Rātsnama pulkstenis rādīja septiņi. Klaiņāju kafejnīcas tuvumā, staigāju šurpu turpu gar dzelzs treliņiem un vērīgi apskatīju visus, kas gāja iekšā vai nāca ārā.
Beidzot ap astoņiem ieraudzīju jauno cilvēku — smalki un eleganti ģērbies, tas devās pāri ielai uz kafejnīcas durvju pusi. Sirds man krūtīs sāka lēkāt kā putniņš, kad metos viņam klāt, pat aizmirsis sasveicināties.
— Aizdodiet man puskronu, vecais draugs! — es nekautri teicu. — Te būs ķīla!
— Es iespiedu viņam rokā vīstoklīti.
Man nav! — viņš sacīja. — Patiesi nav! — Un viņš apgrieza otrādi manu acu priekšā savu naudas maku.
Vakarvakarā es uzdzīvoju un tagad esmu tukšā. Nudien esmu pavisam tukšā!
Ticiet man!
— Protams, draugs, es jums ticu! — Un es tiešām viņam ticēju. Nebija taču nekāda iemesla melot tādu sīkumu dēļ; man pat šķita, ka viņa zilās acis bija mazliet valgas, kad viņš meklēja kabatās un nekā neatrada. Es atkāpos.
— Atvainojiet, — es teicu, — esmu iekļuvis mazās grūtībās.
Biju jau pagājies kādu gabaliņu, kad izdzirdu, ka viņš mani sauc, atgādinādams par vīstoklīti, kuru biju iespiedis viņam rokā.
— Paturiet, paturiet, labprāt jums to dāvinu. Tur ir tikai tādi nieki — gandrīz viss, kas man pieder šai pasaulē. — Šie vārdi mani pašu aizkustināja, tie skanēja tik necerīgi vakara tumsā, un es sāku raudāt…
Vējš pieņēmās spēkā. Pie debesīm strauji joņoja mākoņi, un gaiss līdz ar tumsu kļuva aizvien dzestrāks un dzestrāks. Es gāju lejup pa ielu un raudāju, aizvien vairāk sāku sevi žēlot, un lāgiem man izlauzās daži vārdi, kāds izsauciens, kas no jauna izraisīja asaras, ja tās jau bija rimušas.
— Ak dievs, cik man ir grūti! Ak, dievs, cik man ir grūti!
Aizritēja kāda stunda — tik bezgala lēnām un gausi. Ilgi klaiņāju pa Tirgus ielu, sēdēju uz kāpnēm pie durvīm un ieslēpos pavārtē, ja kāds nāca garām, nekā nedomādams, raudzījos apgaismotajos veikalu skatlogos, aiz kuriem drūzmējās pircēji, iegādādamies preces un izdodami naudu. Beidzot atradu mierīgu vietiņu aiz dēļu grēdām starp baznīcu un tirgu.
Nē, šovakar es nevarēju aiziet uz mežu, lai notiek kas notikdams; man trūka spēka, un ceļš uz turieni likās tik tāls. Nolēmu kaut kā pārlaist nakti tepat. Ja kļūs pārāk auksti, paiešos apkārt baznīcai, par šo jautājumu es vairs negribēju domāt.
Atslējos pret dēļu grēdu un iesnaudos.
Kņada pamazām apklusa, veikalus aizslēdza, gājēju soļi dipēja aizvien retāk, pamazām logos izdzisa gaisma.
Es atvēru acis un ieraudzīju sev pretī stāvam kādu cilvēku. Pēc spožajām pogām, kas uzreiz dūrās acīs, noģidu, ka tas ir policists. Seju nevarēju saskatīt.
— Labvakar! — viņš teica.
— Labvakar! — es atbildēju, un mani pārņēma bailes. Samulsis piecēlos kājās.
Vīrs brīdi stāvēja nekustēdamies.
— Kur jūs dzīvojat? — viņš vaicāja.
Pēc veca paraduma es bez apdomās minēju savu agrāko adresi, kur nesen biju dzīvojis jumtistabiņā. Viņš vēl brītiņu pastāvēja.
— Vai esmu izdarījis kaut ko nelikumīgu? — es bailīgi vaicāju.
— Nekādā ziņā! — viņš atbildēja. — Bet jums vajadzētu iet mājās, te gulēt ir par aukstu.
— Jā, tiešām par aukstu, es to jūtu.
Un es pateicu viņam arlabunakti un neapzināti pagriezos uz agrākā mitekļa pusi.
Ja izturēšos piesardzīgi, tad uzlavīšos augšā un neviens mani nepamanīs; pakāpieni bija pavisam astoņi, tikai divi pēdējie čīkstēja. Pie ārdurvīm es noāvu kurpes un devos iekšā. Mājā valdīja klusums; otrajā stāvā izdzirdēju tikai gausi tikšķam pulksteni un paklusas bērna raudas, citādi viss bija klusu. Sameklēju savas istabas durvis, viegli pacēlu tās virās un, kā paradis, atvēru bez slēdzenes. Iegāju iekšā un klusi atkal aizdarīju durvis.
Istaba bija tādā pašā kārtībā, kādā to pametu. Aizkari bija mazliet parauti sāņus un gulta tukša. Uz galda ieraudzīju kādu papīru, laikam tā bija mana zīmīte saimniecei.
Tātad viņa te nebija pat ienākusi, kopš es aizgāju. Aptaustīju ar roku balto plankumiņu un pārsteigts atklāju, ka tā ir vēstule. No kā? Paņēmu to un piegāju pie loga, tumsā saburtoju ķeburaino rokrakstu un salasīju savu vārdu. «Ak tā?» es spriedu. «Droši vien to raksta saimniece, aizliedz man ieiet istabā, ja iedomājos atgriezties.»
Un klusām, pavisam klusām es atkal izgāju no istabas, nesdams vienā rokā kurpes un otrā — vēstuli, bet segu biju pasitis padusē. Pacēlos pirkstgalos un sakodu zobus, kad gāju pa čīkstošajiem pakāpieniem; nokļuvu laimīgi lejā un atkal stāvēju pie ārdurvīm.
Uzāvu kurpes, ilgi noņēmos ar to saitēm un tad kādu laiku sēdēju un nekā nedomāju, skatīdamies tālumā.
Tad piecēlos un devos projām.
Uz ielas gāzes laterna meta šaudīgu gaismu, es pagājos uz gaismas pusi, noliku saini pie laternas staba un lēnām, pavisam lēnām atplēsu vēstuli.
Pēkšņi manī it kā uzbrāzmo liesma, es dzirdu savu kluso, priecīgo izsaucienu.
Vēstule no redaktora, mans feļetons pieņemts un jau nodots tipogrāfijā! «Daži nelieli grozījumi… Dažas pārrakstīšanās kļūdas… Sacerēts talantīgi… Iespiedīs rīt… Desmit kronu.»
Es smejos un raudu, metos skriešus pa ielu, situ sev pa ceļgaliem un nez kāpēc skaļi un sulīgi izlamājos… Bet laiks rit.
Augu nakti līdz pat gaismai es, aiz prieka kā prātu zaudējis, klaiņāju pa ielām, atkārtodams:
— Talantīgi uzrakstīts, mazs šedevrs, ģeniāls darbs. Un desmit kronu!
II
Pēc nedēļām divām es reiz vakarā izgāju uz ielas.
Atkal apsēdos kapsētā un rakstīju kādai avīzei; nostrādāju līdz desmitiem, jau sāka mesties tumšs, sargs drīz slēgs ciet vārtus. Mani mocīja izsalkums, briesmīgs izsalkums; to desmit kronu diemžēl nepietika ilgākam laikam, nu jau bija pagājušas divas, gandrīz vai trīs dienas, kopš nebiju ēdis; es jutos tik novārdzis, ka bija pat grūti vilkt zīmuli pa papīru. Kabatā man bija salauzts spalvu nazītis un slēdzeņu saišķis, bet nevienas ēras.
Kad kapsētas vārtus aizslēdza, man vajadzēja iet uz mājām, bet es jutu neapzinātas bailes no sava mitekļa, kur viss bija tik tumšs un tukšs, — tā bija pamesta skārdnieka darbnīca, kur man atļāva pagaidām palikt, — un tā nu es klīdu apkārt bez mērķa — garām rātsnamam, līdz piekrastei un tālāk līdz dzelzceļa tiltam un stacijai, kur beidzot apsēdos uz kāda sola.
Tajā mirklī mani nemāca neviena drūma doma, biju aizmirsis visas savas likstas, manī viesa mieru jūra, tik rāma un skaista vakara mijkrēslī. Pēc paraduma es gribēju pārlasīt nesen sacerēto, manām slimajām smadzenēm tas šķita pats labākais, ko līdz šim esmu uzrakstījis. Izvilku no kabatas manuskriptu, pieliku pie pašām acīm, lai varētu labāk redzēt, un ātri pārlasīju lappusi pēc lappuses. Beidzot noguru un iebāzu manuskriptu atpakaļ kabatā. Viss bija klusu, lejā vizēja jūra kā zils perlamutrs, man apkārt no zara uz zaru laidelējās putniņi. Gabaliņu nostāk staigāja policists, citādi neredzēja neviena cilvēka, arī ostā valdīja klusums.
Es vēlreiz pārskaitu savu kapitālu: salauzts spalvu nazītis, slēdzeņu saišķis, bet nevienas ēras. Piepeši iegrūžu roku kabatā un atkal izvelku papīrus. Tā ir mehāniska kustība, neapzināta, nervoza dziņa. Izmeklēju baltu, neaprakstītu lapu — diezin kur man rodas šāda doma —, saritinu turziņā, rūpīgi ieloku malas, lai liktos, ka tajā kaut kas ir, un aizsviežu to tālu uz ielas bruģa; vējš to aiznes vēl mazliet tālāk, tad tā nokrīt un paliek guļam.