Pārsteigts viņš raugās manī.
— Un kā citādi klājas? — viņš vilcinādamies vaicā. — Labāk nevar vēlēties.
— Vai tad jums tagad ir noteikts darbs?
— Darbs? — es atkārtoju ar izbrīnu. — Vai tad jūs nezināt, ka es strādāju par grāmatvedi lieltirgotāja Kristi firmā?
— Ak tā? — viņš saka, mazliet atkāpdamies. — Es no visas sirds priecājos!
Pielūkojiet tikai, lai jums neizmango naudu! Palieciet sveiks!
Mazliet pagājies, viņš atgriežas, ar spieķi rāda uz manu saini un saka:
— Atļaujiet jums ieteikt savu skroderi. Smalkāku skroderi par Isaksenu jūs neatradīsiet. Sakiet, ka es jūs sūtu.
Kādēļ viņš bāž degunu manās darīšanās? Kāda viņam daļa, pie kura skrodera es iešu? Es saskaitos, šis tukšais frants mani uztrauca, diezgan rupji es viņam atgādināju desmit kronas, kuras viņš bija man parādā. Bet, iekams viņš paguva atbildēt, es jau nožēloju savu jautājumu, mani pārņēma kauns, un es novērsu acis. Tai brīdī mums garām gāja kāda dāma, es atkāpos, palaidu viņu garām un izmantoju gadījumu, lai aizietu.
Kā lai nositu laiku? Bez graša kabatā kafejnīcā iegriezties nevarēju, un paziņu, pie kuriem pagaidīt, man nebija. Neapzināti devos uz pilsētas pusi. Kādu laiciņu paklaiņoju no tirgus laukuma līdz Grensenai, izlasīju tikko uz dēļa izplāto
«Aftonposten», iegriezos Kārļa Juhana ielā, tad gāju tieši uz Pestītāja kapiem, kur atradu klusu vietu kalniņā pie kapličas.
Gaiss te bija valgs, es apsēdos vientulībā, domāju, pasnauduļoju un drebinājos.
Laiks aizritēja. Vai maz ir tik droši, ka mans feļetons ir iedvesmas radīts meistardarbs? Ej nu sazini, vai tur nav kļūmju? Un, nopietni apsverot, varbūt to nemaz nepieņem, vienkārši nepieņem! Varbūt tas ir pavisam viduvējs, jā, pat vājš!
Diezin vai tas jau nav iesviests papīrgrozā?… Mana rāmā paļāvība bija sabrukusi, es pietrūkos kājās un metos ārā no kapsētas.
Akera ielā es caur kāda veikala skatlogu ieraudzīju, ka pulkstenis ir tikai mazliet pāri divpadsmitiem. Tas mani vēl vairāk satrauca, jo es biju pārliecināts, ka ir jau pēcpusdiena, bet ierasties pie redaktora pirms četriem nav nozīmes. Feļetona liktenis modināja manī drūmas nojausmas; jo vairāk par to domāju, jo neticamāk šķita, ka būtu varējis uzrakstīt kaut ko vērtīgu tik pēkšņā iedvesmas uzplūdā, gandrīz vai transā, kad smadzenes darbojas drudžaini un galvā drūzmējas saraustītas domas. Tas, protams, bija pašapmāns, un es visu priekšpusdienu biju veltīgi priecājies! Skaidrs!…
Lielā satraukumā es ātri soļoju pa Ullevola ceļu, pagāju garām Sv. Hanshaugenam, iznācu klajumā, kuru šķērsoja mazas, šauras, dīvainas ieliņas un kurš robežoja ar kokzāģētavu un sakņu dārziem, un beidzot nonācu uz lielceļa, kam nevarēju saredzēt galu.
Te es apstājos un nolēmu griezties atpakaļ. No ātrās iešanas biju sasilis un atpakaļ uz pilsētu soļoju gausi, degunu nokāris. Ceļā satiku divus augstus siena vezumus.
Vedēji bija izlaidušies garšļauku uz vezuma un dziedāja, abiem bija kailas galvas un apaļas, bezrūpīgas sejas. Iedams viņiem pretī, es nodomāju, ka viņi laikam mani uzrunās, izmetīs kādu vārdu vai pajokos. Un, kad es biju pienācis viņiem klāt, viens vaicāja, ko es nesot padusē.
— Segu, — es atbildēju.
— Cik ir pulkstenis? — viņš jautāja. Lāgā nezinu, laikam ap trijiem.
Tad abi iesmējās un brauca tālāk. Pēkšņi sajutu asa sāpes — manu ausi bija trāpījusi pātaga, un mana cepure nolidoja zemē. Šie puiši nevarēja pabraukt garām mani neizjokojuši. Lielā niknumā tvēru pie auss, pacēlu cepuri no grāvmalas un gāju tālāk. Pie Sv. Hanshaugena satiku kādu vīru, kas pateica, ka pulkstenis ir pāri četriem.
Pāri četriem! Jau pāri četriem! Es pieliku soli, gan drīz skriešus skrēju uz redakciju. Redaktors jau sen ir tur, varbūt jau aizgājis! Es gan veicīgi soļoju, gan skrēju, gandrīz pakļuvu zem ratiem, pasteidzos garām visiem gājējiem, sacentos ar zirgiem, traucos kā neprātīgs, lai laikā tiktu redakcijā. Iedrāzos ēkā, pāris lēcienos biju augšā pa kāpnēm un pieklauvēju pie durvīm.
Atbildes nav.
«Viņš ir aizgājis! Aizgājis!» es domāju. Paraustīju durvis, tās nebija aizslēgtas, vēlreiz pieklauvēju un devos iekša.
Redaktors sēž pie galda, seju pavērsis pret logu, rokā viņam spalva, viņš grasās rakstīt. Es aizelsies sveicinu, viņš mazliet pagriežas, paraugās uz mani, pakrata galvu un saka:
— Es vēl neesmu paguvis izlasīt jūsu rakstu.
Mani pārņem liels prieks, ka viņš to vēl nav atzinis par nederīgu, un es saku:
— Protams, es jūs saprotu. Nav jau nekāda steiga. Varbūt pienākt pēc dažam dienām vai. .
— Jā, es paskatīšos. Starp citu, man taču ir jūsu adrese.
Un es aizmirsu pateikt, ka man vairs nav nekādas adreses.
Audience beigusies, palocīdamies es atmuguriski atkāpjos un eju ārā. Manī no jauna iedzirkstas cerība, vēl taču nekas nav zaudēts, gluži otrādi, es vēl varu laimēt.
Domās es ieraugu debesu padomi, kura patlaban izlemj mani aplaimot ar veselu kapitālu — desmit kronām par vienu feļetonu…
Kaut tikai bijis kāds kaktiņš, kur pārnakšņot! Es apsveru, kur vislabāk varētu iegriezties; šis jautājums mani tā nodarbina, ka apstājos ielas vidū. Pilnīgi aizmirstu, kur esmu, stāvu kā vientuļš bakens jūrā, bet ap mani šalc un bango viļņi. Avīžu puika sniedz man pretī laikrakstu «Vikingen». Jocīgi, ļoti jocīgi! Es paceļu galvu un satrūkstos — esmu atkal pie Semba veikala.
Spēji apsviežos, cenšos paslēpt saini un metos cauri kapsētai, nokaunējies un izbijies, ka pa veikala logiem mani varbūt ieraudzījuši. Paeju garam Ingebretai un teātrim, pie Ložas nogriežos un dodos lejup uz jūras un cietokšņa pusi. Sameklēju kādu solu un no jauna sāku gudrot.
Kur lai šonakt rodu pajumti? Vai nav kāda ala, kurā patverties līdz rītam?
Lepnums man liedz doties atpakaļ uz savu veco istabu, nekādā ziņā nerīkošos pretēji saviem vārdiem, sašutis noraidu šādu iespēju un tikai augstprātīgi pasmaidu, iedomādamies mazo, sarkano šūpuļkrēslu. Es ļaujos atmiņām un piepeši atrodos lielā istabā ar diviem logiem, šajā istabā es reiz biju dzīvojis Hegdehangenā. Redzu uz galda paplāti ar dažādām sviestmaizēm, pēc tam tās pārvēršas cepetī, kārdinošā\ cepetī, blakus parādās arī baltas servjetes, kaudzēm maizes, sudraba dakšiņas. Tad atveras durvis, ienāk mana saimniece un piedāvā vēl tēju…
«Vīzijas un sapņi!» es nospriedu. Sāku sev iestāstīt — ja es tagad dabūtu ēdienu, tad manā galvā atkal viss sajuktu, smadzenes drudžaini darbotos un būtu jācīnās ar tādu pašu neprātīgu iedomu uzplūdu. Manam organismam ēšana nāk par ļaunu — tāir mana īpatnība, būtiska iezīme.
Varbūt es tomēr atrodu pajumti, vakars vēl tālu. Sliktākajā gadījumā pārgulēšu kaut kur mežā, visa pilsētas apkaime ir manā rīcībā, arī sala vēl nav.
Bet tur, lejā, laiski šūpojas jūra, kuģi un neveikli velkoņi vago tās svina pelēko līmeni, saputo ūdeni ar saviem priekšgaliem un slīd aizvien tālāk un tālāk, dūmi gluži kā pūkas paceļas no skursteņiem, vienmērīgi klakst mašīnas, dobjiem sitieniem satricinādamas rēno gaisu. Nebija nedz saules, nedz vēja. Koki man aiz muguras bija samirkuši un sols, uz kura es sēdēju, mitrs un auksts. Laiks ritēja, es laidos snaudā, jutos noguris, pār muguru skrēja drebuļi; pēc laiciņa jutu, ka acis krīt ciet. Un es aizveru plakstus. .
Kad atmodos, jau bija tumšs; samiegojies un nosalis es pietrūkos kājās, paķēru savu saini un devos prom. Gāju ašāk un ašāk, lai sasildītos, vicināju rokas, berzēju kājas, kuras gandrīz vairs nejutu, līdz beidzot atrados pie ugunsdzēsēju torņa.