Un svešais tiešām iekāpj laivā. Viņš apsēžas, lai apspriestos, bet, runādams ar Nāgelu, visu laiku griež projām seju. Šī iedoma jau ir tīrā muļķība! Ja tas būtu enkurs vai ķēde, tad būtu jēga meklēt, bet tāds sīkumiņš kā gredzens! Ja vēl droši nezina, kur tas iekritis!
Nāgels arī pats sāk atzīt, ka viņa nodoms ir neizpildāms. Bet tad viņš vairs nezina, ko iesākt, tad viņš ir pagalam! Acis viņam plati ieplestas un stingas, viņš dreb aiz bailēm, nevis drudzī. Viņš grasās mesties pār laivas malu, bet svešais viņu sagrābj; Nāgels tūliņ saļimst, noguris līdz nāvei, pārlieku vārgs, lai varētu pretoties. Augstais dievs, cik ļauni viss izvērties! Gredzens pazudis, drīz būs divpadsmit, bet gredzena nav! Ne jau veltīgi viņš brīdināts…
Pēkšņi viņa domas noskaidrojas, šais pāris mirkļos viņš paspēj apsvērt simtiem jautājumu. Atceras arī to — kā viņš varēja to aizmirst! — ka jau vakar vakarā uzrakstījis māsai atvadu vēstuli un iesviedis pastkastītē. Bet viņš vēl nav miris; vēstule jau ir ceļā, to nevar apturēt, tā jau ir tālu un noteikti sasniegs adresātu. Un, kad māsa saņems vēstuli, viņam jābūt jau mirušam. Turklāt gredzens ir pazudis, tātad nav vairs glābiņa…
Viņš sakož zobus un kā neziņā lūkojas apkārt. Jūra ir tik tuvu, tuvu, vienīgi jālec, un visam beigas. Nāgels pašķielē uz vīru, kas sēž laivas priekšgalā uz soliņa. Tas visu laiku novērš seju, tomēr modri uzmana Nāgelu, sēž sasprindzis, lai paspētu viņu satvert, ja būtu nepieciešams. Bet kādēļ viņš visu laiku novērš seju?
— Es jums palīdzēšu izkāpt, — svešais saka. Un viņš satver Nāgelu zem padusēm un izvelk krastā.
— Ar labu nakti! — Nāgels saka un pagriež svešajam muguru.
Taču svešais viņam seko, acīmredzot neuzticas, noskata katru viņa kustību.
Nāgels pārskaities pagriežas un vēlreiz atkārto: «Ar labu nakti!» To teicis, viņš metas uz krastmalu, lai ielēktu ūdenī.
Taču svešais viņu no jauna satver.
— No tā nekas neiznāks, — viņš čukst Nāgelam pie auss. — Jūs pārāk labi peldat, tik un tā nenogrimsiet.
Nagels satrūkstas un pārdomā. Jā, viņš tiešām labi peld, varbūt viņam patiesi neizdodas nogrimt. Viņš skatās uz svešo, skatās tieši sejā; viņam pretī veras riebīgs vieplis — tas ir Minūte.
Minūte, atkal Minūte!
— Ej pie velna, tu nejaukā odze! — Nāgels izsaucas un sāk skriet. Viņš grīļojas kā piedzēries, streipuļo, pakrīt, pieceļas un atkal pakrīt; acu priekšā viss griežas, bet viņš joprojām skrien, skrien uz pilsētas pusi. Minūte otrreiz izjaucis viņa nodomu!
Dievs debesīs, ko lai viņš galu galā iesāk? Viņa acis sūrst. Kāda dīvaina rūkoņa atskan pilsētā! Un Nāgels atkal pakrīt.
Viņš ar mokām pieceļas ceļos un šausmās groza galvu uz visām pusēm. Klau, no jūras atskan sauciens! Pulkstenis drīz būs divpadsmit, bet gredzens vēl nav atrasts.
Viņam seko kāds radījums, viņš dzird, kā čirkst smiltis, šis rāpulis ar atkareno vēderu atstāj miklu sliedi, tas ir baismīgs hieroglifs ar ķetnām, kas pieaugušas pie galvas, un dzeltenu nagu uz deguna. Prom, prom! No jūras atkal atskan sauciens, un Nāgels vaidēdams aizspiež ausis, lai to nedzirdētu.
Tad viņš no jauna uztrūkstas kājās. Vēl viss nav zaudēts, vēl atliek sešlādiņu revolveris, vislabākais līdzeklis pasaulē! Aiz prieka viņš sāk raudāt, skrien, cik jaudas, un aiz pateicības raud, ka uzaususi šī jaunā cerība. Piepeši viņš atceras, ka ir nakts, visi veikali slēgti un viņš nevar dabūt šo revolveri. Un izmisumā viņš saļimst, nokrīt ar seju pret zemi, atsit pieri pret bruģi, taču pat neiekliedzas.
Tajā brīdī no viesnīcas iznāk saimnieks un vēl daži cilvēki, lai redzētu, kur viņš palicis…
Nāgels pamostas un mulsām acīm raugās apkārt — viņš ir sapņojis. Jā, viņš tomēr ir gulējis. Paldies dievam, to visu viņš tikai sapņojis. Viņš nav piecēlies no gultas.
Brīdi viņš guļ un pārdomā. Tad paraugās uz savu roku — gredzena nav. Viņš paraugās pulkstenī — ir pusnakts. Pulkstenis tūliņ sitīs divpadsmit, trūkst tikai dažu minūšu. Varbūt viņš izkļūs no nelaimes, varbūt tomēr izglābsies! Sirds nevaldāmi pukst, viņš trīc no galvas līdz kājām. Varbūt, varbūt pulkstenis nositīs divpadsmit, bet nekas nenotiks? Viņš izvelk pulksteni no kabatas, tikko var to noturēt drebošajā rokā.
Viņš skaita minūtes… sekundes…
Pēkšņi pulkstenis nokrīt uz grīdas, Nāgels izlec no gultas.
— Sauc! — viņš izdveš un plati atplestām acīm raugās ārā pa logu. Tad žigli apģērbjas, atver durvis un izskrien ārā uz ielas. Viņš tramīgi paskatās apkārt, vai neviens viņu nenovēro. Un metas uz krastmalu, viņa gaišā veste ilgi balsnī tumsā.
Viņš nonāk līdz piestātnei, aizskrien līdz piekrastes galam un ielec jūrā.
Virs ūdens paceļas daži burbuļi.
XXIII
Nākamā gada aprīlī Dagnija un Marta vēlu naktī gāja caur pilsētu; viņas nāca no viesībām un tagad devās mājās. Bija tumšs, un ielas vietumis klāja ledus, tāpēc viņas gāja ļoti lēni.
— Es vēl domāju par to, ko šovakar runāja par Nāgelu, — sacīja Dagnija. — Daudz kas man bija gluži negaidīts.
— Es neko nedzirdēju, — Marta atbild. — Biju izgājusi ārā.
— Bet vienu viņi gan nezināja, — Dagnija atsāka. — Nāgels jau pērnajā vasarā apgalvoja, ka Minūte neņemšot labu galu. Nesaprotu, kā viņš tad to varēja zināt. Tā viņš teica ilgu laiku pirms tam, kad tu man pastāstīji, ko Minūte nodarījis tev.
— Vai tiešām viņš jau tad to teica?
— Jā.
Viņas bija iegriezušās ceļā, kas veda uz mācītāja māju. Mežs abās pusēs slējās tumšs un kluss; uz cietās, sasalušās zemes klaudzēja tikai viņu soļi.
Pēc ilga klusuma Dagnija atkal ierunājās;
— Te viņš parasti mēdza staigāt.
— Kas? — Marta vaicāja. — Te ir slidens, paņem mani aiz rokas!
— Nē, labāk tu mani.
Un viņas klusēdamas gāja tālāk roku rokā, piespiedušās viena pie otras.
SATURS
Knuts Hamsuns. B. Sučkovs
Bads
Mistērijas