— Ak tā! Mani sauc tā un tā, es iedrošinājos jums piesūtīt darba piedāvājumu, gribu uzzināt, vai man ir kādas cerības.
Vīrs dažas reizes atkārtoja manu uzvārdu un tad iesmējās. — Paskatieties pats! — viņš teica un izvilka no krūšu kabatas manu vēstuli. — Lūdzu, paraugieties, kā jūs rīkojaties ar skaitļiem. Jūs savu lūgumu esat datējis ar tūkstoš astoņi simti četrdesmit astoto gadu.
Un viņš sāka skaļi smieties.
— Jā, tas nav labi, — es apjucis atteicu. — Atzīstu, ka tā ir paviršība, neuzmanība.
— Redzat nu, bet man ir nepieciešams cilvēks, kas nekad nekļūdās skaitļos, — vīrs aizrādīja. — Man nudien žēl, jums tik skaidrs rokraksts, arī jūsu vēstule man patika, bet…
Es brīdi pagaidīju. Tie taču nevarēja būt viņa pēdējie vārdi. Viņš no jauna pievērsās turzām.
— Tas ir nepatīkami, tiešām nepatīkami, — es sacīju, — skaidrs, ka tas vairs neatkārtosies, bet šī mazā pārskatīšanās taču nepierāda, ka es vispār nederētu grāmatvedībai?…
— Nē, to es nesaku, — vīrs atbildēja, — taču man tas nozīmēja tik daudz, ka es tūliņ izšķīros par kādu citu.
— Vieta tātad jau aizņemta? — es vaicāju.
— Jā.
— Ak dievs, tad jau par to vairs nav vērts runāt!
— Nē. Es ļoti nožēloju, bet…
— Ardievu! — es teicu.
Tagad mani pārņēma zvērīgas dusmas. Paķēru pavārtē nolikto saini, sakodu zobus un metos projām pa ietvi, grūstīdams mierīgus garāmgājējus un nemaz neatvainodamies. Kāds kungs mani apturēja un diezgan skarbi izteica aizrādījumu par manu uzvedību, bet es apgriezos un iekliedzu viņam ausī dažas aplamības, pakratīju dūres viņam zem deguna un gāju tālāk aklu dusmu varā, pret kurām nespēju cīnīties.
Svešais sauca pēc policista, un es vēlējos savilloties ar šo policistu un pat sāku iet lēnāk, lai policists mani varētu panākt, taču viņš nenāca. Vai tur ir kāda jēga, ja visi mani dedzīgākie un centīgākie mēģinājumi beidzas tik neveiksmīgi? Kādēļ man vajadzēja rakstīt tūkstoš astoņi simti četrdesmit astoto gadu? Kāda man daļa gar šo sasodīto skaitli? Tagad es klīstu apkārt tik izbadējies, ka visas iekšas raujas čokurā, un nav nekādu cerību, ka šodien dabūšu kaut ko ieēst. Laikam aizritot, mani pārņēma arvien lielāks tukšums, kā garīgs, tā miesīgs, ar katru dienu es slīdēju aizvien zemāk un aizvien biežāk uzvedos tā, kā neklājas godīgam cilvēkam. Es meloju bez kautrēšanās, nesamaksāju nabaga sievietei par istabu, man pat ienāca prātā noziedzīga doma piesavināties sveša cilvēka segu. Un tur augšā, debesīs, sēž dievs un ar savu modro aci vēro mani, vēro, lai mana pagrimšana notiktu pēc visiem likumiem, lēni, vienmērīgi un nenovēršami. Bet pekles velni spļauj piķi un zēveli, nespēdami sagaidīt, kad es izdarīšu nāves grēku, par ko dievs pēc taisnības nogrūdīs mani ellē…
Es pieliku soli, negaidot strauji pagriezos pa kreisi un niknā satraukumā stāvēju pretī spoži apgaismotām un skaistām parādes durvīm. Es neapstājos ne mirkli, lai atjēgtos, taču durvju apbrīnojamais rotājums iespiedās manā apziņā, ikviens sīkums šai greznojumā rādījās acu priekšā, kamēr es drāzos augšā pa kāpnēm. Otrajā stāvā es sparīgi piezvanīju.
Kāpēc es apstājos tieši otrajā stāvā? Un kāpēc parāvu tieši to zvaniņa auklu, kas atradās vistālāk?
Jauna dāma, ģērbusies pelēkā tērpā ar melnu izšuvumu, atvēra durvis. Brītiņu viņa pārsteigta manī noraudzījās, tad pakratīja galvu un teica:
— Nē, šodien mums nekā nav. — Un viņa gribēja aizvērt durvis.
Kādēļ man gadījās sastapt tieši šo jauno dāmu? Viņa mani, bez šaubām, noturēja par nabagu. Un es pēkšņi kļuvu salts un mierīgs.
Noņēmu cepuri, godbijīgi palocījos un, it kā nebūtu dzirdējis viņas vārdus, ļoti pieklājīgi sacīju:
Lūdzu piedošanu, jaunkundz, ka es tik stipri zvanīju, neesmu pieradis pie šā zvana. Vai še nedzīvo kāds slims kungs, kas ielicis avīzē sludinājumu, ka meklē cilvēku, kurš vadātu viņu ratiņos?
Viņa brītiņu stāvēja, it kā pārdomādama manu melīgo paskaidrojumu. Viņas uzskats par mani, šķiet, bija mainījies.
— Nē, — viņa beidzot sacīja, — nē. Te nedzīvo neviens slims kungs.
— Vai tiešām? Vecāks kungs, ko divas stundas dienā jāvizina? Četrdesmit ēras par stundu?
— Nē.
— Tad vēlreiz izlūdzos piedošanu par traucējumu, — es teicu. — Varbūt tas ir pirmajā stāvā. Es tikai gribēju ieteikt kādu cilvēku, kuru pazīstu un par kuru esmu ieinteresēts. Mani sauc Vedels-Jarlsbergs.
Es atkal palocījos un atkāpos. Jaunā dāma tumši pietvīka, aiz apjukuma viņa netika ne no vietas, stāvēja un pavadīja mani ar skatienu, kamēr es kāpu lejā.
Mans miers bija atgriezies un mana galva noskaidrojusies. Dāmas vārdi, ka šodien viņiem nekā neesot, iedarbojās uz mani kā auksta duša. Tad nu tiktāl jau biju nonācis, ka jebkurš, paskatījies uz mani, nodomāja: «Tur iet ubags, viens no tiem, kas klaudzina pie durvīm maizes rieciena dēļ.»
Dzirnavu ielā es apstājos pie kādas ēdnīcas un dziļi ieelpoju tikko ceptas gaļas smaržu; jau biju uzlicis roku uz durvju roktura un nez kāpēc grasījos ieiet iekšā, bet laikus atjēdzos un gāju tālāk. Nonācis pie Lielā tirgus, sāku meklēt kādu brīvu vietiņu, kur atpūsties, bet visi soli bija aizņemti, un es veltīgi klīdu ap baznīcu.
«Protams!» es nīgri sev sacīju. «Nu protams!» Un no jauna sāku iet. Apstājos pie strūklakas tirgus laukuma stūrī un padzēros ūdeni, tad no jauna devos tālāk. Lēnām cilāju kājas, ilgi stāvēju pie veikalu logiem un ar skatienu pavadīju garāmbraucošās karietes. Galva man dega kā ugunīs, deniņos kaut kas dīvaini dauzīja. Izdzertais ūdens iedarbojās nelāgi, un laiku pa laikam man bija jāvemj.
Beidzot es nonācu līdz Kristus kapsētai. Apsēdos uz sola, atspiedos ar elkoņiem pret ceļgaliem un saņēmu galvu rokās. Tādā stāvoklī vairs nejutu smeldzošās sāpes krūtīs.
Man blakām uz kādas lielas granīta plāksnes garšļauku gulēja akmeņkalis un cirta plāksnē uzrakstu. Viņam bija tumšas brilles, un viņš man atgādināja kādu paziņu, kuru gandrīz biju aizmirsis, — tas cilvēks strādāja bankā, un pēdējo reizi es to biju saticis Uplandes kafejnīcā.
Ak, ja es varētu mest pie malas kaunu un griezties pie šā akmeņkaļa! Pateikt viņam skaidri un gaiši, cik grūti man klājas, ka tikai ar mokām velku dzīvību! Es viņam varētu iedot savus skūšanās talonus… Velns parāvis, biju pavisam aizmirsis šo grāmatiņu, tur jau bija taloni par veselu kronu! Nervozi sāku meklēt savu dārgumu.
Tūlīt to neatradis, pietrūkstos kājās, meklējot mana piere noraso aukstiem baiļu sviedriem, beidzot atrodu to krūšu kabatā kopā ar tīriem un aprakstītiem papīriem, kuriem nav nekādas vērtības. Vairākkārt pārskaitu talonus — gan no sākuma, gan no beigām. Man tie nav vajadzīgi — es vairs nevēlos skūties, tāda ir mana iegriba, iedoma. Es labāk gribētu puskronu — gaišu, spožu sudraba monētu! Banku slēdz sešos, varbūt es savu paziņu ap septiņiem vai astoņiem satieku pie Uplandes kafejnīcas.
Es ilgi sēdēju un priecājos par šo domu. Laiks ritēja, kastaņās ap mani šalca vējš, un diena slīdēja pret vakaru. Vai maz drīkst uzmākties ar tādu sīkumu kā seši skūšanās taloni jaunam cilvēkam, kas strādā bankā? Varbūt viņam kabatā ir divas pilnas grāmatiņas ar skūšanās taloniem, daudz tīrākiem un glītākiem nekā manējie, ej nu sazini. Meklēju visās kabatās, vai neatradīšu vēl kaut ko piedevām, taču veltīgi.
Varbūt es viņam varētu piedāvāt savu kaklasaiti? Es bez tās varu iztikt pavisam labi, ja aizpogāju svārkus līdz augšai, tas man tik un tā jādara, jo vestes vairs nav. Es noņēmu kaklasaiti, kas bija piesieta ar platu lenti un gandrīz apsedza manas krūtis, rūpīgi to iztīrīju un ietinu baltā papīrā kopā ar skūšanās taloniem. Tad pametu kapsētu un devos lejup uz pilsētu.