Es apstājos un palaidu viņu garām, nevarēju šai brīdī iet tālāk, tas viss man šķita tik dīvaini. Biju gauži sapīcis, dusmojos pats uz sevi par atgadījumu ar zīmuli, turklāt mani ļoti iekarsēja ēdiens, ko biju baudījis pēc ilga salkuma. Piepeši mani pārņēma dīvaina iedoma, jutu savādu dziņu šo dāmu sabiedēt, sekot viņai vai kaut kā citādi viņai uzplīties. Es viņu atkal panācu un pagāju garām, tad pēkšņi pagriezos atpakaļ, lai svešinieci aplūkotu, un atrados vaigu vaigā ar viņu. Stāvēju un vēros viņai acīs, un man prātā iešāvās kāds vārds, lai gan nekad agrāk to nebiju dzirdējis, — glāsmains, satraucošs vārds — Īlajali. Kad viņa bija pienākusi man pavisam tuvu, es saslējos un skaidri sacīju:
— Jūs pazaudēsiet grāmatu, jaunkundz.
To teikdams, es dzirdēju savas sirds pukstus.
— Grāmatu? — viņa vaicāja pavadonei. Un gāja tālāk.
Mana niknā uzstājība nerimās, un es sekoju dāmai. Es Pilnīgi skaidri apzinājos savu muļķīgo izturēšanos, bet biju zaudējis varu pār sevi un padevos visneprātīgākām iedomām. Es sev teicu, ka izturos idiotiski, bet nekas nelīdzēja, aiz dāmas muguras muļķīgi vaibstījos un, iedams viņai garām, vairākas reizes skaļi nokāsējos. Tagad es gausi gāju viņai dažus soļus pa priekšu, jutu viņas skatienu mugurā un neviļus nodūru galvu aiz kauna, ka tik piedauzīgi pret viņu izturos. Pamazām mani pārņēma dīvaina, nenoteikta sajūta — ka es atrodos kaut kur tālu projām, ka tas neesmu es, kas šeit, galvu ierāvis, soļo pa akmens plātnēm.
Pēc brītiņa, kad dāma bija nonākusi pie Pašas grāmatu veikala, es jau stāvēju pie pirmā loga un, kad viņa gāja man garām, devos viņai pretī un atkārtoju:
— Jūs pazaudēsiet grāmatu, jaunkundz.
— Bet kādu grāmatu? — viņa izbijusies vaicāja. — Vai tu zini, par kādu grāmatu viņš runā?
Un viņa apstājās. Es ļauni priecājos par viņas apjukumu, viņas mulsais skatiens mani sajūsmināja. Viņas aprobežotais prāts nespēja apjēgt manu izmisīgo uzrunu.
Viņai vispār nebija nekādas grāmatas, tomēr viņa meklēja pa mēteļa kabatām, pagrieza galvu un atskatījās, nopūlēja savas vārgās smadzenes, cenzdamās saprast, par kādu grāmatu es runāju. Viņas seja mainīja krāsu, gan nobāla, gan pietvīka, un viņa strauji elpoja. Pat viņas mēteļa pogas kā izbiedētas acis raudzījās uz mani.
— Neliecies par viņu zinis! — sacīja viņas pavadone un pavilka viņu aiz rokas.
— Viņš taču ir piedzēries, vai tad tu neredzi, ka šis vīrietis ir piedzēries!
Lai gan šai mirklī es pats sev likos svešu, dīvainu spēku upuris, tomēr manai uzmanībai nekas nepaslīdēja garām. Rau, kur pāri ielai pārskrien liels, brūns suns un aizdiedz uz Tivoli pusi, ap kaklu tam ir jaunsudraba saite. Mazliet tālāk kādas mājas otrajā stāvā atveras logs, pa to izliecas kalpone atrotītām piedurknēm un sāk spodrināt no ārpuses rūtis. Nekas nepaslīdēja garām manai uzmanībai, mans prāts bija ass un skaidrs, visu es uztvēru tik spilgti, it kā būtu iedegusies spoža gaisma. Abām dāmām, kuras stāvēja man pretī, pie cepurēm bija zilas spalvas un skotu zīda šalles ap kaklu.
Man likās, ka viņas ir māsas.
Viņas devās tālāk, apstājās pie Cislera mūzikas veikala un sāka sarunāties. Arī es apstājos; tad abas pagriezās un gāja atpakaļ pa to pašu ceļu, pēc tam iegriezās Universitātes ielā un soļoja tieši uz Sv. Ulafa laukumu. Visu laiku es viņām sekoju pa pēdām. Vienu reizi viņas pagriezās un uzmeta man pa daļai tramīgu, pa daļai ziņkāru skatienu, taču viņu sejas nepauda dusmas, uzacis nebija sarauktas. Viņas tik iecietīgi panesa manu uzmācību, ka es sakaunējos un nolaidu acis. Man vairs negribējās viņām uzplīties, un es aiz tīras pateicības raudzījos viņām nopakaļ, gaidīdams, ka viņas tūlīt kaut kur ieies un pazudīs skatienam.
Pie kāda liela četrstāvu nama ar numuru divi viņas vēlreiz pavērsās atpakaļ un tad iegāja iekšā. Es atbalstījos pret gāzes laternas stabu pie strūklakas un klausījos viņu soļos kāpnēs; soļi apklusa otrajā stāvā. Es pametu laternu un palūkojos augšup uz logiem. Tad notika brīnums. Tur augšā sakustējās aizkari, pēc mirkļa pavērās logs, pa to izliecās ārā galva, un man pievērsās divas skaistas acis. «Ilajali!» es nočukstēju un jutu, ka piesarkstu. Kādēļ viņa nesauc pēc palīga? Kādēļ nesviež man uz galvas puķu podu un nesūta nevienu lejā, lai mani aizdzītu? Abi nekustīgi stāvējām un raudzījāmies viens otram acīs; tas ilga kādu mirkli; no loga uz ietvi strauji traucās domas. Bet mēs nepārmijām ne vārda. Viņa novērsās, es sarāvos, it kā būtu atgrūsts, un man pārskrēja vieglas trīsas; redzēju viņas plecu, tad muguru, un viņa nozuda istabā. Nozuda lēnām, un viņas pleca kustība bija kā mājiens man. Mana būtība uztvēra šo mājienu, un mani pārņēma brīnumains prieks. Vēl brīdi pastāvējis, es apgriezos un devos lejup pa ielu.
Es neuzdrīkstējos atskatīties un nezinu, vai viņa vēlreiz bija pienākusi pie loga.
Gudrojot par to, es kļuvu aizvien nervozāks un nemierīgāks. Varbūt viņa šobrīd stāv pie loga un vēro katru manu kustību, un tas ir neizturami, ja zini, ka tevi no mugurpuses kāds nopēta. Izslējos cik iespējams stalti un gāju tālāk; manas kājas trīcēja un gaita kļuva grīļīga tieši tāpēc, ka gribēju iet skaisti. Izlikdamies mierīgs un vienaldzīgs, es nejēdzīgi vicināju rokas, nospļāvos un cēlu degunu gaisā. Visu laiku jutu pakausī pētīgo skatienu, un mani pārņēma salti drebuļi. Beidzot iegriezos kādā šķērsielā un devos uz Pilestrēdi pēc sava zīmuļa.
To es dabūju bez jebkādām pūlēm. Augļotājs pats atnesa manu vesti un lūdza, lai es pārmeklējot kabatas. Es vēl atradu dažas lombarda kvītis, paņēmu tās un pateicos augļotājam par laipnību. Šis cilvēks man ļoti iepatīkas, un es tūdaļ gribēju atstāt arī uz viņu labu iespaidu.
Pagājos uz durvju pusi, tad no jauna atgriezos pie letes, it ka būtu kaut ko aizmirsis, un sāku klusi dungot, lai pievērstu viņa uzmanību. Pēc tam pacēlu gaisā zīmuli, ko turēju rokā.
— Man ne prātā nenāktu mērot šo gaisa gabalu nieka zīmuļa dēļ, bet te ir kāds cits, pavisam sevišķs iemesls. Lai cik nožēlojams šis zīmulis izskatās, taču tas mani padarījis par to, kas esmu, tam man jāpateicas par savu vietu dzīvē…
Es apklusu. Vīrs pienāca pie letes.
— Vai tiešām? — viņš jautāja, ziņkāri manī noraudzīdamies.
— Ar šo zīmuli esmu uzrakstījis sacerējumu trīs sējumos par filozofiskām atziņām. Vai jūs par to nekā neesat dzirdējis?
Un vīram tiešām šķita, ka viņš dzirdējis daudzinām tādu grāmatu.
— Jā, — es teicu, — to uzrakstīju es. Tāpēc nav ko brīnīties, ja es šo mazo zīmuļa galiņu gribu dabūt atpakaļ. Manās acīs tam ir liela vērtība. Tas man gandrīz ir kā draugs. Esmu jums ļoti pateicīgs par jūsu laipnību, to es neaizmirsīšu, jā, jā, vīrs un vārds, jūs to esat pelnījis. Uz redzēšanos!
Gāju uz durvju pusi ar tādu sejas izteiksmi, it kā varētu šim cilvēkam sagādāt augstu posteni. Manīgais augļotājs divas reizes palocījās, un es vēlreiz atgriezos un teicu:
— Uz redzēšanos!
Kāpnēs satiku kādu sievieti ar čemodānu rokā. Ieraugot manu augstprātīgo izskatu, viņa bailīgi piespiedās pie sienas, un es neviļus tvēru kabatā, lai viņai kaut ko iedotu, taču, neko neatradis, nodūru galvu un pagāju garam. Pēc brītiņa dzirdēju, ka viņa klauvē pie augļotāja durvīm; uz durvīm bija drāšu režģis, un es tūliņ saklausīju džerkstošo skaņu, kad to skāra cilvēka roka.
Saule stāvēja augstu, bija aptuveni dienas vidus. Pilsētā valdīja rosme, tuvojās pastaigu laiks, smaidoši cilvēki sasveicinādamies klaiņāja šurpu turpu pa Kārļa Juhana ielu. Es piespiedu elkoņus pie sāniem, sarāvos maziņš un nemanīts paslīdēju garām bariņam paziņu, kuri, apstājušies pie universitātes, vēroja plūsmojam ļaužu pūli. Devos kalnup uz pils parku un tur iegrimu domās.