B. Sučkovs
BADS
I
Tas notika toreiz, kad es izbadojies klaiņāju pa Kristiāniju, šo dīvaino pilsētu, kas ikvienam uzspiež savu zīmogu.
Gulēju savā jumtistabiņā un dzirdēju, ka pulkstenis apakšā nosit seši; bija jau pavisam gaišs, un cilvēki sāka skraidīt augšup un lejup pa kāpnēm. Pie durvīm mana skabūzīša siena nolīmēta ar veciem avīzes «Morgenbladet» numuriem, un es skaidri varēju saredzēt bākas uzrauga sludinājumu un mazliet pa kreisi no tā — treknu, uzmācīgu maiznieka Fabiāna Olsena reklāmu, kas liela svaigi ceptu maizi.
Tikko atvēris acis, sāku pēc veca paraduma pārdomāt, par ko šodien varētu priecāties. Pēdējā laikā es dzīvoju diezgan trūcīgi; manas mantas cita pēc citas bija aizceļojušas pie «tēvoča», biju kļuvis arī nervozs un īdzīgs, pāris dienu pat nogulēju gultā, jo man reiba galva. Šad tad, ja man laimējās, es saņēmu no viena otra laikraksta piecas kronas par feļetonu.
Kļuva aizvien gaišāks, un es sāku lasīt sludinājumu pie durvīm. Varēja pat izšķirt sīkos, atņirgtiem zobiem līdzīgos burtus, kas vēstīja, ka «pie Andersenas jaunkundzes pavārtē pa labi var iegādāties visskaistākos līķautus». Šis sludinājums mani nodarbināja krietnu laiku, un, kad es piecēlos un sāku ģērbties, pulkstenis lejā nosita astoņi.
Atvēru logu un palūkojos ārā. Varēja redzēt veļas auklu un klaju laukumu; tālāk melnoja nodegušās smēdes krāsmatas, kur daži cilvēki grābāja ogles. Atspiedos ar elkoņiem uz palodzes un skatījos tālumā. Jau bija ataususi gaiša diena. Iestājies rudens, brīnum skaistais, dzestrais gadalaiks, kad viss maina krāsas, viss novīst. Ielās jau bija sākusies kņada, tā mani vilināja laukā; tukšais skabūzītis, kura grīdas dēļi šūpojas līdz ar katru manu soli, man šķita kā satrupējis, derdzīgs zārks; durvīm pat nebija kārtīgas atslēgas, istabā nebija krāsns; naktīs es mēdzu gulēt uz savām zeķēm, lai tās līdz rītam kaut cik izžūtu. Vienīgo prieku man sagādāja nelielais, sarkanais šūpuļkrēsls, kurā vakaros sēdēju snauzdams, daudz ko pārdomādams. Ja sacēlās stiprs vējš un durvis apakšā bija vaļā, tad spraugainā grīda un sienas sāka gaudot visās toņkārtās un no «Morgenbladet» pie durvīm atplīsa lēveri rokas garumā.
Es atgāju no loga un pārmeklēju vīstokli, kas bija nosviests kaktā pie gultas, vai tajā nebūs kaut kas brokastīm, taču nekā neatradu un atgriezos pie loga.
«Diezin vai vispār izdosies sameklēt kādu darbu!» es nodomāju. Daudzie noraidījumi, aplinkie solījumi, noteiktie «nē», uzjundītās un pieviltās cerības, atkal jauni un jauni mēģinājumi, kas vienmēr beidzās neveiksmīgi, bija galīgi iedragājuši manu apņēmību. Beidzot es mēģināju dabūt rēķinveža vietu, bet ierados par vēlu.
Turklāt nevarēju iemaksāt piecdesmit kronu drošības naudas. Allaž tāds vai citāds šķērslis. Pieteicos arī ugunsdzēsēju komandā. Piecdesmit vīru stāvējām priekštelpā, krūtis izriezuši, lai piešķirtu sev spēkoņa un drosminieka izteiksmi. Līdzējs staigāja apkārt, aplūkoja darba meklētājus, taustīja viņiem roku muskuļus un šo to pavaicāja.
Man viņš aizgāja garām, tikai paskurinājis galvu. Mani noraidīja aceņu dēļ. Es ierados atkal, šoreiz bez acenēm. Stāvēju, saraucis uzacis, cenzdamies piešķirt skatienam naža asumu, bet vīrs pagāja man garām un tikai pasmaidīja — viņš mani pazina. Ļaunākais, ka manas drēbes bija tā noskrandušas, ka darba devējiem vairs neatstāju pieklājīga cilvēka iespaidu.
Ak vai, es lēni, bet nenovēršami biju slīdējis lejup! Beidzot esmu tik briesmīgi noplucis, ka man vairs nav pat matu sukas, nedz grāmatas, ko palasīt skumjos brīžos.
Visu vasaru es katru dienu pavadīju kapsētā vai pils parkā, sēdēju tur un sacerēju rakstus avīzēm — sleju pēc slejas; cik dažādus jautājumus šais rakstos skāru, cik dīvainus savas nerimtīgās iztēles veidolus tajos iekļāvu! Savā izmisumā es izvēlējos visabstraktākos tematus, kas man prasīja daudz laika un pūļu, tomēr mani sacerējumi netika pieņemti. Līdzko viens raksts bija pabeigts, es tūlīt ķēros pie cita, un redaktoru noraidījumi tikai retumis mani nomāca; nemitīgi sev iegalvoju, ka reiz man tomēr laimēsies. Un patiesi — lāgiem, kad laime uzsmaidīja un man paveicās, es saņēmu piecas kronas par darbu, kam biju ziedojis pusi dienas.
Es atkal atgāju no loga, piegāju pie mazgājamās bļodas un viegli apslacināju spīdīgo bikšu ceļgalus, lai tie izskatītos melnāki un it kā jaunāki. To izdarījis, es, kā parasti, iebāzu kabatā papīru un zīmuli un devos laukā. Klusītiņām lavījos leja pa kāpnēm, lai nepievērstu saimnieces uzmanību. Jau dažas dienas dzīvokļa īres termiņš bija notecējis, un man nebija ar ko samaksāt.
Pulkstenis bija deviņi. Gaisā jautās ratu rīboņa un cilvēku balsis — negants rīta koris, ko radīja gājēju soļu duna un ormaņu pātagu švīksti. Šī skaļā kņada visapkārt mani uzmundrināja, un es sāku atgūt paļāvību sev. Nepavisam nedomāju tikai pastaigāties svaigā gaisā. Manām plaušām par svaigu gaisu maza bēda. Jutos stiprs kā milzis, ar plecu varētu apturēt pajūgu. Mani bija pārņēmusi lieliska, brīnumaina, gaiša un bezbēdīga noskaņa. Vēroju pretimnācējus, lasīju plakātus uz sienām, uztvēru skatienus, ko man uzmeta no garām braucošajām ekipāžām, ievēroju katru sīkumu, nepalaidu secen ne vismazāko nejaušību, kas gadījās man ceļā un tūlīt pagaisa.
Kaut jel šādā brīnišķā dienā būtu kāda kripatiņa, ko ieēst! Šā rīta līksmā noskaņa mani pilnīgi pārņēma savā varā, aiz prieka, kam nebija nekāda redzama iemesla, pēkšņi saku dungot. Pie kāda skārņa stāvēja sieva ar grozu uz rokas un izvēlējās kaut ko pusdienām; kad gāju viņai garām, viņa pavērās manī. Viņai mutē bija tikai viens zobs. Pēdējās dienās biju kļuvis tik nervozs un viegli iespaidojams, ka šīs sievietes seja man likās pretīga: garais, dzeltenais priekšzobs atgādināja mazo pirkstiņu, kas spraucas laukā no mutes, un, kad viņa uzmeta man acis, skatiens vēl pauda domu par desu. Es uzreiz zaudēju ēstgribu, kaklā sakāpa nelabums. Aizgājis līdz tirgus laukumam, padzēros pie strūklakas; pacēlu acis — Pestītāja baznīcas torņa pulkstenis rādīja desmit.
Es vēl ilgi klaiņoju pa pilsētu, neko nedomādams, tad bez jebkādas vajadzības pastāvēju uz kāda ielas stūra un iegriezos šķērsielā, lai gan man tur nekas nebija darāms. Ļāvos gājēju straumei un šim līksmajam rītam, bezrūpīgi soļoju citu priecīgu cilvēku vidū; gaiss bija viegls un dzidrs, arī manu prieku nekas neapēnoja.
Minūtes desmit man pa priekšu gāja kāds vecs, klibs vīrs. Vienā rokā viņš turēja saini, viss viņa augums bija piepūlē sasprindzis, tik ļoti viņš centās pielikt soli.
Dzirdēju viņu smagi elšam un iedomājos, ka es varētu panest viņa saini. Tomēr nemēģināju viņu panākt. Pie kādas augšējās ielas es satiku Hansu Pauli, viņš mani sveicināja un aizsteidzās garām. Kāpēc viņš tā steidzās? Man ne prātā nebija lūgt viņam kādu kronu, es pat gribēju vistuvākajā laikā aizsūtīt atpakaļ segu, kuru pirms dažām nedēļām biju no viņa aizņēmies. Gan jau pamazām tikšu uz zaļa zara. Un tad neviens nevarēs pārmest, ka neesmu atdevis segu. Droši vien jau šodien sākšu sacerēt rakstu par noziegumiem nākotnē vai gribas brīvību, vai kādu citu svarīgu jautājumu un saņemšu vismaz desmit kronas… Un, domājot par šo rakstu, mani uzreiz pārņēma dziņa tūliņ ķerties pie darba un ļaut vaļu savām iecerēm. Nolēmu sameklēt pils parkā piemērotu vietu un tikmēr nemest mieru, kamēr nebūšu pabeidzis šo rakstu.