rokas uz krūtīm, un viņam šķiet, ka viņš iemieg…
Piepeši viņš paskatās uz saviem pirkstiem un ierauga, ka vairs nav dzelzs gredzena. Sirds uzreiz sāk nevaldāmi pukstēt; viņš aplūko pirkstu — tajā ir tikko manāma tumša svītra, bet gredzena nav! Dievs debesīs, kur ir gredzens? Jā, viņš to iesvieda jūrā, domāja, ka gredzens vairs nebūs vajadzīgs, jo viņš nomirs, tāpēc gredzenu iesvieda jūrā. Un tagad gredzena vairs nav, gredzena vairs nav!
Viņš izlec no gultas, uzrauj mugurā drēbes un streipuļo ka neprātīgs pa istabu.
Pulkstenis ir desmit, divpadsmitos gredzenam jābūt pirkstā, vēlākais — kad atskanēs pulksteņa pēdējais, divpadsmitais sitiens! Gredzens, gredzens…
Viņš noskrien lejā pa kāpnēm, drāžas pa ielu uz ostu. Viņu pamana no viesnīcas, bet viņš tam nepievērš uzmanību. Viņam atkal uzmācas gurdums, ceļgali ļogās, bet arī to viņš nemana. Jā, tagad viņš atradis iemeslu šīm nomācošajam bailēm, kas viņu mocījušas visu dienu, — viņam vairs nav dzelzs gredzena! Un atkal parādījusies sieviete ar krustu…
Gluži vai prātu zaudējis aiz bailēm, viņš ielec pirmajā laivā, kas stāv pie krasta.
Bet laiva ir pieķēdēta, viņš nespēj to atraisīt. Viņš uzsauc kādam cilvēkam, lai palīdz, taču tas atbild, ka to nedrīkstot, laiva esot sveša. Ja, bet Nāgels uzņemoties atbildību, jo runa ir par gredzenu, viņam katrā ziņā jāatrod šis gredzens. Viņš šo laivu labprāt nopirktu. Vai tad viņš neredzot, ka laiva pieķēdēta? Vai viņš neredzot dzelzs ķēdi?
Labi, tad jāņem cita laiva.
Un Nāgels ielec citā laivā.
— Uz kurieni jūs gribat braukt? — vaicā cilvēks, kam Nāgels uzsauca.
— Meklēt gredzenu. Varbūt jūs mani pazīstat? Man bija gredzens. Vai redzat svītru pirkstā — tātad es nemeloju. Bet es iesviedu gredzenu jūrā, tas guļ kaut kur dzelmē.
Svešais nekā nesaprot.
— Vai jūs gribat meklēt gredzenu jūras dibenā? — viņš vaicā.
— Jā, tieši tā, — Nāgels atbild. — Jūs to laikam saprotat. Gredzens man ir jādabū, jūs arī to saprotat. Nāciet un airējiet!
Svešais atkal vaicā:
— Jūs tiešām gribat atrast gredzenu, ko esat iesviedis jūrā?
— Jā, jā, protams! Sēdieties laivā! Es jums samaksāšu lielu naudu.
— Dievs ar jums, lai nu tas paliek! Vai jūs gribat gredzenu sameklēt tāpat ar roku, vai?
— Jā, ar roku. Starp citu, tas man ir vienalga. Varu peldēt kā zutis, ja tas nepieciešams. Varbūt mēs varētu izdomāt kaut ko citu, kā izvilkt gredzenu?