Pulkstenis bija deviņi; biju gulējis vairākas stundas.
Ko lai tagad iesāku? Kaut kur taču jāpārguļ. Stāvu, skatos uz ugunsdzēsēju torni un prātoju, vai neizdotos ielavīties iekšā pa kādām durvīm tai brīdī, kad sargs pagriež muguru. Aizeju līdz kāpnēm un uzrunāju sargu, viņš tūlīt kā goda sveicienam paceļ savu cirvi un gaida, ko es teikšu. Šis paceltais cirvis ar man pievērsto salto asmeni it kā iecērtas manos nervos, aiz bailēm no apbruņota cilvēka es zaudēju valodu un neviļus atkāpjos. Nesaku ne vārda, tikai atkāpjos aizvien tālāk un tālāk. Lai glābtu pašcieņu, pārvelku ar roku pār pieri, it kā būtu kaut ko aizmirsis, un aizzogos projām.
Kad atkal stāvu uz ietves, jūtos kā atbrīvots, kā izbēdzis no lielām briesmām.
Steidzos tālāk.
Nosalis un izsalcis, arvien vairāk zaudēdams dūšu, es vilkos augšup pa Kārļa Juhana ielu; sāku skaļi lādēties un neliekos ne zinis, ka to kāds varētu dzirdēt. Kad biju nonācis pie Stūrtinga, tieši pie pirmās lauvas, atkal uzdzirkstīja atmiņas — atcerējos kādu pazīstamu gleznotāju, jaunu cilvēku, kuram reiz biju palīdzējis izvairīties no pliķa un pie kura pēc tam biju ciemojies. Es uzsitu knipi un steidzos uz Tordenšjelda ielu, atradu durvis ar plāksnīti «K. Cakarijs Bartels» un pieklauvēju.
Viņš atvēra, no viņa dvakoja tik stipra alus un tabakas smaka, ka man kļuva nelabi.
— Labvakar! — es teicu.
— Labvakar! Ā, tas esat jūs! Kādēļ, velns ar ārā, jūs nākat tik vēlu? Lampas gaismā mana glezna nav skatāma. Kopš jūsu pagājušā apciemojuma es uzgleznoju vēl vienu siena kaudzi un izdarīju gleznā dažus labojumus. Nāciet dienā, tagad nav nekādas jēgas to aplūkot.
— Tomēr atļaujiet man to apskatīt! — es sacīju. Starp citu, es nemaz neatcerējos, par kādu gleznu viņš runā.
— Pilnīgi neiespējami! — viņš attrauca. — Viss liksies viens vienīgs dzeltenums.
Un vēl kaut kas, — viņš čukstēja, pienākdams man tuvāk. — Pie manis šovakar ir kāda meitene, tāpēc nevaru jūs ielaist.
Es novēlēju viņam labu nakti un gāju projām.
Atlika tikai vienīgā izeja — iet uz mežu. Kaut jel zeme nebūtu tik mitra!
Paglaudīju segu un aizvien vairāk samierinājos ar domu, ka nakti vajadzēs pavadīt zem klajas debess. Es tik ilgi jau biju nomocījies, meklēdams pajumti pilsētā, ka jutos pagalam noguris, viss bija apnicis. Cik tīkami bija samierināties un bez jebkāda nodoma klaiņāt pa ielām! Iedams garām universitātei, redzēju, ka pulkstenis rāda pāri desmitiem, un devos ārā no pilsētas. Hedenhaugenā apstājos pie pārtikas preču veikala, kur logā bija izlikti produkti. Uz palodzes blakus apaļajai frančmaizei gulēja kaķis, mazliet tālāk stāvēja māla pods ar cūku taukiem un stikla burkas ar putraimiem. Brītiņu stāvēju, skatīdamies uz šo pārpilnību, bet, tā kā man nebija naudas, aizgriezos un atkal devos tālāk. Soļoju ļoti lēnām, pagāju garām Majorstuenai un gāju tikai tālāk, vienmēr tālāk — stundu pēc stundas, līdz beidzot nonācu skābaržu mežā.
Te es nogriezos no ceļa un apsēdos atpūsties. Tad sāku meklēt daudzmaz piemērotu vietu, saplūcu viršus, nolauzu paegļu zarus un ierīkoju sev guļvietu uz maza pakalniņa, kur bija drusku sausāks, pēc tam izsaiņoju segu. No ilgā gājiena jutos noguris un salauzts un tūdaļ likos guļus. Es ilgi mētājos un grozījos, līdz ierīkojos cik necik ērtāk; auss, ko bija trāpījis pātagas cirtiens, sāpēja un bija pat pietūkusi, tāpēc varēju gulēt tikai uz vieniem sāniem. Kurpes es novilku un paliku pagalvī, ietinis Semba papīrā.
Visapkārt pletās tumsa, valdīja klusums, pilnīgs klusums. Tikai augšā skanēja gaisa stihijas mūžīgā dziesma, tālā, vienmuļā šalkoņa, kas nekad nerimstas. Es tik ilgi klausījos šajā bezgalīgajā, monotonajā šalkoņā, līdz man kļuva baismi. Tā taču bija klīstošo pasauļu simfonija, zvaigžņu melodija…
— Sasper jods! — es izsaucos, lai sevi mierinātu. — Tur Kanānas zemē vaid pūces!
Es piecēlos, apgūlos un atkal piecēlos, uzvilku kurpes un paklejoju pa tumšo mežu, tad no jauna apgūlos — cīnījos ar baismām un niknumu gandrīz līdz rītam, kad beidzot aizmigu.
Kad atvēru acis, jau bija pavisam gaišs — man šķita, ka tuvojas pusdiena. Uzāvu kurpes, ietinu segu un devos atpakaļ uz pilsētu. Arī šodien nespīdēja saule, es salu kā suns; kājas bija notirpušas, un acis asaroja, it kā apžilbušas dienas gaismā.
Izrādījās, ka pulkstenis ir trīs. Mani mocīja izsalkums, biju pārguris un iedams lāgiem vēmu. Nogriezos uz sabiedrisko ēdnīcu, izlasīju ēdienu sarakstu un augstprātīgi paraustīju plecus, it kā speķis un vērša gaļa man negaršotu. Tad es nogriezos uz stacijas laukumu.
Galva stipri reiba, bet es tikai devos tālāk, nepievērsdams tam uzmanību, taču jutos aizvien nelāgāk un nelāgāk, līdz beidzot biju spiests apsēsties uz kādām kāpnēm. Manī viss pārvērtās, it kā izkustējās no vietas, smadzenēs pārplīsa it kā aizkars. Divas reizes man aizžņaudzās elpa, es sēdēju nepakustēdamies. Samaņu nebiju zaudējis, skaidri jutu šad tad iesāpamies ausi, un, kad garām pagāja kāds paziņa, es tūdaļ piecēlos un sveicināju.
Kas tā par jaunu, mokošu sajūtu, kas tagad pievienojas pārējām? Vai tās bija sekas gulēšanai uz slapjas zemes? Vai varbūt tā radās tāpēc, ka vēl nebiju ēdis brokastis? Lai nu kā, taču tā dzīvot bija nejēdzīgi. Es nekādi nevarēju saprast, ar ko būtu pelnījis tādu dieva sodu. Un es nodomāju, ka viegli varu kļūt par blēdi, aiziet pie «tēvoča» uz pagrabu un ieķīlāt segu. Es dabūtu par to vienu kronu, varētu trīs reizes labi paēst un noturēties, kamēr kaut ko atrodu. Hansu Pauli kaut kā apvārdotu. Es jau devos pie augļotāja, bet pie durvīm apstājos, pārdomājis pakratīju galvu un aizgriezos projām.
Jo tālāk gāju, jo priecīgāks kļuvu, ka esmu pārvarējis šo smago kārdinājumu. Es domāju par to, ka esmu palicis godīgs cilvēks, ka man ir stipra griba, jutos kā gaiša bāka saduļķotā dzīves jūrā, pa kuru peld kuģu vraki. Ieķīlāt cita mantu tikai tāpēc, lai paēstu, izjust sirdsapziņas pārmetumus katra kumosa dēļ, apzināties, ka esi blēdis, un kaunēties no sevis — nē, nemūžam! Tāda doma nekad nav bijusi nopietna, tā man, taisnību sakot, nekad nav ienākusi prātā, tās ir vienīgi saraustītas, neskaidras iedomas, par kurām cilvēks nav atbildīgs, kad neizturami sāp galva un māc briesmīgs nogurums, jo visu laiku jāstiepj sega, kas pieder svešam cilvēkam.
Ar laiku, bez šaubām, radīsies kāda izeja. Piemēram, šis tirgotājs Grenlandsleterā.
Es piedāvāju viņam savus pakalpojumus rakstiski, nevis uzplijos katru dienu. Es nezvanīju pa telefonu no agra rīta līdz vēlam vakaram un netiku noraidīts. Patiesībā es pie viņa pat nebiju aizgājis pēc atbildes. Varbūt šis mēģinājums nemaz nebūs veltīgs, varbūt man šoreiz laimējas. Laimes ceļi bieži vien ir līkumoti un neizprotami.
Un es devos uz Grenlandsleteru.
Pēdējais satricinājums bija mani mazliet nogurdinājis, es gausi vilku kājas, domādams par to, ko teikšu tirgotājam. Viņš droši vien ir lāga cilvēks; ja viņš būs labā noskaņā, tad iedos man kādu kronu avansam, lai gan es to nemaz nelūgšu.
Tādiem cilvēkiem diezgan bieži ienāk prātā labas iedomas.
Es iegriezos kādos vārtos, noberzēju ar siekalām bikses, lai tās izskatītos mazliet kārtīgākas, iebāzu segu aiz kasties kādā tumšā kaktā, pārgāju pāri ielai un devos iekšā mazajā veikaliņā.
Tur stāvēja kāds vīrs un no vecām avīzēm līmēja turzas.
— Es gribēju satikt Kristi kungu, — sacīju.
— Tas esmu es, — vīrs atbildēja.