Esmu domu pārpilns, sižets ir mani aizrāvis, vārdi it kā plūst paši no sevis.
Šis brīnumainais stāvoklis turpinās, turpinās bezgala ilgi. Un, kad es beidzot rimstos un nolieku zīmuli, uz maniem ceļgaliem atrodas piecpadsmit, pat divdesmit aprakstītu lappušu. Ja šīm lappusēm ir kāda vērtība, tad esmu glābts! Aši pieceļos un apģērbjos. Kļūst aizvien gaišāks, jau varu gandrīz salasīt bākas uzrauga sludinājumu lejā pie durvīm. Bet pie loga jau tik gaišs, ka var pat rakstīt. Un es tūdaļ pārrakstu savu sacerējumu.
Pār šīm fantāzijām klājas savāda dūmaka, saausta no gaismas un krāsām. Nevaru vien nobrīnīties par savu veiksmi un saku sev — tas ir labākais, ko jebkad esmu uzrakstījis. Jūtos kā apskurbis, mani pārņem prieka un uzvaras līksme, svārstu rokā manuskriptu un novērtēju to uz piecām kronām. Neviens jau nesāks kaulēties par piecām kronām, pēc satura mans darbs ir vērts pat desmit kronu. Nedomāju tādu ievērojamu sacerējumu atdot par baltu velti, cik man zināms, tādi vis apkārt nemētājas. Un es nolemju prasīt desmit kronu.
Istabā kļuvis pavisam gaišs, pametu acis uz durvīm un bez pūlēm varu salasīt sīkos, atņirgtiem zobiem līdzīgos burtus Andersenas jaunkundzes sludinājumā par līķautiem. Bija jau aizritējis krietns laiks, kopš pulkstenis lejā nosita septiņi.
Atgāju no loga un apstājos istabas vidū. Visu labi apsvēris, atskārtu, ka Gundersena kundze man uzteikuši īstā brīdī. Patiesībā šī istaba man nemaz nav piemērota — logiem ir pavisam vienkārši, zaļi aizkari un sienā iesists tik maz naglu drēbju uzkarināšanai. Nožēlojamais šūpuļkrēsls kaktā atgādina karikatūru, tas var izraisīt tikai smieklus. Pieaugušam cilvēkam tas ir par zemu, turklāt tik šaurs, ka no tā sevi jāizvelk gluži tāpat kā kāju no šaura zābaka. Vārdu sakot, šī istaba nav piemērota garīgam darbam un es nevēlos tajā ilgāk palikt. Nekādā ziņā to negribu. Jau diezgan ilgi esmu klusējis un nīcis šajā ūķī.
Cerību un apmierinājuma satraukts, visu laiku aizņemts ar domām par savu lielisko sacerējumu, ko ik mirkli vilku laukā no kabatas un vietvietām pārlasīju, es nolēmu tūlīt savākt savas mantas. Izvilku sainīti — sarkanu kabatas lakatiņu ar tajā ietītām divām tīrām apkaklītēm un saburzītu avīzi, kurā mēdzu nest mājās maizi; saritināju segu un paņēmu visu savu rakstāmpapīru. Pēc tam rūpīgi pārmeklēju visus istabas kaktus, lai pārliecinātos, vai neesmu kaut ko aizmirsis; nekā neatradis, piegāju pie loga un paraudzījos ārā. Bija nomācies un mitrs rīts, pie nodegušās smēdes neredzēja neviena cilvēka, savilgusī veļas aukla pagalmā bija stingri nostiepta no sienas uz sienu. Tas viss bija sen redzēts, tāpēc es atgāju no loga, pasitu padusē segu, paklanījos bākas uzrauga sludinājumam un Andersenas jaunkundzes līķautu reklāmai un atvēru durvis.
Piepeši atcerējos dzīvokļa saimnieci, viņai taču jāpaziņo par aizvākšanos, lai viņa redz, ka bijusi darīšana ar pieklājīgu cilvēku. Gribēju arī pateikties par tām dažām dienām, kuras biju nodzīvojis istabā virs noteiktā termiņa. Pārliecība, ka tagad esmu glābts uz ilgāku laiku, bija tik spēcīga, ka es pat apsolīju saimniecei tuvākajās dienās atnest piecas kronas. Gribēju viņai parādīt, kāds krietns cilvēks mitis zem viņas jumta.
Zīmīti es atstāju uz galda.
Vēlreiz apstājos pie durvīm un pagriezos atpakaļ. Jaukā sajūta, ka esmu atgriezies dzīvē, mani ielīksmoja, es jutos pateicīgs dievam un visai pasaulei, nometos ceļos pie gultas un skaļā balsī pateicos visvarenajam par žēlastību, ko viņš man šorīt parādīja.
Es zināju, ka šī iedvesma, ko jutu, bija brīnišķīga debesu dāvana, atbilde uz manu saucienu pēc palīdzības vakar. «Tas bija dievs, tas bija dievs!» es iesaucos un, aizgrābts par saviem vārdiem, sāku raudāt. Lāgiem es pierimu un ieklausījos, vai uz kāpnēm nav dzirdami soļi. Beidzot piecēlos un gāju; klusi es nokāpu lejā pa garajām kāpnēm un nokļuvu līdz ārdurvīm neviena nepamanīts.
Ielas bruģis spīguļoja no lietus, kas bija nolijis agri no rīta, pār pilsētu jūmās pelēkas, zemas debesis, neviens saules stars neizspraucās cauri mākoņu blīvai. Cik varēja būt pulkstenis? Kā parasti, devos uz pilsētas domes nama pusi un redzēju, ka pulkstenis ir pusdeviņi. Tātad manā rīcībā bija divas stundas. Pirms desmitiem nebija nekādas jēgas iet uz redakciju, varbūt tikai ap vienpadsmitiem, tikām man vajadzēja klaiņot pa ielām un gudrot, kā tikt pie brokastīm. Starp citu, es nemaz nebaidījos šovakar likties gulēt neēdis, tie laiki, paldies dievam, pagājuši! Tas bija aizmirstībā nogrimis dzīves posms, ļauns sapnis, tagad mans ceļš ies augšup.
Biju pasitis padusē zaļo segu, un tā mani traucēja: ar tādu saini padusē es taču nevaru rādīties cilvēkos! Ko gan par mani domās? Gāju un prātoju, kur segu pagaidām atstāt. Pēkšņi man ienāca prātā — es varētu ieiet Semba veikalā un palūgt, lai segu ietin. Mans tīstoklis tūdaļ izskatītos pieklājīgāk, un man nebūtu jākaunas to nest. Es iegāju veikalā un vērsos ar savu lūgumu pie viena no pārdevējiem.
Vispirms viņš palūkojās uz segu, tad uz mani, un man šķita, ka, paņemot tīstokli, viņš nicinoši parausta plecus. Tas mani aizskāra.
— Velns ar ārā! Esiet taču piesardzīgāks! — es izsaucos. — Šajā segā ir ietītas divas dārgas kristāla vāzes. Saini sūtīšu uz Smirnu.
Tas līdzēja, lieliski līdzēja. Pārdevējs izskatījās tāds kā vainīgs, viņš it kā izlūdzās piedošanu, ka tūdaļ nav nojautis, kādas dārgas mantas ietītas segā. Kad iesaiņošana bija galā, es pārdevējam pateicos ar tādu izteiksmi, it kā sūtīt dārgas mantas uz Smirnu man būtu parasta lieta; pārdevējs pat aizvadīja mani līdz slieksnim un atvēra man durvis.
Es aizgāju uz Lielo tirgus laukumu un sāku klaiņāt pūlī, cenzdamies turēties tuvāk sievietēm, kas pārdeva puķes podos. Smagās, sarkanās rozes mitrajā gaisā bija kļuvušas spīdīgi tumšsārtas un mani satrauca, modināja iekāri vienu dabūt, un es apvaicājos par cenu, lai tiktu rozēm tuvāk. Būtu man mazliet naudas, es, daudz negudrodams, vienu nopirktu. Lai līdzsvarotu šo izdevumu, es taču varētu no kaut kā atteikties.
Pulkstenis nosita desmit, un es devos uz redakciju.
Kāds vīrs ar grieznēm rakņājas pa vecām avīzēm, redaktors vēl nav atnācis. Vīrs ieteic man atstāt biezo manuskriptu, un es lieku viņam saprast, ka tas nav vienkāršs, bet ļoti svarīgs manuskripts un visādā ziņā nododams pašam redaktoram, līdzko viņš ierodas. Pēc atbildes es pats pienākšu vēlāk.
— Labi, — vīrs atbild un rīkojas tālāk ar grieznēm. Manuprāt, viņš to uzņēma pārāk mierīgi, tomēr es nekā neteicu, tikai vienaldzīgi pamāju un devos projām.
Tagad man laika bija diezgan. Kaut tikai debesis noskaidrotos! Laiks bija pretīgs — nedz vēja, nedz sala. Dāmas piesardzības labad bija uzsitušas lietussargus, un vīriešu vilnas cepures izskatījās smieklīgas un nožēlojamas. Es atkal aizgāju uz tirgus laukumu un aplūkoju dārzeņus un rozes.
Piepeši jūtu uz pleca kādu roku un pagriežos. Man labu rītu novēl «Daiļava».
— Labu rītu!? — es atbildu pa pusei jautājoši, lai drīzāk tiktu no viņa vaļā.
«Daiļava» man lāgā nepatika.
Viņš ziņkāri raugās uz manu prāvo, glīti iesaiņoto nesamo un vaicā:
— Kas jums tur ir?
— Iegriezos pie Semba un nopirku drānu uzvalkam, — es vienaldzīgi atbildu. —
Apnicis staigāt tik nodilušās drēbēs, jābūt taču mazliet rūpīgākam pret savu ārieni.