Izsalkums jau kļūst neizturams. Sēžu un raugos uz šo balto turziņu, tā ir piepūtusies, it kā būtu pilna ar sudraba naudu; man pašam sāk likties, ka tā tiešām nav tukša. Nopriecājos un pūlos uzminēt, cik tajā naudas, — ja uzminēšu pareizi, tad visa nauda piederēs man! Es iztēlojos, ka turzas dibenā ir mazās desmitēru monētas, bet virsū lielās, kaltās kronas — vesels maisiņš pilnum pilns ar naudu. Sēžu un platām acīm raugos uz turziņu, un man kārot kārojas to pacelt…
Dzirdu policistu iekāsējamies — un nez kāpēc man ienāk prātā arī iekāsēties.
Pieceļos no sola un trīsreiz iekāsējos, lai viņš to sadzirdētu. Kā viņš metīsies uz turziņu, kad pienāks tai tuvāk! Es priecājos par šo joku, aiz sajūsmas berzēju rokas un aizmirsies skaļi lamājos. Nu es tev, sumpurni, reiz parādīšu garu degunu! Nu gan tu smuki iekritīsi! Aiz izsalkuma biju gluži apreibis, jutos kā piedzēries.
Pēc brīža parādās policists, skatīdamies uz visām pusēm, dzelzīm apkaltie papēži klaudz pa ielas bruģi. Viņš nesteidzas — priekšā visa nakts; turziņu viņš pamana tikai tad, kad pienācis tai pavisam tuvu. Viņš apstājas un skatās uz to. Tā tik vilinoši balto uz bruģa, varbūt tajā ir apaļa summiņa, ko? Vesela riekšava sudrabnaudas?… Un viņš paceļ turziņu. Hm… Tā ir viegla, ļoti viegla. Varbūt tajā ir kāda dārga spalva cepurei?… Piesardzīgi viņš ar savām lielajām rokām attaisa turziņu, palūkojas tajā. Es smejos, smejos kā vājprātīgs un situ sev pa ceļgaliem. Taču man pār lūpām nenāk neviena skaņa, mani smiekli ir neskanīgi, drīzāk līdzīgi aizžņaugtām raudām…
Atkal dzirdama policista papēžu klaudzoņa uz ielas bruģa, viņš iet tālāk un nogriežas uz tilta pusi. Es sēžu ar asarām acīs, no drudžainās jautrības man aizrāvusies elpa. Pēc tam sāku runāt skaļā balsī, stāstu pats sev par turziņu, atdarinu nabaga policistu, raugos tukšajā delnā un nemitīgi atkārtoju: «Turziņu nosviezdams, viņš iekāsējās.» Es šiem vārdiem pievienoju jaunus, dzēlīgākus, pārveidoju teikumu, līdz beidzot tas skan daudz asprātīgāk: «Viņš iekāsējās vienu reizīti — khe-khehē!»
Meklēju dažādas variācijas šiem vārdiem, un bija jau vēls vakars, kad mana līksme noplaka. Mani pārņēma snaudulīgs miers, patīkams gurdums, un es tam nepretojos. Tumsa bija kļuvusi biezāka, perlamutra jūra viegli virmoja. Kuģu masti asi iezīmējās pret debesīm, un paši kuģi šķita kā melni, sarus sacēluši nezvēri, kas klusēdami paslepus man uzglūn. Skumjas es nejutu, salkums tās bija aizgainījis; jutu sevī patīkamu tukšumu, nekas mani nesatrauca, un es priecājos par savu vientulību.
Uzcēlu kājas uz sola un atslējos pret tā muguru, tā es labāk varēju baudīt tīkamo atšķirtību. Manu dvēseli nekas neaptumšoja, nebija nekādu nepatīkamu nojausmu, un man šķita, ka visi mani sapņi un vēlmes piepildījušās. Gulēju vaļējām acīm, it kā atraisījies no sevis, domās aizlidodams svētlaimības tālēs.
Neviena skaņa mani netraucēja; samtainā tumsa bija paslēpusi visu pasauli no manām acīm, un es ieslīgu pilnīgā mierā — vienīgi klusuma dobjā dunoņa nemitīgi skanēja ausīs. Kad iestāsies nakts, šie tumšie nezvēri sagrābs mani un aiznesīs tālu pāri jūrai uz svešām zemēm, kur nedzīvo neviens cilvēks. Viņi mani aiznesīs uz princeses Ilajali pili, kur mani gaida tik krāšņa greznība, kāda vēl nekur nav redzēta.
Viņa pati sēdēs mirdzošā ametista zālē, tronī, kas darināts no zelta rozēm, un stieps man pretī roku, kad tur ieiešu, un sirsnīgi apsveiks, kad tuvošos viņai un noslīgšu ceļos. «Esi sveicināts, bruņiniek, manā pilī! Esmu gaidījusi tevi divdesmit vasaras un saukusi tevi visās gaišajās naktīs, un, kad tu cieti, es raudāju, un, kad tu dusēji, es sūtīju tev skaistus sapņus…» Un skaistule satver manu roku un vada mani cauri gariem gaiteņiem, kur lieli ļaužu bari sauc «urā!», cauri gaišiem dārziem, kur rotaļājas un smejas trīssimt jaunavu, un ieved mani citā zālē, kur viss spīd un laistās vienos smaragdos. Te viss ir saules spozmes pārpilns, galerijās un portikos skan brīnumainas dziesmas, man pretī vēsmo smaržu viļņi. Es turu viņas roku un jūtu ka manas asinis iekvēlina neprātīgs burvju spēks. Apskauju princesi, un viņa čukst: «Te nedrīkst. Iesim tālāk! Un mēs ieejam sarkanā zālē, kur viss darināts no starojoša rubīna; es ieslīgstu šai mulsinošā greznumā. Jūtu, viņas rokas apskauj mani, jūtu viņas elpu, un viņa čukst «Esi sveicināts, mīļotais! Skūpsti mani! Vēl… vēl…
No šā sola es redzu zvaigznes, un manas domas aizbrāžas līdzi gaismas viesulim…
Atlaidies uz sola, es biju aizmidzis, un mani uzmodināja policists. Atkal biju atsaukts savā posta dzīvē. Vispirms jutu stulbu pārsteigumu, ka atrodos zem klajas debess, taču pārsteigumu drīz nomainīja rūgts īgnums; tik tikko valdīju asaras aiz nožēlas, ka vēl esmu dzīvs. Kamēr gulēju, bija sācis līt, un manas drēbes bija izmirkušas, jutu, ka visus locekļus sastindzinājis aukstums. Tumsa bija sabiezējusi vēl vairāk, tikai ar pūlēm saskatīju policista seju.
— Tā, tagad celieties augšā! — viņš sacīja.
Es tūdaļ piecēlos; ja viņš man būtu pavēlējis atkal apgulties, es paklausītu. Jutos nomākts un pilnīgi bezspēcīgs, turklāt mani atkal sāka mocīt izsalkums.
— Pagaidiet, stulbeni! Jūs aizmirsāt savu cepuri! — policists man uzsauca. — Nu tā, tagad varat iet!
Un es streipuļoju tālāk.
Kaut jel būtu gabaliņš maizes! Tāda brūna rudzu maizes doniņa, ko varētu grauzt, klaiņājot pa ielām! Un es gāju un domāju par šo gardo rudzu maizi, cik labi būtu to ēst. Izsalkums mani beidza vai nost, vēlējos nomirt un izgaist, no jūtu pārmēra sāku raudāt. Manam postam nekad nebūs gala! Piepeši es apsēdos pašā ielas vidū, cirtu kājas pret ielas bruģi un sāku skaļi lādēties. Kā šis policists mani bija nosaucis? Par stulbeni? Es viņam parādīšu, ko nozīmē saukt mani par stulbeni! Pagriezos un metos atpakaļ. Manī zvēroja dusmas. Man aizķērās kāja, un es pakritu, taču nepievērsu tam uzmanību, pietrūkos kājās un atkal metos skriešus. Nonācis pie stacijas laukuma, jutos tik noguris, ka nejaudāju doties tālāk līdz tiltam; skrejot arī dusmas bija rimušas.
Beidzot es apstājos un ievilku elpu. Vai tad nav vienalga, ko tāds policists saka? «Jā, tomēr visu es necietīšu! Nudien!» es sevi pārtraucu. «Bet ko citu no šā cilvēka var gaidīt?» Šis aizbildinājums mani apmierināja; es atkārtoju, ka neko citu no viņa nevar gaidīt. Un tad atkal griezos atpakaļ.
«Ak dievs, kas tik neienāk prātā!» es pikti domāju. «Skriet kā dulnam pa slapjām ielām tik tumšā naktī!» Izsalkums mani neizturami mocīja un nedeva miera. Es vienā laidā riju siekalas, lai kaut cik remdinātu izsalkumu, un man šķita, ka tas it kā palīdz.
Jau vairākas nedēļas es nebiju kārtīgi paēdis, un tagad mani spēki, bija galīgi izsīkuši.
Ja man izdevās tā vai citādi dabūt kādas piecas kronas, ar tām ilgi nepietika, tāpēc nedabūju atkopties līdz jaunai bada reizei. Visļaunāk bija ar muguru un pleciem; smeldzīgās sāpes krūtīs es vēl varēju apklusināt, labi izklepodamies un krietni salīkdams uz priekšu, bet ar muguru un pleciem bija tīrais negals. Kāpēc liktenis pret mani tik nežēlīgs? Vai tad man nebija tādas pašas tiesības dzīvot kā jebkuram citam?
Kā, piemēram, vecu grāmatu tirgotājam Pašam un kuģniecības aģentam Hennehenam? Vai man nav spēcīgi pleci un divas stipras darba cilvēka rokas, turklāt esmu gatavs samierināties pat ar malkas cirtēja vietu Dzirnavu ielā, lai nopelnītu dienišķo maizi! Vai es esmu slinks? Vai neesmu meklējis darbu, klausījies priekšlasījumus un sacerējis rakstus avīzēm, un lasījis un strādājis dienu un nakti gluži kā apsēsts? Vai es nedzīvoju taupīgi, iztiku vienīgi ar maizi un pienu, ja man paveicās, un ēdu tikai maizi, ja veicās sliktāk, un vai necietu badu, ja biju palicis gluži bez naudas? Vai es dzīvoju viesnīcā, vai man bija liels dzīvoklis pirmajā stāvā?